Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati liecina, ka 2021. gada decembrī attiecībā pret 2020. gada decembri vidējais pakalpojumu un preču cenu pieaugums ir 7,6%. Tajā pašā laikā pārtikas preces kļuvušas par vidēji 9% dārgākas.
Izdalot no kopējā pārtikas preču groza dārzeņus, redzams, ka to cena palielinājusies par 16,2%. Visvairāk augušas ikdienā lietoto dārzeņu cenas, piemēram, pirms gada kartupeļi maksāja par 25,6% mazāk nekā aizvadītā gada nogalē, bet salīdzinājumā ar 2017. gada decembri cenu pieaugums ir 45,4%. Šobrīd nav paredzams, ka pārtikas, tostarp dārzeņu, cenas varētu samazināties.
Aktualizējot veselīgus ēšanas paradumus, kā arī mācoties skaitīt par pārtiku iztērēto naudu, nu jau vairākus gadus arvien vairāk cilvēku pievēršas dārzkopībai. To var novērot gan sociālo tīklu dārzkopībai veltītajās grupās, gan realitātē vēsturiskajos mazdārziņu rajonos - sakoptu dārzu kļūst arvien vairāk, un iespējams, ka drīz mazdārziņu pieejamība kļūs ļoti ierobežota. Senāk kartupeļus audzēt nu nekādi neatmaksājās, bet šobrīd tas jau ir pavisam cits stāsts - kartupeļi vairs nemaksā piecus centus kilogramā - pagājušās vasaras otrā pusē kartupeļi tirgū maksāja 0,7-1 eiro par kilogramu, un cena nedaudz nokritās tikai rudenī. To pašu var attiecināt uz citiem dārzeņiem - burkāniem, bietēm, gurķiem, tomātiem, salātiem un dillēm. Neņemot vērā ekonomiskos aspektus, svarīga ir arī produktu kvalitāte - veikala prece, kas visbiežāk ir importēta un ir stipri lēta, nesniedz pārliecību par tās kvalitatīvajām īpašībām - drīzāk gan liek aizdomāties: kur un kā ir audzēti tomāti, ja decembrī tie mūsu lielveikalā maksā 90 centus kilogramā. Jebkurš, kurš kaut aptuveni zina, kā aug tomāti, saprot, ka, pieskaitot iepakojuma izmaksas un loģistikas izdevumus, cena ir nesamērīgi zema.
Kā mēs varam būt droši, ka dārzeņi ir veselīgi un augšanas laikā un pēc novākšanas nav “saķīmiķoti”, lai ilgāk saglabātu labas preces izskatu un ilgu laiku nebojātos? Nekā! Tas gan nenozīmē, ka importētie dārzeņi ir kaitīgi veselībai - nebūt nē, jo lielākoties dārzeņu imports tiek uzraudzīts un produkti ir pārbaudīti laboratorijās, kurās atzīti par cilvēkam drošiem. Taču vai nekaitīgs un veselīgs ar izcilām garšas un smaržas īpašībām ir liekams vienā svaru kausā?
Vienīgais veids, kā patiesi būt pārliecinātam, ka dārzeņi ir audzēti atbilstoši labajai praksei, ir izaudzēt tos pašiem. Dārzeņu audzēšana, sākot jau dillēm un lokiem pavasarī, līdz burkāniem, bietēm un kāpostiem, daudziem jau kļuvusi gluži vai par meditāciju - sējot, piķējot, stādot, laistot cilvēks atslēdz prātu no ikdienas rūpēm, ja nu vienīgi domā par laputīm, kas piemeklējušas pupas, vai miltrasu, kas apdraud sīpolu ražu. Nav lieku reizi jāpierāda, ka, darbojoties dārzā, stiprinās ģimeniskās saites un bērni tiek iemācīti strādāt un rūpēties par augiem un dabu sev apkārt. Faktiski dārzs ir kā “ģimenes saliņa”, kurā varam justies droši un pasargāti - tieši psiholoģiskajam faktoram, atrodoties dabā un savējo lokā, ir ļoti liela loma, it īpaši Covid-19 pandēmijas laikā.
Visspēcīgākais arguments, lai neiesaistītos dārzkopju kustībā, ir zemes trūkums - nav vietas, kur nodoties dārzkopībai. Jau iepriekš pieminēju dārzkopības rajonus, kas vēl arvien ir dzīvi arī Rīgā, piemēram, Lucavsala. Lucavsalas dārziņi ir pašvaldības pārziņā, un to iznomāšanu organizē Rīgas pašvaldības Zemgales priekšpilsētas izpilddirekcija. Tāpat arī Latvijas reģionu pilsētās atrodas dārzkopības rajoni jeb tā sauktie dārziņi. Noteikumi tajos ir dažādi - citviet tos pārzina pašvaldības, citviet kooperatīvi, citviet dārziņi ir privātīpašumā.
Latvieši ir zemnieku tauta, tāpēc gandrīz katram ir kādi radi laukos, kas visticamāk bez atlīdzības piešķirs kādu dobi, kur iesēt zirņus, iestādīt kartupeļus utt. Pēdējos gados aktivizējusies arī cita veida sadarbība - zemes īpašnieki par nelielu samaksu iznomā zemes strēmeli, palīdz to apstrādāt, sniedz padomu, kur un ko labāk sēt un stādīt. Tāpat arvien plašāk tiek izmantota profesionālu dārznieku piedāvātā iespēja izaudzēt dārzeņus konkrētajam klientam. Klientam ir tiesības jebkurā laikā ierasties saimniecībā un apskatīties, kā aug viņam domātie gurķi vai citi dārzeņi. Pati jau vairākus gadus piedāvāju klientiem sezonas dārzeņu kastes no maija līdz novembrim ar piegādēm Rīgā ik nedēļas nogali - ar katru gadu klientu kļūst vairāk, jo viņiem ir svarīgi zināt, ka prece ir ekoloģiski audzēta, svaiga un tikko no lauka vai siltumnīcas.
Maldīgs ir uzskats, ka laukos dzīvojošie vienmēr ir savām vajadzībām audzējuši dārzeņus. Dārzeņu cenas vēl pirms gadiem pieciem bija tik zemas, ka nebija ekonomiskā pamatojuma durt lāpstu zemē, jo kartupeļu maisu rudenī par varēja nopirkt dažiem eiro. Taču laiki mainās - mainās pārtikas cenas, mainās attieksme pret to, ko ēdam, mainās dzīves uztvere, tāpēc tūkstošiem lauku cilvēku un arī pilsētnieku ir atgriezušies pie senajām tradīcijām - sēj, stāda, laista, izaudzēto apēd svaigu vai gatavo ziemas krājumus. Tā tiek taupīta nauda, uzlabota fiziskā un garīgā veselība un veidotas ciešākas ģimenes saites, jo visi kopā dara vienu darbu viena mērķa vārdā - dzīvot veselīgāk un lētāk.
