«Visam dzīvē jāpieiet ar smaidu. Protams, par nopietnām lietām smieties nevajag, bet, kā savulaik teica mans draugs Voldemārs Lejiņš, ar kuru kopā spēlējām golfu, ka mēs esam tie, kas sauli sirdī glabā,» saka skatītāju mīlētais aktieris, populārais komiķis Jānis Jarāns. Vēl pavisam nesen pārcietis divas nopietnas sirds operācijas, viņš jau ir pasildījies Spānijas saulītē un svētdien, 27. februārī, pulksten 14 būs uz teātra kluba «Austrumu robeža» skatuves – izrādē «Liecinieks».
Izrāde «Liecinieks» iestudēta pēc populārā krievu dramaturga Valentīna Krasnogorova (1934) lugas «Ideālais liecinieks» («Идеальный свидетель») motīviem. Viņa lugas tiek plaši iestudētas ne tikai Krievijā, bet arī Eiropā.
Līgavainis un līgava, lietišķi cilvēki, apstākļu spiesti, piedāvā nejauši satiktam vīrietim būt par liecinieku viņu kāzās. Lai īsinātu laiku un pasmietos par vīrieti, jaunais pāris lūdz viņu pastāstīt par savām sievietēm, kuras viņš ir mīlējis. Izklaides rezultāts izrādās diezgan negaidīts. Attiecības starp visiem trim kļūst saspringtas, un šī tikšanās maina katra varoņa likteni.
Režija: Jānis Mūrnieks, kostīmi un scenogrāfija - Linda Līva Oše. Lomās: Aija Dzērve, Jānis Jarāns, Jānis Mūrnieks vai Pēteris Galviņš.
Nākamās izrādes: 2., 19. un 31. martā pulksten 19.
Pandēmija, ierobežojumi, sirds operācija… Kurā brīdī tapa jauna izrāde?
Šī izrāde savu pirmizrādi piedzīvoja jau 2020. gada 30. oktobrī. Nospēlējām vienu izrādi, un visu «aizklapēja ciet». Tad nu tagad esam šo izrādi atjaunojuši un gatavi spēlēt ne tikai «Austrumu robežā», bet arī vest pie skatītājiem visā Latvijā un, kas zina, varbūt arī pie latviešiem diasporās. Es jau vairākus gadus sadarbojos ar režisoru Jāni Mūrnieku - viņš mani aicinājis spēlēt vairākās savās izrādēs. 2015. gadā ar Anitas Zīles muzikālo komēdiju «Precies, māsiņ!» bijām arī uz XVI Rietumkrasta dziesmu svētkiem Sanhosē Amerikā.
Es ļoti daudz lasu, un es atradu vēl vienu ļoti labu lugu trim aktieriem, ko varētu iestudēt un spēlēt ne tikai Latvijā. Starp citu, šī luga ir par dakteri, tāpēc, jau to lasot, sapratu, ka vēlos šo iestudējumu veltīt savam draugam, ginekologam Voldemāram Lejiņam. Pieaicinot aktrisi Aiju Dzērvi, kopā ar Jāni Mūrnieku to uztaisījām, sākumā viņš arī pats spēlēja šajā izrādē, bet tagad, pēc manas sirds operācijas to atjaunojot, šajā lomā esam pieaicinājuši dublantu - aktieri Pēteri Galviņu. Prīmā aktieris.
Kāda ir pašsajūta pēc sirds operācijas, esi atkal spēka pilns atgriezties uz skatuves?
Man nav laika par to domāt! Man nebija nekādu sūdzību, nebija veselības problēmu saasinājuma, mani pierunāja šo operāciju veikt. Man savulaik jau veikta sirds asinsvadu stentēšana, ir ielikti četri stenti, un tagad es katru gadu izeju «tehnisko apskati». Sirds daktere, kura mani pieskata, jau vairākkārt teica, ka man ir nepieciešama operācija - jo ir paplašināta aorta un tā var plīst. Teica, ka jebkurā brīdī varu saļimt - vai ejot pa ielu, vai spēlējot golfu. Es piekritu. Teicu tikai, ka man nav laika ilgi gulēt slimnīcā, ka man jāspēlē izrādes. Un tas arī bija fiksi - septembrī man renovēja aortu, knapi mēnesi pagulēju slimnīcā un jau tūliņ pēc tam lidoju uz Malagu Spānijā, kur atpūtos jūras krastā. Nu, fantastiski! Aorta ir renovēta, un tagad viss ir kārtībā! Šķiet, ka jūtos pat labāk nekā pirms operācijas. Nezinu, kā būtu, ja būtu to ielaidis. Iespējams, tad gan būtu grūti. Īstajā laikā paspēju. Līdzīgi kā mašīnai ir laikus jānomaina detaļas, lai var joņot tālāk, tāpat arī cilvēkam. Atkal skrienu, darbojos, un dažkārt pat kāds jaunais netiek man līdzi. Forši! Un, kad man jautā, cik man gadu, daudzi ir pārsteigti: oi, johaidī! Bet es pasē neskatos, dzīvoju tikai, un - dzīve ir skaista!
Pērnā gada izskaņā tev bija pirmizrāde arī Daugavpils teātrī - muzikālā pasakā pieaugušajiem «Pa Laimes lāča pēdām».
Tā gan ir fantastiska izrāde, ar Valta Pūces mūziku! Tā tapa koronavīrusa pandēmijas pašā uzliesmojumā. Kādu mēnesi nodzīvoju Daugavpilī, katru dienu mēģinājām. Tagad vidēji divas reizes mēnesī to spēlējam. (Tuvākās izrādes: 12. martā pulksten 18.30 un 13. martā pulksten 15.00.) Tur ir ļoti foršs kolektīvs! Tie nav lepnie Rīgas mākslinieki, viņi visi ir forši cilvēki. Tur neviens sevi nepozicionē kā aktieri, tur viens otram sirsnīgi apvaicājas, kā iet, sabučojas un strādā.
Tava draudzība ar Daugavpils teātri ilgst jau vairākus gadus.
Jā. Ar režisoru Oļegu Šapošņikovu sapazināmies un sadarbojāmies jau tad, kad viņš vēl nebija Daugavpils teātra vadītājs. 2009. gadā viņš mani uzaicināja spēlēt izrādē «Kailie brieži», vēlāk spēlēju arī šīs izrādes versijā krievu valodā «Орлы стриптиза». Šajās izrādēs spēlēja arī dziedātājs Roberto (Meloni), ar kuru vēlāk satikāmies arī Daugavpils teātrī - izrādē «Revidents Sylagolā», kas, starp citu, tiek spēlēta latgaliešu valodā. Pēc Nikolaja Gogoļa darba to ir lokalizējusi Monika Zīle. Daugavpils teātrim ar viņu ir izveidojusies cieša sadarbība, viņa veidojusi arī iestudējuma «Pa Laimes lāča pēdām» dramatizējumu - pēc Andreja Upīša stāsta «Sūnu ciema zēni» motīviem. (Šīs sadarbības rezultātā tapušas arī izrādes «Vosorys saulgrīžu burvesteibys» («Vasaras saulgriežu burvestības») un «Rūžys byudi golūs» («Rozes vaigu galos»).)
Daugavpils teātri uzskatu par savu teātri, jo tur vienmēr esmu mīļi gaidīts, sagaidīts un apčubināts. Tā ir ļoti forša vieta, un tur ir ļoti, ļoti jauki cilvēki. Bet paldies dievam, ka es neesmu štatā, jo nevaru iedomāties, ka man būtu jāspēlē visādi «žurki, peļi un vabuļi». Jau daudzus gadus esmu brīvmākslinieks, spēlēju tikai to, ko pats gribu.
Pagājušajā sezonā redzēju tevi arī nelielā, bet ļoti interesantā lomā «Go3» 12 sēriju oriģinālseriālā «Tunelis», ko veidoja lietuviešu producentu kompānija «Videometra» un režisors Raimunds Baņonis.
Spēlēju arhitektu, kurš televīzijā ierauga, kā sabrūk viņa projektētā māja, un jau pēc nedēļas viņš ir cietumā. Viņš ir vienīgais, kas tajā vainojams… Filmēšana, kas man ilga aptuveni mēnesi, notika Brasas cietumā, kas jau kādu laiku nedarbojas, bet tur viss ir saglabāts, kā bijis. To ieraugot, biju absolūtā šokā, jo par cietuma dzīvi neko daudz nezināju. To nevar izstāstīt, tas ir šausmīgi! Paldies dievam, ka nekad neesmu bijis ieslodzījumā. Domāju, ka es ar saviem vājajiem nerviem neko tādu neizturētu, jau pirmajā nedēļā izdarītu pašnāvību… Seriālā filmējās un par konsultantiem bija pieaicināti arī divi bijušie cietuma uzraugi, viņi mums izrādīja visus kaktus, pastāstīja, kas un kā tika darīts… Prātam neaptverami!
Vai arī šajā sezonā tev ir kādi kino vai TV projekti?
Nupat ierakstījām jaunu raidījumu - ģimenes kopā sanākšanas šovu «Vakariņš ar savējiem», kas jau martā būs skatāms kanālā «360TV». Tajā katru nedēļu trīs sabiedrībā zināmi cilvēki dosies ciemos pie Latvijas ģimenēm, lai izbaudītu to, cik meistarīgi latvieši prot uzņemt viesus. Es braucu pie ģimenēm kopā ar Māri Olti un dziedātāju Adrianu Miglāni.
Iespējams, būs arī viens kino projekts sadarbībā ar Indru Burkovsku un jauno režisori Elzu Gauju, bet par to vēl pāragri runāt. Bet - visu laiku kaut kas notiek!
Atceros, kā pirms daudziem gadiem stāstīji, ka tad, kad tev nebija darba, ik rītu un vakaru lūdzi dieviņam, lai iedod darbiņu. Jo, ja palūdz, tad iedod.
Darbu vairs nelūdzu, tas pats mani atrod. Un vispār - es taču esmu pensijā! Pats nesaprotu, pa kuru laiku… Tas dzīves ritenis tiek mīts, tu skrien, strādā, līdz tev pēkšņi pasaka, ka jāiet pensijā… Tāpēc tagad lūdzu, lai dod tikai veselību - man un visiem pārējiem. Un ik vakaru pasaku paldies par skaisto dieniņu, kas aizvadīta.
Man ir laimējies, ka ar Daini Porgantu savā laikā strādājām Latvijas Televīzijā - darba stāžs ir, maizītei un desai pietiek, īri nomaksāt arī mums sanāk.
Bet - es jau esmu «slims» ar ceļošanu, un apstāties es nedomāju! Nav ko gulēt! Arī sirsniņa jūtas labi tad, ja tai ir neliela fiziska slodzīte. Nerviem nevajadzētu likt virsū slodzi, tie gan jātur mierā, bet - vai tad ar to vājprātu, kas notiek pasaulē, tos var noturēt mierā…?! Tāpēc ir jāstaigā pa mežiem, gar jūru, jāmeklē lētas aviobiļetes un jālido tur, kur ir kalni, jūra, svaigs gaiss, kvalitatīvs ēdiens un dzīve mierīgāka… Mēs uz Malagu arī pa lēto aizlidojām - kundze «noķēra» biļetes par 60 eiro abiem turp un atpakaļ. Vēl gulēju slimnīcā, kad viņa bija atradusi šādu piedāvājumu, un es prasīju dakterim, vai drīkstu lidot, uz ko viņš atbildēja, ja jūtos labi, varu lidot. Pa tām pāris nedēļām Spānijā mēs iztērējām divreiz mazāk nekā tad, ja dzīvotu te. Un ēdiens tur labāks, un gaiss svaigāks, un dzīve skaistāka… Mēs abi esam lieli staigātāji, kilometriem nostaigājam, baudot vietējās ainavas. Bet man patīk arī pasēdēt pie jūras, pavadīt laiku kādā vecpilsētas kafejnīcā vai krodziņā un pavērot vietējos. Tās vecās spāņu kundzītes… Viņas ir burvīgas! Tāpēc vien gribas teikt, ka dzīve ir skaista! Nu, viņām jau arī ir laimējies, ka vecumdienās ir laba pensija, var atļauties bezrūpīgi baudīt dzīvi. Un tie vecie spāņu kungi, kuri satiekas un iedzer pa glāzei vīna, un stāsta viens otram par savām jaunības dienu dēkām. Es jau nesaprotu, ko viņi runā, bet pēc viņu acīm un smaidiem redzu, par ko viņi runā, paceļot glāzītes un saskandinot. Nu, patīkami. Forši! Bet kas notiek pie mums? Tikai sūkstīšanās, cik viss ir slikti… Nē, par slikto nerunājam, runājam tikai par pozitīvo! Jo visam dzīvē ir jāpieiet ar smaidu. Kad nākamajā dienā pēc sirds operācijas dakteri veica ultrasonogrāfiju un konstatēja, ka nepieciešama vēl viena operācija, ka vēlreiz jāzāģē vaļā ribas, jo bija sakrājušies asins recekļi, kas nekavējoties jāizņem, es tikai nosmēju, vai šķēres arī gadījumā nav tur atstājuši…? Visa tā operācija pagāja vienos hi-hi, ha-ha. Ar nopietnu ģīmi jau tikai valdība sūdus taisa. Protams, par nopietnām lietām smieties nevajag, bet, kā savulaik teica mans draugs Voldemārs Lejiņš, ar kuru kopā spēlējām golfu: «Mēs esam tie, kas sauli sirdī glabā.» Tas bija mūsu mīļākais tosts.
