Juris Bartkevičs: Māksla atstāj pēdas

VAI MĀKSLA IZGLĀBS PASAULI? «Mākslinieki nestrādā tāpēc, lai mainītu pasauli. Viņi gan tā mēdz teikt, bet – viņi strādā tāpēc, ka kāds viņus dzen, ka viņi grib realizēt sevi un kaut ko pateikt par šo pasauli. Un, ja tas, ko viņi pasaka, pasaulei enerģētiski kaut ko dod, tas atstāj pēdas. Nav tā, ka tas izgaist. Kaut kāda kripatiņa noteikti aizķeras,» domā aktieris Juris Bartkevičs © Ģirts Ozoliņš/F64

«Rotko ir bijis pietiekami sarežģīts un depresīvs cilvēks, bet viņš vienmēr ir bijis kaujinieks un cīnītājs. Revolucionārs. Tajā nozīmē, ka mākslai ir jēga, ka caur mākslu ir iespējams pateikt cilvēkiem kaut ko jaunu par šo pasauli,» saka Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs.

Viņam šovakar pirmizrāde - titulloma Dailes teātra vērienīgākajā šīs sezonas izrādē «Rotkho», ko, iedvesmojoties no Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko (1903-1970) darbiem, iestudējis viens no pašlaik Eiropas teātru pasaulē izaicinošākajiem jaunajiem poļu režisoriem Lukašs Tvarkovskis (1983), kurš savās izrādēs drosmīgi apvieno teātra mākslu, video un mūziku.

«Lukašu Tvarkovski nav tik viegli dabūt, runājām vairāk nekā divus gadus, līdz mums tas izdevās,» atklāj Dailes teātra direktors Juris Žagars. Viņš domā, ka jau pēc pāris gadiem tas vairs nebūs iespējams, jo talantīgais režisors būs pieprasīts lielajos Eiropas teātros. «Bet šodien viņš ir mūsējais, un mēs par to esam ļoti priecīgi.»

Sarežģītākais, dārgākais, vērienīgākais

«Šis ir vislielākais, vissarežģītākais, visdārgākais, visvērienīgākais, arī vispretrunīgākais un visriskantākais mākslas projekts Dailē pēdējo divu gadu laikā. To veido starptautiska mākslinieciskā komanda, un tajā iesaistīti mūsu labākie spēki,» atklāj Dailes teātra direktors Juris Žagars, uzskaitot: režisors Lukašs Tvarkovskis, lugas autore Anka Herbuta, horeogrāfs Pavels Sakovičs, video mākslinieks Jakubs Lehs un komponists Lubomirs Gželaks ir no Polijas, mākslinieks un scenogrāfs Fabjēns Ledē ir francūzis, kostīmu māksliniece Svenja Gasena ir no Vācijas, gaismu mākslinieks Euģenijus Sabaļausks ir lietuvietis.

Lielākā daļa aktieru ir no Dailes teātra (Juris Bartkevičs, Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Rēzija Kalniņa, Kaspars Dumburs, Ērika Eglija-Grāvele, Mārtiņš Upenieks un Toms Veličko), bet izrādē piedalās arī divi poļu aktieri (Andrejs Jakubčiks un Katažina Osipuka) no JK Opoles teātra («JK Opole Theater»/«Jan Konchanowski theatre») Polijā, kā arī divi ķīniešu neprofesionāli aktieri (Jaņa Huana un Sjaočeņs Vans) no Rīgas.

UNIKĀLS MĀKSLAS NOTIKUMS. «Izrādei nav žanra - dramaturģija, režija, scenogrāfija un aktierspēle sintēzē ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus izmanto TV un kino, veido Latvijā unikālu mākslas notikumu,» par jauniestudējumu «Rotkho» saka Dailes teātra direktors Juris Žagars / Ģirts Ozoliņš/F64

«Mūsu aktieriem ir interesanta pieredze strādāt vienā komandā ar poļu aktieriem un vietējiem ķīniešu neprofesionāliem aktieriem, kuri ir apbrīnojami entuziastiski, ārkārtīgi precīzi un disciplinēti. Viņi strādā ar milzīgu atbildības sajūtu un ar ļoti pieticīgām prasībām par materiālo atlīdzību,» saka Juris Žagars, uzsverot, ka tā visiem ir ļoti, ļoti laba pieredze. «Komanda ir ārkārtīgi specifiska, un sākumā darba process bija visai sarežģīts. Lai arī visi dzīvojam Eiropā, mums nebija viegli saprasties, jo mums katram ir savi paradumi un darba metodes, bet man jāsaka, ka tieši šis laiks kaut kādā ziņā visu nolīdzina - visas sīkās detaļas un nesaskaņas, kas agrāk likās ārkārtīgi būtiskas, tagad pagājušas malā, un mēs spējam koncentrēties tikai uz pirmizrādi,» gandarīts ir Juris Žagars. Viņaprāt, šajā darbā zināmā mērā reflektējas tas, kas šobrīd notiek Eiropā - tā dažās dienās ir apvienojusies un atradusi kopīgu valodu jautājumos, kas iepriekš nebija iespējams.

Neredzētas iespējas un skatuviskās ilūzijas

Mākslinieka un scenogrāfa Fabjēna Ledē radītā «Rotkho» skatuves telpa ir nebijuša mēroga tehnoloģisks izaicinājums Latvijas teātrī. Izrādes scenogrāfijā tiek eksperimentēts ar video un gaismu, atklājot mijiedarbību starp fiziskās mākslas mistēriju un virtuālo mākslu, mākslas dublikātu kopiju. Skatuves risinājumu veido piecas kustīgas, bet noslēgtas būves, un skatītāji tur notiekošo vēros septiņās tiešraižu projekcijās, no kurām četras būs platekrāna monitori. Vienlaikus darbosies sešas kameras, no tām trīs būs aprīkotas ar bezvadu tehnoloģiju, un tās vadīs paši aktieri.

NĀKAMAIS TEĀTRA SOLIS. Noskatījies Lukaša Tvarkovska Lietuvā nesen iestudēto izrādi «Respublika», kas jau piesaistījusi skatītāju uzmanību ne tikai ar vērienīgu inscenējumu, kas nojauc robežas starp īstenību, teātri un ilūziju, bet arī ar tajā skartajām tēmām, kas aptver plašu mūsdienu problēmu loku par identitāti, virtuālo realitāti un cilvēcisko kaislību dabu, Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš atzīst: «Viņi ir soli priekšā mums. Es esmu super lepns, ka Lukašs un viņa komanda tagad strādā Dailes teātrī. Tas ir nākamais teātra solis Eiropā» / Ģirts Ozoliņš/F64

Iestudējumam piesaistīti divi profesionāli kino operatori un televīzijas tiešraižu režisors. Viņu savstarpējā sadarbība tiks nodrošināta caur tiešraides video montāžas pulti. Skaņas, gaismas un video pultis tiks savstarpēji sinhronizētas, lai nodrošinātu neredzētas iespējas un pēkšņas skatuviskās ilūzijas.

«Šī ir tehnoloģiski vissarežģītākā izrāde, kāda jebkad bijusi mūsu teātrī, tāpēc esam jo īpaši pateicīgi, ka mums izveidojusies sadarbība ar LMT, kas kļuvuši par izrādes inovāciju partneriem. Izrādes budžets nav mazs, un mums to nebūtu iespējams īstenot arī bez citiem atbalstītājiem - Ādama Mickēviča institūta («Instytut Adama Mickiewicza») un JK Opoles teātra,» norāda Juris Žagars, uzsverot, ka attiecīgi šī ir pirmā izrāde Dailes teātrī, kas top starptautiski tik apjomīgi sadarbojoties un kas arvien apliecina, ka mēs visi esam eiropieši, mums ir kopīgas vērtības un mēs varam kopā strādāt un radīt. Izrāde vienlaikus būs repertuārā gan Dailes teātrī, gan Polijas teātrī - ar to pašu aktieru un mākslinieciski tehnisko sastāvu.

Māksla saplūst ar tirgu

«Rotko - mākslinieka persona un viņa mākslas darbi - ir prizma, caur kuru atklāt 21. gadsimta nemateriālo kapitālismu. Lietu vērtība atklājas paša kapitālisma definīcijās - tās nošķir patieso no «feikā», autentisko no viltojuma un oriģinālo no atdarinājuma. Tagad būt biznesa veiksminiekam ir visaizraujošākā no mākslām, tā Endijs Vorhols reiz teicis,» saka jauniestudējuma režisors Lukašs Tvarkovskis.

LUKAŠS TVARKOVSKIS ir poļu režisors, kurš veido multimediālas izrādes, apvienojot teātra, video un vizuālo mākslu. Viņš kopā ar savu komandu veidojis provokatīvas izrādes Polijā, bet īpašu publikas un kritikas sajūsmu izpelnījies Lietuvā ar 2017. gada izrādi «Lokis», kas tika nominēta deviņām Lietuvas skatuves balvām un saņēma četras, tostarp augstāko - «Skatuves zelta krustu» / Ģirts Ozoliņš/F64

«Rotko māksla un viņa biogrāfija ir sākuma punkts - to projekcija teātra telpā ļauj saredzēt un apšaubīt pieņēmumus: persona var kļūt par preci, māksla saplūst ar tirgu, garīgums tiek sludināts pēc kapitālisma likumiem un vienlaikus viss arī otrādi,» saka režisors. Viņš turpina: «Viens no pasaulē dārgākajiem mākslas darbiem - Marka Rotko glezna «No. 6. (Violets, zaļš un sarkans)» - pārdots par 140 miljoniem eiro. Vienmēr, kad pasauli pāršalc ziņa par jauniem mākslas darbu cenu rekordiem, rodas arī jautājums: kas tad ir tas, kas nosaka šī darba vērtību mākslas tirgū? Mūsdienās šis jautājums kļūst arvien grūtāk atbildams, jo robežas starp mākslas darbiem, to kopijām, mākslinieka reputāciju un mākslas tirgus tehnoloģisko attīstību arvien saplūst».

Lukašs Tvarkovskis veido izrādi, kura tostarp cenšas izpētīt, ko īsti nozīmē arī jaunā tendence - mākslas darbus veidot digitālā vidē un nodrošināt ar blokķēžu tehnoloģiju. Kāda nozīme ir mākslinieka darba autentiskumam, un visvarīgākais jautājums: vai teātra mākslas nepastarpinātā pieredze ir kaut kas, kas ir pasargāts no šādiem tirgus principiem? Viltojums un oriģināls ir izrādes stāsta centrālā tēma, kā arī to paradoksālās metastāzes virtuālajā vidē.

Lai samulsinātu skatītāju

Izrādes nosaukums «Rotkho» apzināti veidots, lai samulsinātu skatītāju, jo pareizi angliski tas būtu «Rothko». No vienas puses, Rotkho ir slavenā mākslinieka uzvārda kropļojums līdzīgi tam, kā slaveni zīmoli tiek aizstāti ar viltojumiem, piemēram, «Adibas» vai «Dolce Banana». No otras puses, izrādes nosaukums ilustrē Grēma Rovlinsona izvirzīto hipotēzi, ka neatkarīgi no burtu kārtības, kamēr vien vārda pirmais un pēdējais burts paliek savā vietā, mēs spējam saprast rakstīto tekstu. Tostarp izrāde runā par to, ko īsti nozīmē jaunā tendence mākslas darbus veidot digitālā vidē un kāda nozīme ir mākslinieka darba autentiskumam.

Rotkho lomas atveidotājs Juris Bartkevičs sarunā ar «Neatkarīgo» atklāj, ka izrādes mēģinājumu procesā viņam visvairāk nākas domāt par to, kā dzīves laikā uzkrātās zināšanas par Marku Rotko un savu intuīciju par to, kāds bija šī «gigantiskā mākslinieka» skatījums, viedoklis un reakcijas jautājumos par «tīru» un par pērkamu mākslu, ielikt sevī un saskaņot ar tām prasībām, kā to redz jauniestudējuma režisors. «Kā tas, ko es jūtu, arī sevi salīdzinot ar šo mākslinieku, cilvēciski savācas kopā. Jo, lai kā es atšķirtos no viņa, man ir jāatrod tie motīvi, kā viņš rīkotos konkrētās situācijās. Izrādē viens no galvenajiem faktiem ir tas, ka viņš atsakās no milzīga honorāra un paņem atpakaļ savas gleznas no pārdabiski dārgā restorāna «Četras sezonas» («Four Seasons»), pamatojot ar to, ka cilvēki, kuri var atļauties maksāt tādu naudu par ēdienu, pat nepacels acis uz viņa mākslu. Viņi nekad to nesapratīs, viņi nekad to «nesagremos»…» mirkli pirms pirmizrādes stāsta Juris Bartkevičs.

Viņš ir daudz lasījis par Rotko, arī redzējis mākslinieka darbus muzejos - gan Amerikā, gan Londonas Teita galerijā. «Neesmu bijis Hjūstonas kapelā Teksasā, kur aplūkojams viņa «melnais», dzīves beigu periods,» saka aktieris, piebilstot, ka jauniestudējuma tapšanas procesā viņš maksimāli mēģinājis filtrēt mākslinieka motivāciju, cenšoties viņu izprast, domājot par to, kā pasaule darījusi viņam pāri un kā tas viss ir krājies. «Un kas vispār notiek ar cilvēku, kuram ir tik smags dzīves ceļš...? Arī kritika Markam Rotko savulaik veltījusi daudz skarbu vārdu, bet viņam bija sava dzelžaina pārliecība - par viņam «no augšas» sūtīto misiju. Un viņš nelocījās, viņš gāja savu ceļu, bet - līdz pašnāvībai…»

Emocijas svarīgākas par faktiem

Juris Bartkevičs uzsver, ka «Rotkho» nav biogrāfisks stāsts par Rotko un tajā nav vienas galvenās lomas. «Šis darbs ir atzarains un komplicēts, tajā daudz kas savijas kopā. Tāpēc izrāde nav atkarīga no viena vai otra aktiera, bet no mūsu kopīgās enerģijas un tā, ko gribam vēstīt,» saka talantīgais skatuves mākslinieks, uzsverot, ka šeit emocijas ir svarīgākas par faktiem. Viņš par Rotko runā tikai tāpēc, ka šajā darbā ir viens no tiem, kurš uz mākslu raugās «tīrā» veidā, bet izrāde runā arī par mākslas tirgu, par tās «netīro» pusi.

«Mēģinājumu pirmajā fāzē daudz runājām par melīgumu un liekulību, par to, kas vispār šajā pasaulē ir tas, kas liek cilvēkiem absurdi rīkoties. Jo īpaši šajā laikā, kad pasaule ir pilna melu, viltus, izdomājumu un manipulāciju. Kas tad ir patiesība..? Šodien, Ukrainas kontekstā, mēs ļoti spilgti redzam, ka ir viena puse un ir otra puse, un nav brīnums, ka milzīga tautas daļa masu komunikācijas ietekmē patiesību redz pilnīgi savādāku,» saka Juris Bartkevičs, piebilstot, ka Lukašs izrādes radošo komandu virzīja domāt, ka pat tad, ja ir viena patiesība, pasaule ir mainīga un - cilvēkiem ir jāpieņem tās mainīgums, nedrīkst dzīvot ar klapēm uz acīm.

Ko es mīlu un ko es nīstu

Aktieris stāsta, ka mēģinājumu pirmajā fāzē, kas bija pusotru mēnesi pērnajā rudenī, viņi nokļuva tādā kā grēksūdzes telpā, kurā režisors ar savām zināšanām un pasaules redzējumu aktierus «uzpildīja» ar informāciju, ko viņi līdz tam nezināja. Un, cenšoties būt maksimāli atklāti, viņiem katram izkristalizējās atbilde uz būtisko: ko es mīlu un - ko es nīstu.

VĀRDS NAV SVARĪGĀKAIS. «Režisors no aktiera prasa absolūtu patiesību tajā mirklī, kad tu bilsti kaut vārdu. Patiesību mirklī, kad tu runā, un patiesību, kad tu nerunā. Vārds pat nav svarīgākais, daudz svarīgāk, no kurienes tas tev nāk un kāpēc tas tev nāk,» saka Juris Bartkevičs, uzsverot, ka šo režisora prasību viņš arī cenšas izpildīt, uz to organizējot savu iekšējo dzīvi / Ģirts Ozoliņš/F64

«Lukašs prasa absolūtu patiesību tajā mirklī, kad tu bilsti kaut vārdu. Patiesību mirklī, kad tu runā, un patiesību, kad tu nerunā. Vārds pat nav svarīgākais, daudz svarīgāk, no kurienes tas tev nāk un kāpēc tas tev nāk,» saka Juris Bartkevičs, uzsverot, ka šo režisora prasību viņš arī cenšas izpildīt, uz to organizējot savu iekšējo dzīvi.

Vai māksla izglābs pasauli? «Pat pēc piecdesmit gadiem uz skatuves es nevaru neko tādu apgalvot,» saka Juris Bartkevičs. Viņš gan nenoliedz, ka, protams, savu skatījumu uz pasauli šajos gados ir paudis un, darot to, kas viņam patīk, ir guvis arī zināmu piepildījumu. «Bet, racionāli skatoties, skatītājiem ir jāsaprot, ka mākslinieki nestrādā tāpēc, lai mainītu pasauli. Viņi gan tā mēdz teikt, bet - viņi strādā tāpēc, ka kāds viņus dzen, ka viņi grib realizēt sevi un kaut ko pateikt par šo pasauli. Un, ja tas, ko viņi pasaka, pasaulei enerģētiski kaut ko dod, tas atstāj pēdas. Nav tā, ka tas izgaist. Kaut kāda kripatiņa noteikti aizķeras.»

VIDEO - https://failiem.lv/u/7z55vu4pv

Lasāmgabali

“Rakstivāls”, “Uz Tukumu pēc literatūras” un Vidzemes prozas lasījumi — nevar atcerēties citu gadu, kad Latvijā no nekā būtu radušies veseli trīs jauni literārie festivāli, turklāt to līmenis uzreiz ir tāds, ka tie ne vien elpo pakausī vecajiem pasākumiem, bet liek arī ieraudzīt to vājās vietas.

Svarīgākais