Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesnese Dace Mita pāragri aizsaukta mūžībā.
Aizsitas elpa, uzzinot par tik jaunas, konservatīvi patriotiski domājošas senatores aiziešanu.
“Neatkarīgajai” senatore D. Mita kļuva labāk zināma darbā pie grāmatas “Tiesas un mediju komunikācija”, kura tika radīta Tiesību zinātņu pētniecības institūta valdes priekšsēdētāja, profesora, Dr. iur., Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Ringolda Baloža vadībā. Darbā pie šīs grāmatas atklājās, ka ne visi senatori vairās no plašsaziņas līdzekļu uzmanības. D. Mita bija viena no tām senatorēm, kura aicināja tiesnešus aktīvāk komunicēt ar presi un vienkāršā, saprotamā valodā skaidrot tiesu pieņemtos lēmumus. 2020. gada vasarā intervijā “Neatkarīgajai” D. Mita teica: “Varam runāt par to, kā mēs nonācām pie secinājuma, ka tiesu varai ir nepieciešams aktīvāk komunicēt. Ar kolēģi Dzintru Baltu mēs astoņus gadus darbojāmies Tiesnešu ētikas komisijā, pirmos divus termiņus, kopš tā tika izveidota. Tieši no Tiesnešu ētikas komisijas nāca iniciatīva, ka ir nepieciešams regulējums tiesnešu komunikācijai ar sabiedrību. Tiesneši ilgstoši uzskatīja, ka vienīgā saruna ar sabiedrību notiek caur spriedumu. Viss, kas tiesnesim sakāms par lietu, tiek ierakstīts spriedumā. Tiesnešu ētikas komisijā mēs saņēmām vairākus iesniegumus no sabiedrības. Tajos tika norādīts uz, iesniedzēja ieskatā, viena vai otra tiesneša nepieņemamo uzvedību tiesas zālē. Reizēm pat netika minēts, kā tiesnesis ir izspriedis lietu, proti, kāds bijis lietas rezultāts, bet gan kā viņš ir vadījis tiesas sēdi - bijis dusmīgs, ironisks vai nicinošs. Arī mēs skatāmies televīziju, un arī mēs redzam, kā mūsu kolēģi reizēm aizcērt durvis TV kameru priekšā. Tas neapšaubāmi neatstāj labu iespaidu. Sapratām, ka ir problēma, par kuru ir vērts runāt vispārīgākā līmenī. Tika organizētas diskusijas, kurās mēs aicinājām piedalīties žurnālistus, lai saprastu arī mediju vajadzības, kā mediji no savas puses saredz šo komunikāciju. Gala rezultātā tika izstrādāts Tiesu komunikācijas stratēģijas projekts. Tieslietu padome to atbalstīja, un šobrīd tas ir akceptēts kā Tieslietu padomes dokuments. Tajā ir atspoguļots veids, kā tiesu vara redz komunikāciju ar sabiedrību. Ir dažādi komunikācijas līmeņi, sākot no tā, ka tiek izvietoti informatīvie stendi tiesu namos ar aktuālo informāciju par tiesu lietām, līdz tam, ka notiek tiesnešu tieša un nepastarpināta komunikācija ar medijiem.”
Neilgi pēc šīs intervijas atklājās, ka tieši D. Mitai bija uzdots Senātā iztiesāt “Neatkarīgās” pieteikumu pret Latvijas Universitāti, lai noskaidrotu patiesību par bijušās KNAB direktora vietnieces Jutas Strīķes jeb Annas Potapovas identitāti. Senāta nolēmums “Neatkarīgajai” bija negatīvs, taču D. Mita bija vienīgā no senatorēm, kura atsaucās mūsu lūgumam lēmumu izskaidrot.
“[Savā lēmumā] īsā, koncentrētā veidā mēs centāmies atspoguļot domu gājienu, kāds parasti tiesai ir ejams, kad ir izskatāma lieta, kurā skarti cilvēktiesību jautājumi. Fundaments ir Satversme un tajā noteiktās tiesības, 8. nodaļa. Pēc tam mēs skatāmies, kas ir noteikts normatīvajos aktos, ņemot vērā Satversmi. Šajā gadījumā runa bija par divām tiesībām. No vienas puses, jāņem vērā tiesības uz vārda brīvību, kas ietver žurnālista tiesības iegūt informāciju, lai tālāk to sniegtu sabiedrībai - lai žurnālists varētu izpildītu savu “sabiedrības sargsuņa” lomu. No otras puses, ir tiesības uz personiskās dzīves neaizskaramību. Mums katram ir telpa, kurā mēs citus iekšā varam arī neielaist, ja negribam. Šīs divas Satversmē garantētās tiesības ļoti bieži savstarpēji saduras. Ar to jūs savā darbā noteikti nemitīgi saskaraties. Jūs kaut ko vēlaties sabiedrībai atklāt, bet kāds cits to vēlētos noteikti paturēt pie sevis. Tādēļ tiesai visu laiku ir jāveic svēršana. Satversmes 116. pantā šīs abas tiesības ir pieminētas un ir paredzēts, ka ir tiesības, kuras drīkst ierobežot, juristu valodā runājot - tās nav absolūtas. Tātad, no vienas puses, ir vēlme iegūt, un, no otras puses - vēlme nedot. Satversmes 116. pantā ir teikts, ka tiesībām iejaukties ir jābūt balstītām likumā. Papildus tam, ja notiek iejaukšanās, tad tam ir jābūt ar leģitīmu mērķi. Šie leģitīmie mērķi 116. pantā ir uzskaitīti. Konkrētajā gadījumā tās ir citu cilvēku tiesības. Jūs vēlaties iegūt informāciju, bet cita persona nevēlas izpaust šo informāciju un vēlas izmantot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šeit ir samērīguma apsvērumi.
Šajā konkrētajā gadījumā pieteicējs ir preses pārstāvis. Skaidrs, kādi varētu būt mērķi - sabiedrības informēšanas nolūkos. Personiskās dzīves dati uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju. Tātad jābūt pamatojumam, kādēļ šī informācija nepieciešama, un tad notiek šī svēršana. Šajā gadījumā, izskatot pieteikumu, tiesa nesaskatīja tieši šo pamatojuma daļu.”
D. Mita bija viena no tām tiesnesēm, kura nebaidījās atklāt savus personīgos uzskatus un vērtības. Atbildot uz žurnāla “Jurista Vārds” jautājumu, kāds ir likums, kuru noteikti vajadzētu tūlīt pat pieņemt vai grozīt, D. Mita teikusi: “Es apsveiktu jebkuru likumdevēja un valdības iniciatīvu, kas veicina bērnu dzimstības pieaugumu Latvijā un to, lai bērni izaug par izglītotiem un patstāvīgi domājošiem cilvēkiem”. Uz “Jurista Vārda” jautājumu, kas jūs būtu, ja nebūtu izvēlējusies jurista profesiju, D. Mita atbildējusi: “Reāla alternatīva juristiem bija žurnālisti.” Viņa saviem kolēģiem arī atgādinājusi: “Lai ko jurists darītu, viņam ir liela vara pār cilvēkiem. Atcerēsimies to!”
D. Mita dzimusi 1973. gadā. Studējusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, 1995. gadā iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu un jurista kvalifikāciju. 1998. gadā Padujas universitātē Itālijā D. Mita kļuva par maģistri cilvēktiesībās un demokratizācijas jautājumos. Papildinājusi zināšanas, mācoties gan Latvijas Universitātes Eirofakultātē, gan Ābo akadēmijas Cilvēktiesību institūtā Somijā un Lēvenes Katoliskajā universitātē Beļģijā. Darba gaitas viņa uzsāka 1995. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Juridiskajā departamentā, strādājusi arī Saeimas Juridiskajā komisijā, no 1998. gada līdz 2004. gadam - Saeimas Juridiskajā birojā. 2004. gada 1. februārī D. Mita kļuva par administratīvās apgabaltiesas tiesnesi, bet 2006. gadā par tiesnesi Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā. Viņa kā “ad hoc” tiesnese piedalījās arī lietu izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā gadījumos, kad pastāvīgais tiesnesis no līgumslēdzējvalsts nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā.
