«Es esmu atradusi vārdu, kas ļoti precīzi raksturo manu dzīvi šodien – tā ir laiskošanās. Tik laiska dzīve man nav bijusi nekad, septiņdesmit gadu esmu skrējusi un visu ko darījusi, mēģinot apvienot darbu teātrī, kino un televīzijā ar pienākumiem ģimenē, bet laiskoties ir tik brīnišķīgi!» saka skatītāju mīlētā teātra un kino aktrise Baiba Indriksone. «Vella kalpu» daiļā krogus meiča Lēne un «saldmēlīte» Olita leģendārajā Jāņa Streiča filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Otrdien, 22. februārī, viņai 90. šūpuļsvētki.
«Neatkarīgā» sazinājās ar Baibu Indriksoni otrdien, precīzi nedēļu pirms apaļās jubilejas, lai uzzinātu, kā tautā mīlētā māksliniece šodien jūtas, par ko domā, ar ko aizņemtas viņas dienas un kā plāno pavadīt savu nozīmīgo dzīves jubileju.
«Es jau tik daudz interviju esmu sniegusi, tik daudz par sevi stāstījusi, jau daudz esmu runājusi gan par lomām, gan par saviem teātra un kino režisoriem, gan skatuves un ekrāna kolēģiem, tāpēc tagad, savā dzīves jubilejā, es jums labprāt pastāstītu par savu garo, raibo dzīvi,» sazvanīta laiskojamies savās mājās Jūrmalā, sarunu iesāk Baiba Indriksone.
«Es esmu dzimusi ļoti skaistā datumā - 22.02.1932. Mani vecāki dzīvoja mazā koka mājiņā pie Gaisa tilta, un, kad pienāca laiks man nākt pasaulē, mammu aizveda uz Stradiņa slimnīcu. Viņa bija tik ļoti nobijusies, ka no turienes aizbēga, skrēja uz autobusu, nokrita, tomēr paspēja atpakaļ uz mājām. Tad tēvs skrēja meklēt palīdzību un atrada kādu vācu dakteri, kurš tai brīdī spēlēja kārtis. Tā kā ārsta pienākums ir palīdzēt, viņš atnāca un bija klāt, kad nācu pasaulē. Ieraugot, ka piedzimusi meitene, tikai noteicis: «Ak dievs, šitās mazules dēļ es pazaudēju tādu partiju!» Kad nākamajā dienā pie mums viesojās tēva draugs profesors Aleksandrs Bieziņš, viņš rādīja, kā bērns jātin autiņos, bet - tas bija viens mirklis, un man roka un kāja jau bija ārā. «Šis nu gan būs viens žiperīgs bērns!» viņš noteicis. Un tā arī bija - žiperīga visu mūžu esmu bijusi,» sirsnīgi stāsta cienījamā skatuves māksliniece.
Viņa atsauc atmiņā pavisam agrīno bērnību un stāsta, ka ģimene dzīvoja Miera ielas galā, kur bija galdniecības skola, viņas vectēvs tur pasniedza. Bet, kad viņš nomira, šis dzīvoklis bija jāatstāj. «Nākamā dzīvesvieta bija Anrī Barbisa ielā, mājā, pie kuras vēl ilgi bija plāksne, ka te bijusi laikraksta «Cīņa» pagrīdes tipogrāfija. Un turpat netālu, Tallinas ielā, bija austuve, kur strādāja mana vecmāmiņa, un es bieži pie viņas ciemojos. Joprojām atceros eļļaino fabrikas smaržu.»
Ģimenes divas nākamās dzīvesvietas bija Miera ielā 85 un 89. «Lielajos kapos bija apglabāts vecmāmiņas mīļais Žanis, un tas bija viņas lūgums - meklēt dzīvesvietu tur, kur, no rīta mostoties, pa logu varētu redzēt Lielos kapus. Mans tēvs viņas lūgumu respektēja. Tur bija milzīga sēta, kas apvienoja Miera, Hospitāļu un Kazarmju ielu, un pa vidu bija liels laukums, kur varēja spēlēties, ziemā braukt ar ragaviņām. Bērniem tur bija brīnišķīga dzīve, un mēs tur dzīvojām vēl tad, kad sākās karš. Atceros trauksmi, kad mūs visus dzina sēdēt pagrabā. Pēkšņi bija milzīgs troksnis, viss salīgojās, un nākamajā dienā uzzinājām, ka netālu no kara hospitāļa mājai uzkritusi bumba. Viens stūris ar gultu bija palicis karājamies gaisā. Protams, mums, bērniem, tas šķita ļoti interesanti, un mēs skrējām skatīties, kā tas izskatās,» Baiba Indriksone dalās savās kara sākuma atmiņās.
«Dzīvoklī Miera ielā 89 mums bija telefons, kas stāvēja pie sienas, joprojām atceros tā numuru - 90261. Tāpat atceros, kā naktīs rībēja bruģis, kad 1941. gadā sākās izvešana un mūsu mājai garām brauca smagās mašīnas. Mums bija kalpone Daina, ļoti «progresīvi domājoša», kura bija pasūdzējusies, ka kalpo pie ekspluatatoriem - pie cilvēka, kurš strādā bankā, ka ģimenei ir zeme laukos un ka viņa tiek šausmīgi izkalpināta. «Pateicoties» viņai, mēs arī bijām izsūtāmo sarakstā, un tēvs to bija dabūjis zināt, bet - tas latviešu cilvēks, kuram bija jāpavada mūsu mašīna, pazina manu tēvu, un viņš mūsu mājai pabrauca garām... Tā mēs palikām neskarti,» stāsta Baiba Indriksone, atminoties, ka dzīvoklī Miera ielā 89 kopā ar viņiem dzīvoja arī trusenīte Grieta, kurai viņa ar brāli Lielajos kapos plūca pienenītes.
Aktrise stāsta, ka viņas tēvs strādāja bankā, bija augsta ranga ierēdnis. Vācu laikā, kad tuvojās krievi, bankas darbinieki tika evakuēti uz Berlīni, bet ģimenei sagādātas biļetes uz bēgļu tvaikoni. «Atceros, stāvējām ar vecomammu, mammu un brāli piestātnē pie Akmens tilta, gaidījām mazo kuģīti, ar kuru veda uz lielo bēgļu tvaikoni. Pēkšņi mums paziņoja, ka vietu vairs nav, un tas aizbrauca bez mums. Vēlāk uzzinājām, ka bēgļu tvaikonis jūrā sabombardēts, ap tūkstoš cilvēku aizgāja bojā. Nākošajā dienā ar kuģi, kur mūs ielika kravas telpā, no Andrejostas devāmies Vācijas virzienā. Tur pavadījām kara laiku,» stāsta Baiba Indriksone, uzsverot, ka, pēc gada atgriežoties Latvijā, ģimenei vairs nebija kur dzīvot. Nekā nebija. «Mūs visus četrus pieņēma vienā istabiņā, un sākās atkal cita dzīve. Lielā saspiestībā. Es gan to īpaši neizjutu, jo maz biju mājās - turpināju mācības Valda Zālīša pamatskolas 6. klasē, kas tolaik bija meiteņu skola, skrēju uz dažādiem pulciņiem, spēlēju teātri. Atceros, ka, skolu beidzot, tas bija 1947. vai 1948. gads, nu jau tie gadi tagad jūk, mēs visi bijām tautastērpos. Nezinu, kur mamma bija dabūjusi, bet man bija Nīcas tautastērps, un tas ir arī dokumentēts fotogrāfijā.»
Jubilāre stāsta, ka viņas skolas, studiju un darba mūžs pagājis gandrīz pāris kvartālu ietvaros. «Valda Zālīša pamatskola ir pretim Mākslas akadēmijai, pēc tam mācījos Rīgas 3. vidusskolā, kas ir turpat aiz stūra (tagad pamatskolas «Rīdze» ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 2), pēc tam - Teātra institūtā, kas bija līdzās Valda Zālīša pamatskolai. Un tad nokļuvu Drāmas teātrī (tagad Latvijas Nacionālais teātris), kas arī ir turpat blakus. Un pēc tam mana dzīve ilgi, ilgi bija Lāčplēša ielā, kur dzīvoju pie Leimaņa (vīra kinorežisora Aleksandra Leimaņa).»
Šodien, atskatoties uz bērnībā un agrā jaunībā piedzīvoto, jubilāre secina: «Katram laikam ir savas grūtības, savi plusi un mīnusi. Jaunībā tu daudz ko neredzi, nesaproti, lido pa gaisu, līdz dzīve noliek uz kājām. Bet, kā savulaik rakstīja Ojārs Vācietis: «Dzīvi nodzīvot vajaga prast - tā ir gara un vienmēr par īsu.» Jā, tā tiešām ir. Es varu teikt, ka esmu nodzīvojusi ļoti garu mūžu, bet joprojām spilgti atceros daudzas epizodes, kas bijušas, šķiet, nu jau «miljons gadu atpakaļ». Pirmoreiz filmējos 1949. gadā (Ābelītes lomā filmā «Rainis», režisors Jūlijs Raizmans), uz teātra skatuves pirmoreiz uzkāpu 1951. gada 1. decembrī kā ceturtā kursa studente (Katjas lomā izrādē «Mēnesis uz laukiem», režisore Vera Baļuna). Jūs varat iedomāties, cik tas bija sen!» aktrise nosaka. Tik precīzu datumu viņa atceras, pateicoties skatuves kolēģei Veltai Līnei, kura šajā izrādē spēlēja Natāliju Petrovnu - Baiba Indriksone ir saglabājusi viņas apsveikumu pirmajā uznācienā uz Drāmas teātra skatuves.
«Man visu mūžu līdzās bijuši brīnišķīgi inteliģenti cilvēki, kurus šodien sauc par leģendām. Lilija Ērika, kura spēlēja vadošās lomas Raiņa lugās; Mirdza Šmithene, kura bija pirmā Baibiņa; Klintīte (Anta Klints), kura baudīja visas tautas mīlestību. Es nevaru teikt, ka ar viņu mani saistīja draudzība, bet no viņas puses pret mani bija milzīgas simpātijas. Mēs vienmēr kopā braucām mājās, jo netālu dzīvojām. Atceros, kā Klintīte vienmēr turēja savu mazo Miķelīti zem mēteļa un, tiklīdz pretī nāca kāds lielāks suns, Miķelītim galva bija laukā un viņš rēja kā liels suns. Man tagad ir tāds pats maziņš, kurš, ja kaut kas nepatīk, rej liela suņa balsī,» aktrise sirsnīgi stāsta. Viņa turpina uzskaitīt leģendas, kuru likteņiem sekojusi visas dzīves garumā. «Lidija Freimane savulaik strādāja tai pašā bankā, kur mans tēvs. Viņa arī atgriezās Latvijā un sāka mācīties par aktrisi. Velta Līne. Elza Radziņa, ar kuru man bija jau agrāka pazīšanās, jo viņa dažus gadus bija strādājusi kopā ar Leimani Jelgavas teātrī, bija tur vadošā aktrise. Visa mūža garumā garderobē sēdējām blakus, kopā ar mugurām un, kad sagrimējāmies, salikām krēslu blakus un pļāpājām.»
«Es lēkāju no vienas tēmas uz otru, bet - arī mana dzīve ir bijusi raiba kā dzeņa vēders,» saka Baiba Indriksone, uzsverot, ka viņa ir ne tikai pieredzējusi karu, izgājusi cauri rūpju pilnai dzīvei, bet atceras arī ļoti skaistas vasaras lauku mājās pie vectēva - pie ceļa, kas ved no Jelgavas uz Tukumu. Tur viņas tēvam bija zemes gabals, to apstrādāja viņa brālis, un viņa tur pavadīja vasaras. «Esmu braukusi ar siena grābjamo mašīnu, sējusi labību kūlīšos, piedalījusies kartupeļu rakšanā, lasījusi akmeņus no lauka. Daudz lauku darbu tur iemācījos un 1944. gada vasarā, lasot jāņogas, redzēju pāri koku galiem, kā deg Jelgava…»
Salīdzinot mūžā piedzīvoto ar to, kas šodien notiek pasaulē, Baiba Indriksone secina: «Lai kāda bija dzīve, bija zināma paredzamība, krasu pagriezienu nebija. Tu varēji kaut ko pieņemt vai nepieņemt, bet dzīve bija plānveida un tā plūda uz priekšu. Tu zināji, ka esi maza skrūvīte, un tu zināji, kur ir tava vieta. Ja sāki strādāt teātrī, tad zināji, ka tas ir tavs ceļš līdz mūža galam, ka no tevis atvadīsies uz skatuves. Šodien neviens aktieris nevar būt drošs par savu vietu teātrī, direktors var pateikt: paldies, tu mums vairs neesi vajadzīgs. Daudz labu aktieru, kuri varētu strādāt savā profesijā, aizgājuši no teātra ar lielām sirdssāpēm,» stāsta aktrise. Viņa pati pēdējoreiz uz skatuves bija vēl īsi pirms pandēmijas - H. Ibsena/E. Grīga poētiskajā drāmā «Pērs Gints», ko Nacionālajā teātrī iestudēja Viesturs Kairišs. «Izrādes beigās palieku viena uz sola, apmēram desmit minūtes sēžu pret skatītājiem un klusējot izdzīvoju visu savu dzīvi. Skatītāji teica, ka manās acīs viss bijis nolasāms. Vecumā tas ir skaistākais, ka acīs atspoguļojas visa nodzīvotā dzīve. To kādreiz redzēju arī Lilijas Ērikas acīs - viņa daudz klusēja, daudz ko atcerējās, kā tas bija, kā tas bija, kā tas bija… Un viņas acīs visu varēja nolasīt.»
Raksturojot šodien pasaulē notiekošo, Baiba Indriksone aizņemas Rūdolfa Blaumaņa izcilākā literārā darba nosaukumu - nāves ēnā. «Tu nezini, kurā brīdī tas bacilis var tevi apciemot, kā tu jutīsies, vai izķepurosies… Tas ir neprognozējami, un tā mēs dzīvojam jau divus gadus. Ļoti daudzi stipri cilvēki, kuriem nevajadzēja aiziet, ir aizgājuši, un tas ir kā Damokla zobens virs galvas - varbūt es būšu nākamais… Bet cerība mirst pēdējā, un arī manī ir cerību stariņš, ka gan jau tas nebūs mūžīgi,» saka skatītāju mīlētā aktrise. Viņa atklāj, ka mūsu sarunas laikā sēž virtuvē pie lielā galda, kas ir no Lāčplēša ielas dzīvokļa un kam ir vairāk nekā simt gadu. «Uz galda ir Aivara (dēla Aivara Leimaņa) dāvātie ziedi - dažādu krāsu tulpes, kas vēsta par pavasara tuvošanos. Redzu pa logu, ka virs jūras ir zilas debesis - nu, nāk taču pavasaris, viss būs labi!» jubilāre no sirds tic.
Taujāta, vai apaļo jubileju plānots svinēt arī teātrī, Baiba Indriksone atteic, ka viņa jau ir tādā vecumā, ka neko diži uz priekšu plānot nevar, viss ir Dieva rokās. «Teātris grib mani aizvest uz teātri, sveikt, bet mēs mājās runājām, ka vēl nav droši pulcēties tik mazā telpā, kāda ir mūsu garderobe. Sarunājām, ka, tiklīdz būs drošāki apstākļi un ja veselība ļaus, noteikti aizbraukšu uz teātri bučas un puķītes saņemt.»
Bet otrdien, 22. februārī, jubilāre būs savās mājās Jūrmalā, ēdīs «Cielaviņu» un turēs rokās uzlādētu mobilo telefonu, lai atbildētu katram, kurš viņu atcerēsies. «Un, ja kāds ar puķītēm stāvēs pie vārtiņiem, es iziešu pretī un ar mīlestību saņemšu. Tā to dienu esmu ieplānojusi. Protams, būs visi mani mīļie. Mūsu ģimene tagad ir kupla - dēls, vedekla Gunta, mazbērni Gusts un Elza, un nu jau Gustam ir divi bērni - Melānijai ir trīs gadiņi, mazajam Ričardam ir pusgadiņš. Ģimene ir mana vislielākā bagātība. Aiz manis kaut kas paliek, Leimaņu vārds turpinās,» aktrise mīļi stāsta, uzsverot, ka viņai ir ar ko padižoties: viņas ģimenē ir trīs Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri - viņa pati, dēls un mazmeita. «Abos esmu ielikusi daļu no sevis, un, iespējams, tas ir labākais, ko dzīvē esmu paveikusi,» domā izcilo baletdejotāju mamma un vecmāmiņa.
Viņa neslēpj, ka ir ļoti laimīga, ka viņai līdzās ir cilvēki, kuri par viņu rūpējas, kuriem viņa ir dārga. «Ir daudz vientuļu cilvēku, arī mans brālis dzīvo viens, pašam ar visu jātiek galā. Bet man visi palīdz, visu izdara manā vietā. Man jābūt ļoti pateicīgai. Vedekla man ļoti laba, šodien sataisīja laša maizītes ar citronu, bet nav man no rīta dūša. Vēlāk apēdīšu. Izvārīja siltu buljonu, to ēdīšu pusdienās,» Baiba Indriksone stāsta, cik ļoti par viņu rūpējas. «Es tiešām esmu mīlēta un lutināta. Kā tu jūties, ko tu vēlies, ko tev nopirkt? Tā ir rūpe, kas tiešām nāk no sirds, nevis pienākuma pēc, es to jūtu. Nu, ko vēl lai vēlos? Mans galds nav tukšs, manas vēlēšanās tiek izpildītas. Ir piepildījies viss, ko dzīvē esmu vēlējusies…» mirkli pirms savas 90. dzimšanas dienas ar dzīvi apmierināta ir skatītāju mīlētā aktrise.
«Vedekla liek man sēdēt uz riteņa (velotrenažiera) un braukt, ir sastādīts vingrošanas komplekss, bet es esmu slinka. Zinu, ka vajag, bet grāmatas un krustvārdu mīklas ir interesantākas, pļāpāšana pa telefonu ir aizraujošāka, tā man vingrošanai laika nesanāk…» aktrise mēģina attaisnoties. Līdzīgi viņa attaisnojas mazmeitai Elzai, kura saka, ka «Cielaviņu» nevajadzētu ēst, jo tajā ir pārāk daudz cukura: «Jā, es zinu, man diabēts, bet es taču neapēdīšu visu vienā dienā, ēdīšu pie kafijas desmit dienas…»
«Atceros, man «Liliomā» bija teksts: «Nedrīkst, nedrīkst, bet sirsniņai gribas…» Es spēlēju tai vēsturiskajā «Liliomā» (ko 1971. gadā iestudēja režisors Alfreds Jaunušans), kur Jūliju spēlēja Dina Kvelde, un es biju viņas draudzene Marija. Tikpat vēsturiska savā laikā bija arī izrāde «Aijā, žūžū, bērns kā lācis» (1968, režisors Alfreds Jaunušans), ko nospēlējām 250 reizes un kur man bija Japiņas loma. Atceros, kā Klintīte 1970. gada 15. janvārī to nospēlēja pēdējoreiz un atvadījās no skatītājiem. 27. februārī viņa aizgāja. Ir tādi mirkļi, kas uz mūžu iespiežas atmiņā,» saka Baiba Indriksone un atsauc atmiņā arī 2006. gada vasaru, kad atvadījās no sava mīļā kino partnera Eduarda Pāvula, kura radošajai dzīvei arī visu mūžu dzīvojusi līdzi.
«Kad dabūju zināt, ka viņš guļ Vaivaros, aizbraucu pie viņa, un māsiņa pārsteigta teica: «Tikko par jums runājām, jo vakar rādīja «Vella kalpus», un pēkšņi jūs nākat!» Pasēdējām abi divi, viņš jautāja, vai vēl kādreiz atnākšu. Apsolīju aiziet, jautāju, ko atnest, uz ko viņš teica, ka gribētu zemenītes un jogurtiņu. Nākošajā dienā atkal satikāmies, parunājāmies, un viņš atcerējās, kā mēs šķiramies «Zvejnieka dēlā»: es aizbraucu, sniegā paliek manas pēdas, un viņš paņem to sniegu rokā un sažņaudz dūrē… Tā bija viņa izdomāta epizode. Pēc divām dienām viņš aizgāja.»
Baiba Indriksone secina, ka gara dzīve dod iespēju piedzīvot ne vien pašas likteņa lemto, bet dzīvot līdzi arī laikabiedriem. Redzēt cilvēkus gan kalna virsotnē, gan dziļi ielejā. «Atceros, cik ļoti skaista jaunībā bija Velta Līne un cik maza, trausla un nerunīga viņa sēdēja savā jubilejā mūža nogalē. Un Elza Radziņa. Viņa nebija pelnījusi tādu mūža nogali, bet cilvēks domā, Dievs dara. Tāpēc es saku paldies Dievam, paldies Dievam, paldies Dievam, ka šajā skrejošajā pasaulē esmu ļoti mīlēta. Tas ir nenovērtējami. Tā ir reta dāvana, kas man piešķirta, ka mūža galā nejūtos atraidīta. Es zinu, ka maniem mīļajiem būtu grūti redzēt mani švaku un pavisam sakritušu, bet es nedrīkstu viņus apbēdināt, tāpēc - jāturas, kamēr var!»
