«Es mēdzu teikt tā: šodien Dievs pasaulē laiž vecās, viedās, gudrās un talantīgās dvēseles. Un es tam ticu, ka mūsu rītdiena būs gaiša. Varbūt tas nenotiks tik ātri, bet – ir jāiztur,» saka Dailes teātra skatītāju mīlētā aktrise Lidija Pupure.
Trešdien, 9. februārī, cienījamā skatuves māksliniece pārkāps savas dzīves 80 gadu slieksni, bet mirkli pirms apaļās jubilejas viņa dalās pārdomās par pēdējo divu gadu notikumiem Latvijā un pasaulē, atklāj, par ko no sirds priecājas, un neslēpj, kas viņu šodien skumdina un satrauc.
Vai esat plānojusi kā atzīmēt/svinēt savu dzimšanas dienu?
Šajā laikā man nav prasību pēc svinībām. Jau divus gadus, esot vairāk vai mazāk «lokdaunā», man ir daudz laika vērot, kas notiek pasaulē, domāt par to, analizēt un vienlaikus - arī pārvērtēt savas dzīves vērtības. Atkal un atkal man gribas to darīt, un es to daru. Tāpēc arī koncertciklam «Dailes kanons» es izvēlējos Zentu Mauriņu un Aspaziju - kā pateicību saviem pedagogiem, kuri mani audzināja, kuri man ļāva izprast, kādā sistēmā dzīvojam, kur esam un - kas vispār notiek. Šo izpratni man neiedeva skola, es to ieguvu, nonākot Teātra studijā. Protams, paaudzes atšķiras, un mēs katrs esam sava laikmeta augļi. Un tieši tāpēc, vērojot, kas notiek šodien, man gribas atgriezties atpakaļ pie tām vērtībām, kas mums tika mācītas un kuras mēs tikām mudināti turpināt. Tas nenozīmēja stāvēt uz vietas, tas nozīmēja nepārcirst to, kas ir bijis, un nemēģināt izgudrot riteni no jauna. Mana paaudze tika ļoti mudināta vērst skatu uz mūžīgām vērtībām, pedagogi mūs mācīja ieklausīties katram sevī, savā dvēselē, lai saprastu, ko mēs katrs pats gribētu paust - kas mūs aizkustina, kas sāpina, par ko iestājamies. Un mēs nedzīvojām mucā, mēs ļoti aktīvi domājām un analizējām, kas ir kas. Bet šodien man ir sajūta, ka ir noticis zināms pārrāvums, ka jau kopš neatkarības atgūšanas pirmajiem gadiem mēs nevis domājam par savu rītdienu, bet ļoti aizrautīgi ceļam Rietumu vakardienu. Un tas man šķiet diezgan satraucoši. Tāpēc es lasu tos autorus, kurus lasījām, kad bijām jauni. Lasu un atkārtoju Rūdolfa Krūmiņa psiholoģijas lekcijas, kas notika laikā, kad psiholoģija vēl nemaz nebija atļauta. Es ar ārkārtīgu interesi šķirstu visus šos materiālus, lai šajā globālo pārmaiņu laikā nepazaudētu savu cilvēcisko un personisko līdzsvaru. Nekristu no viena grāvja otrā, bet spētu izvērtēt, kas ir graudi un kas - sēnalas. Tas arī ļoti atbilst manam vecumam.
Pārmaiņu laiks vistiešākajā nozīmē ietekmējis arī teātra mākslu.
Jā, pārmaiņas teātrī sākās tieši globālo pārmaiņu laikā un Dailes teātrī - ar jaunu, radošu un aktīvu vadību. Man ir prieks, ka teātris un aktīvais kolektīvs ļoti ražīgi strādā, aicina režisorus arī no citām valstīm. Jaunākās paaudzes kolēģiem tas neapšaubāmi ir ļoti radošs process, un arī es ar lielu interesi skatos šīs jaunās izrādes. Tas, ka teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs tādā veidā vēlas mūsu darbu izvest pasaulē, ir skaisti, vēlami un pozitīvi. Bet tajā pašā laikā mani satrauc, ka, tik ļoti raugoties pasaulē, mūsu tautas nacionālā vērtība, mūsu individuālais ceļš iet mazumā un zudumā. Mana paaudze dzīvoja laikā, kad vairāk domājām par mūsu tautu - kas ir mūsu vērtības, kāds ir mūsu attīstības ceļš, kur slēpjas mūsu bagātības… Tā neapšaubāmi ir kultūra. Mums par to lika domāt, mēs par to domājām, un mēs to paudām. Viena no šādām vērtībām, protams, ir arī mūsu valoda, par ko šodien esmu ļoti bažīga. Jo valoda ir kaut kas īpašs, un es bieži esmu atkārtojusi, ka - iesākumā bija vārds… Un tam ir nepārvērtējama nozīme. Es ar lielu baudu ieklausos dažādos viedokļos, un manas domas ļoti saskan ar krievu profesores, filoloģijas zinātņu doktores Tatjanas Čerņigovskas viedokli, kura satraucas par šo laikmetu - par to, ko mākslīgais intelekts nodara cilvēkam. Es pievienojas viņas satraukumam, un viņas paustais mani iedvesmo vēl dziļāk domāt par vārdu, par mūsu tautas valodu un kāpēc mēs nedrīkstam to piesārņot. Jo valoda ir tautas dvēsele. Bet šodien, kad esam nolikti attālinātajā komunikācijā, kas, iespējams, tāda arī paliks, vārds kļūst informatīvs. Un tikai. Nav vairs dzīvu attiecību, kas nes sajūtas, emocijas, domas. Nav vairs nianšu, ir tikai pavirša kontaktēšanās informatīvā līmenī. Bet - tā nav mākslas valoda. Es saprotu, ka jaunā paaudze ātri pierod arī pie komunikācijas «zoom» platformā, bet es, sēžot skatītāju zālē, gribu saņemt ne tehniski veidotas, bet īstas, dzīvas emocijas. Savukārt, esot uz skatuves, man ir jārosina skatītāju domāt, jāierosina viņā sajūtas un emocijas, es nevaru pavirši runāt ātrā informatīvā stilā. Jā, daudzas vērtības šajā «jaunajā laikā» iet zudībā, un manai paaudzei tas rada jautājumus, uz kuriem meklēt atbildes.
Jau esat atradusi kādas atbildes?
Man gribas teikt, ka jā. Savu izrādi koncertciklā «Dailes kanons» es beidzu ar vārdiem, ka šajā laikā, kad pasaule tik ārkārtīgi mainās un mēs neviens īsti nezinām, kurp tā mūs ved, ir ļoti būtiski teātrī nepazaudēt dzīvo cilvēku, viņa dvēseles un gara vērtības. To, ko mākslīgais intelekts nekad nespēs radīt. Man bieži ir sajūta, ka šodien prioritāte ir tehniskās iespējas. Tām vajadzētu būt tikai fonam, taču teātris tām nereti ierāda galveno lomu, bet - tās apēd dzīvo cilvēku. Protams, sēžot skatītāju zālē un redzot visu to ņirboņu, tehnikas iespējas un aktieru labi trenētās fiziskās spējas, skatītājs ir pārņemts un sajūsmā, bet - ko viņš iegūst savai dvēselei..? Vai viņš iegūst aizkustinājumu, jaunu materiālu pārdomām? Cik ilgi viņš pēc šādas izrādes ir domu varā par būtību un jēgu? Bieži vien jēga pazūd, tās pat nav. Tāpēc, redzot visu pozitīvo, manī vienlaikus ir arī bažas, vai, skrienot pēc visa jaunā, mēs izvērtējam, ko konkrētajā dzīves situācijā mums vajadzētu paņemt sev, savai tautai, savai zemītei? Vai tas, kas notiek pasaulē, mums šodien der? Vai tas mūs ceļ un attīsta, vai tomēr nē..?
Es, protams, priecājos, ka teātris šajā laikā nav bez darba sēdējis, jo tā būtu nāve māksliniekam. Es priecājos par katru sava kolēģa veiksmi, par katru jaunu izrādi, kurā redzu, ka tās radītājam ir sava nostāja idejiskā līmenī - ka viņš grib savu ideju paust, kaut ko noliegt vai aizstāvēt, ka viņš par to ir domājis un to izstudējis. Mani tikai reizēm mulsina, ka daudzu ģeniālu autoru darbi tiek adaptēti šodienai. Manuprāt, līdz ar to viņu uzrakstītie tēli kļūst stipri seklāki, nekā autors piedāvā. Es uzskatu, ka skatītājam ir jāredz tas laiks, tas gadsimts, kurā konkrētais darbs ir tapis - tikai tā to var iepazīt visos dziļumos, tikai tā var uzzināt, ko cilvēki tajā laikā domāja, kādas bija viņu vērtības. Manuprāt, nevajag šos darbus tulkot ar šodienas izpratni, citādi sanāk, ka mēs mēģinām izgudrot riteni no jauna.
Profesore Čerņigovska saka, ka šis laikmets diemžēl nerada ģēnijus, personības. Nedzimst. Nav. Protams, manu paaudzi tas nomāc. Pareizāk sakot, satrauc. Jo, lai arī mēs dzīvojām pilnīgi citā režīmā, kur bija lieli žņaugi un rāmji, mēs tikām mudināti veidot no sevis personību, indivīdu, meklēt sevī atšķirīgo. Tāpēc tagad, kad no vairākiem skatītājiem dzirdu, ka aktierus vairs nevar atšķirt, visi šķiet ļoti vienādi, es, protams, jūtos sarūgtināta, jo tas ir akmens mūsu dārziņā. Un tad es domāju, kāpēc tā ir, kur tas suns ir aprakts? Kam, kādai modei mēs izdabājam..? Jo vajadzētu būt tā, ka teātrī ir visa «krāsu palete», jo atšķirīgāk, jo labāk.
Protams, es runāju no savas paaudzes viedokļa, es nemaz savādāk nevaru runāt. Un es arvien biežāk jūtu, ka, lai mūža nogalē sevi nepazaudētu, man ir nepieciešams atgriezties pie sava spēka avota - pie grāmatām, pie tiem materiāliem, ko mums deva mūsu pedagogi, kuri palīdzēja nokļūt un palikt pie savām vērtībām. Tas nenozīmē noliegt vai galīgi nepieņemt kaut ko citu, tas nozīmē izvērtēt visu jauno un saprast, vai man tas ir «jāpiesavinās sev» vai jāaiziet ar tām vērtībām, kas tomēr ir mūžīgas..?
Vai šajā globālo pārmaiņu laikā jūs vērtējat arī šodien notiekošos politiskos procesus?
Vai ir pareizi likt tautai domāt par politiku?! Es uzskatu, ka man nav jādzīvo ar visu to, kas ikdienā notiek Saeimā. Man ir jādzīvo sava personiskā dzīve.
Šodien, šajā greizo spoguļu karaļvalstī, ir jāmudina cilvēki nevis paklausīt pavēlēm, kurām trūkst elementāras loģikas, bet pašiem domāt, vērtēt, iesaistīties diskusijās. Mēs nediskutējam par šo sērgu, kas neapšaubāmi eksistē, mēs izmantojam šo sērgu pasaules pārtaisīšanai, bet cilvēki nav akli. Tikai - kāpēc es savā gudro cilvēku Latvijā nedzirdu diskusijas, kurp mēs dodamies..? Kāpēc tādu nav?! Par to aizdomājoties, man prātā nāk Imanta Ziedoņa savulaik teiktais: «Lēksim bedrē, lēksim bedrē. Redzēs, kas mūs ārā vilks!»…
Vai jaunā paaudze domā pilsoniskās un nacionālās kategorijās? Cik vispār ir tādu, kas šādi domā? Tas ir patriotisms visdziļākajā nozīmē, kas mūža nogalē mani satrauc. Un tagad es pateikšu ļoti ķecerīgu domu, bet tāda ir mana pārliecība: visas šīs vaļējās robežas bija vajadzīgas Rietumiem - tiem bija nepieciešama baltās rases dzimstība un lētais darbaspēks. Un savu zemi mēs esam pārdevuši. Un šodien, lienot vājprāta miljardu parādos, mēs tikai turpinām kladzināt, ka naudas ir tik daudz, cik nekad nav bijis. Vai, nespējot to atdot, vienā dienā netiks pasludināts, ka šī zeme vairs nav mūsu...? Tās ir lielas lietas, un tas, ka par tām nediskutē, mani satrauc. Ir vajadzīgas sarunas, viedokļi, diskusijas, bet - bez klaigāšanas un svilpšanas. Tas nav līmenis, ar kuru var uzvarēt. Uzvarēt var ar pašcieņu un savu mugurkaulu, par paraugu ņemot tādus cilvēkus kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra. Tie ir mūsu varoņi, no kuriem būtu jāmācās. Tāda ir mana pārliecība.
Bet par ko jums šodien ir īsts un patiess prieks?
Es stipri, stipri priecājos par mūsu jauno paaudzi, jo es redzu, ka tā ir garā ļoti radniecīga manai paaudzei - atvērta un ļoti talantīga. Viņi tikai vēl jāiedrošina iet savu ceļu, atrast savu dvēseli un izprast brīvību gara brīvībā. Darīt visu, lai kļūtu par personību, ne masu. Atrast sevi, atgriezties pie savām saknēm un tad iet tālāk. Mēs nedrīkstam iet turp, kurp tiekam vesti. Mums jāatgriežas pie sava gara dvēseles, pie savas tautas gara bagātības. Tā es domāju.
Šodien visi runā par sērgu, par augsto mirstību, bet neviens nerunā par to, ka tā ir rādītājs tam, kāds ir mūsu sabiedrības veselības stāvoklis. Šo jautājamu nekustina, gluži otrādi - uz šī fona pat neārstē hroniskās kaites un vēl brīnās, ka mums ir visaugstākā mirstība. Es domāju, ka šodien lielākā vērtība ir domāt, vērtēt, salīdzināt, meklēt patiesību un izvēlēties. Zenta Mauriņa jau sen teica, ka latvietim ir lēta cena - vai viņš sirgst ar mazvērtības kompleksu vai lielummāniju, ka viņam trūkst iekšķīgas drošības un kopība klibo. Jā, tā ir. Bet tieši šajā laikā mums būtu svarīgi izprast un atzīt savas kļūdas un maldus, tieši šodien mums katram atsevišķi būtu jākļūst gudram un stipram.
