Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.
Latviešu iepazīstināšana ar vācu filozofa Osvalda Špenglera pareģojumiem sākās 1920. gadā ar vārdiem, ka ap 2200. gadu Eiropā “cilvēki atgriezīšoties atpakaļ mežos”. Autors uzstāja uz nākotnes līdzību ar pagātni, tai skaitā notikumiem Senajā Ēģiptē, kurā ar ierēdņu apsišanu savulaik sākusies valsts atdošana mežoņiem, kas gan uzradušies ne no mežiem, bet no stepēm.
Tas pats par sevi saprotams, ka eiropieši grib turēties pretī viņiem tik draudīgajam un sāpīgajam teicienam “Untergang des Abendlandes”. Būtu taču jauki, ja izdotos šo O. Špenglera (1880-1936) formulu aizskalot ar vārdu plūdiem vai apglabāt zem rakstu kaudzes. Tiklīdz šī formula tika 1918. gadā laista klajā, tā itin bieži un itin daudziem ir šķitis, ka tas jau ir izdarīts vai ka tieši viņi to izdarījuši. Tas esot pat ļoti vienkārši. Pietiek atgādināt sev un citiem, ko visi esam skolā mācījušies. Proti, ka “Špenglera apgalvojumiem pretstatā ķīniešu kultūra jau eksistē 4-5 gadu tūkstošus, līdz ar to pārsniegdama Špenglera uzstādīto kultūras kā organiskas vienības dzīves ilgumu 3-4 reizes. Arī senēģiptiešu kultūra pārsniedza Špenglera diktēto laika normu vairāk kā 2 reizes.”
Tieši šādus vārdus laikraksta “Līdums” 1944. gada 15. jūnijā kopā salicis Mintauts Plāķis. nekas taču nav mainījies skolās mācību grāmatās kopš tā laika, kad M. Plāķis sasmēlās tādas gudrības. Viņš noteikti nebija starp tiem, kuri vēstures stundās kārtis spēlējuši. Pirmkārt tas nepiestāvētu valodnieka, Latvijas Universitātes pasniedzēja un gandrīz gadu arī Latvijas Republikas izglītības ministra Jura Plāķa (1869-1942; ministra amatā 1920-1921) dēlam. Otrkārt, sabiedriski politiskie jautājumi viņu patiešām interesēja tik ļoti, ka viņš tiem atdeva savu dzīvību. Pēdējās ziņas par viņu fiksētas Latvijas nacionālo partizānu kustības pētnieka Heinriha Stroda 2003. gada publikācijā, kur kāda izdzīvojušā partizāna atmiņās pieminēts viņa paziņa Harijs Maldonis, ka 1945. gada pavasarī “pēc kapitulācijas viņš esot ar savu draugu Mintautu Plāķi (profesora J. Plāķa dēls) manīti ejam uz Rīgas pusi pa mežu takām”. Tomēr viņi nenonāca ne Rīgā, ne Sibīrijā, ne trimdā. Proti, ne viens, ne otrs vairs nekur nav manīti, tai skaitā nav pieminēti grāmatā “No NKVD līdz KGB: politiskās prāvas Latvijā 1940-1986”, kurā uzskaitīti visi Latvijas iedzīvotāji, par kuriem zināms, ka viņus politisku iemeslu dēļ apcietinājušas padomju okupācijas režīma iestādes. Visu rakstu var izlasīt šeit:
