Šodien, kad neesam vēl attapušies no divus gadus ilgās kovidpandēmijas un klāt jau ir Krievijas izraisītais karš, mums ir nepieciešams restarts – vieta, kur būt salīdzinošā drošībā no kara šausmām. Lansarote ir viena no Kanāriju salām ar augsti attīstītu tūrisma infrastruktūru, kuras izveidošanā lielākie nopelni pienākas pasaulslavenajam arhitektam un māksliniekam Cēzaram Manrikem (Cezar Manrique, 24.04.1919.–25.09.1992.), kurš ikvienu paša veidoto projektu spēja integrēt salas dabiskajā veidolā, saglabājot neskartu savdabīgo salas ainavu.
Cēzars Manrike ir dzimis Arracifē. 1945. gadā pārcēlies uz Madridi, kur absolvēja mākslas skolu. No 1964. gada līdz 1966. gadam dzīvoja Ņujorkā, kur Nelsona Rokfellera stipendija tam ļāva īrēt savu studiju. Manrikes gleznas ir izstādītas arī prestižajā “Catherine Viviano” galerijā.
Lansarotē Manrike atgriezās 1966. gadā. Pēc atgriešanās viņš plānoja salā izveidot mākslinieku koloniju - šo ideju realizēt viņam palīdzēja Pepīns Ramiress - Manrikes bērnības draugs, vienlaikus salas prezidents. Kā vienu no saviem mērķiem Manrike izvirzīja salas pasargāšanu no neapdomīgas tūrisma industrijas apbūves, tās vietā radot unikālus objektus, kas organiski iekļaujas vidē. Piemēram, viņa būvētā “Taro de Tahiče”, kurā šobrīd darbojas viņa vārdā nosauktais fonds, tik perfekti “ieguļas” esošajā ainavā, ka, to ieraugot, grūti noticēt, ka aiz durvīm trīs līmeņos slēpjas fantastiska arhitektūra, kas savienota ar komfortablu ekspluatāciju. Telpu plānojumu acīmredzami ir noteicis vulkānisko iežu dabiskais reljefs lavas izveidotajos gaisa burbuļos, kas tikai ar nelielām korekcijām ir piemērots viesistabai, darbnīcai, atpūtas telpām, baseinam, mākslas galerijai un pat nelielai deju grīdai. Manuprāt, tikai Cēzara Manrikes darbu apskates dēļ vien ir vērts doties uz Lansaroti, jo personīgi es nezinu nevienu citu vietu pasaulē, kurā tik lielu iespaidu teritorijas kopskatā, gandrīz visā salā, ir atstājis viens cilvēks. Varam uzskaitīt pazīstamākos Manrikes veidotos objektus, kuri izpelnījušies tūrisma ceļvežu ievērību: Mākslas, kultūras un tūrisma centrs “Jameos del Agua” (1963-1987); māja “Taro de Tahiče” (1968); restorāns restaurētajā “Castillo de San José” Arracifē (1976); apmeklētāju centrs “Timanfaya” nacionālajā parkā (1971); privātā māja, kur pavadīja dzīves pēdējos gadus, “ Palm grove” Harijā (1986); skatu vieta “Mirador del Rio” (1973) un kaktusu dārzs “Jardin de Cactus” Gvatizā.
Tūrisma ceļvežos ierakstītie objekti nebūt nav viss, kur savu roku pielicis arhitekts - faktiski ik uz soļa vēl arvien jūtama Manrikes klātbūtne. Arī nesen būvētajos satiksmes organizācijas apļos izveidotā mazā arhitektūra un augu stādījumi ir kā mākslas darbi, kas apliecina cieņu aizsaulē aizgājušajam salas galvenajam arhitektam. Vēl aizvien mājas pamatā tiek būvētas vienstāva, izņemot galvaspilsētu, kā arī tiek krāsotas baltas ar ziliem akcentiem, jo tā savulaik noteicis salas galvenais arhitekts. Vairākās vietās okeāna krastā redzami objekti, kur grūti nošķirt, cik liels bijis cilvēka roku darbs, cik daudz izveidojusi pati daba. Mazās okeāna lagūnas lavas klātajos stāvkrastos ir pielāgotas ērtai atpūtai - izveidotas terases, nedaudz kaut kas piebetonēts, nedaudz izkalta lava, izveidotas kāpnes, ko var pamanīt tikai tad, kad jau esi gluži vai klāt. Tieši spēja radīt komfortablu vidi, neizjaucot ainavu un maksimāli izmantojot dabas veidojumus, ir šī arhitekta visaugstāk vērtējamā talanta šķautne.
Esam pieraduši, ka ainavu apskates vietas labākajā gadījumā ir labiekārtotas ar soliņiem un zemes segumu, taču Lansarotē Manrikes veidotās ainavu apskates vietas pašas par sevi ir arhitektūras un mākslas pērles, kas redzamajai ainavai piešķir papildu vērtību vai pat izvirzās pirmajā plānā.
Īpaši fascinējošs ir vulkānu parks “Timanfaya” un tajā uzbūvētais tūrisma centrs un restorāns. Skatoties no attāluma, centra arhitektūra saplūst ar dabisko vidi un kalpo kā loģisks noslēgums dabas veidotajai ainavai. Jāpiebilst, ka Manrike, lai gan krasi iestājās pret salas apbūvi ar mūsdienīgām daudzstāvu viesnīcām un cita veida infrastruktūru, kas izjauktu salas ainavu, tomēr aktīvi atbalstīja tūrisma industrijas uzplaukumu atbilstoši nospraustajām vadlīnijām - saskaņa ar dabu un vidi un augstas kvalitātes pakalpojums, kas piesaista vidējas un augstas maksātspējas tūristus. Viens no šiem piemēriem ir jau pieminētais “Timanfaya” nacionālais jeb vulkānu parks ar servisa centrā izbūvētu lielu tūristu interesi izraisošu vistiņu cepšanas grilu, kurā karstums plūst tieši no vēl arvien dzīvā vulkāna. Uz vulkāna ceptās vistiņas un kartupeļus pasniedz vietējā restorānā. Lielu daļu tūristu saista centrā organizētie šovi - ceptās vistiņas, geizera paraugdemonstrējumi, uguns liesmas no pazemes, bet es jēgu un saprašanu zaudēju, dodoties izbraukumā ar autobusu starp elpojošiem vulkāniem, ko var nosaukt - “nežēlīgs skaistums”.
Manrike gāja bojā auto negadījumā 73 gadu vecumā pavisam netālu no savas mājas, tagadējā fonda mītnes “Tahiche” 1992. gadā. Māja ir pieejama apskatei, un to noteikti ir vērts apskatīt, ja vēlaties smelties iedvesmu savas mājas būvniecībai - netradicionālie risinājumi tiešām iedvesmo arī šodien, kaut arī tā būvēta pirms vairākiem gadu desmitiem. Māja ir liecinieks Manrikes dzīvespriekam - vēl arvien redzamas atvērtas, bet neizdzertas konjaka pudeles, čības palikušas darbnīcā, un šķiet, ka pats saimnieks tūdaļ pievienosies tūristiem un uzaicinās uz trakulībām, uz ko mākslinieks nebija skubināms.
Lansarotei piemīt vēl viena īpašība, lai gan par to bieži nerunā. Kā Vācijas internetā mājaslapās raksta: „Lansarote ir nūdistu Eldorado!” Var piekrist, jo, piemēram, “Charco del Palo” ir izveidojusies vairākus kvadrātkilometrus liela teritorija, kurā atpūšas nūdisti no visas pasaules, it īpaši Vācijas, Zviedrijas, Somijas, kā arī ASV un citām valstīm. Liela daļa atpūtnieku ir jau pensijas vecumā vai arī beiguši savas aktīvā darba gaitas, kas ļauj viņiem šeit uzturēties trīs līdz sešus mēnešus gadā. Tā kā pasaulē arvien lielāka loma ir attālinātajam darbam, palielinās atpūtnieku skaits darbspējas vecumā. Kas tad ir “Charco del Palo” - tas ir reģions, kurā koncentrētas nūdisma piekritējiem paredzētās privātās villas, plaši pieejami apartamentu kompleksi, organizācijām un privātām struktūrām piederoši kompleksi un privātmājas pašā okeāna krastā. “Booking.com” ir iekļauta tikai neliela daļa pieejamo apartamentu. Zināms, ka vairāki kompleksi ir paredzēti tieši ASV tūristiem - pārliecinātākie nūdisti uz Lansaroti no ASV dodas ar čarterreisiem un arī lidmašīnā uzturas kaili. Gandrīz visas apmešanās vietas ir ļoti tuvu okeānam - ainavu neaizsedz nedz koki, nedz ēkas, tāpēc okeāna klātbūtni nav iespējams nepamanīt. Jāpiezīmē, ka šis reģions ir slavens ar ļoti lielām bēguma un paisuma starpībām, piemēram, decembrī, janvārī diennakts laikā ūdens līmenis mainās pat sešu metru amplitūdā. Viena no atpūtnieku izklaidēm ir dzīvās radības - jūras ežu, dažādu zivtiņu, gliemju un augu vērošana ūdens bedrēs, kas paliek piepildītas bēguma laikā, bet paisumā to sedz vairākus metrus dziļš ūdens. Arī niršana ar akvalangu ir viena no izplatītākajām izklaidēm.
Ciematā atrodas gan banka, gan veikali un restorāni - līdz tiem pa ciemata ielām drīkst doties kails, bet, ieejot veikalā vai citā sabiedriskā vietā, galvenokārt higiēnisku apsvērumu dēļ, kaut kam mugurā ir jābūt - pietiek ar peldbiksēm vai apsietu lakatu.
Pastaigu takas vairāku kilometru garumā ved gar pašu okeāna krastu - šeit nav nekas neparasts, ja kailam cilvēkam uz muguras ir mugursoma ar ūdeni un sviestmaizēm, galvā cepure un kājās pārgājiena zābaki, bet tas arī ir viss.
Otra lielākā nūdistu koncentrēšanās vieta ir “Playa de Famara” reģionā, ko vairāk iecienījuši jaunākās paaudzes nūdisti, tostarp spāņi.
Novēlu aizbēgt uz Lansaroti un sajust sevi kā kosmosa apceļotājam, jo plašie lavas lauki un neskartā daba pilnība atslēdz no realitātes - vajag šai sajūtai ļauties.
