Pēdējos divus gadus mūsu dzīvesveidu ietekmējis Covid-19 – dažādie ierobežojumi izmainījuši mūsu ikdienu līdz nepazīšanai: ceļot uz ārzemēm nav ieteicams, tikties plašās ballītēs nedrīkst, tikšanās ar kolēģiem lielākoties notiek interneta vidē, sporta zāles visbiežāk ir slēgtas, un pat uz veikalu ejam ar maskām, pasēm un speciālu sertifikātu. Taču cilvēkam no dabas ir spēja pielāgoties izmaiņām – mēs spējam būt radoši un atrast spēku un prieku vietās, kas iepriekš bija nepamatoti piemirstas un nepietiekami izmantotas – pļavas, meži, ezeri, purvi un jūra ar kovidu neslimo – tā ir vide, kur varam justies droši, atgūt fiziskos un garīgos spēkus arī visgrūtākajos brīžos.
Tērvete ir daudz vairāk par vietu kartē - tā ir vieta, kura no senseniem laikiem ir iedvesmojusi cilvēkus uz lieliem varoņdarbiem un radošām izpausmēm. Tautas folklora saglabājušās vairākas teikas par Tērvetes pilskalnu vēl pirms epohālā Viestarda laikiem: «Reiz senos laikos tagadējā Tērvetes pilskalna vietā bijusi slavena pils. Pils reiz apburta un nogrimusi, zemes izgrūzdama uz āru. Stāsta, ka pils garākā skursteņa vietā vēl esot palicis mazs caurums.»
Apmēram puskilometru no Tērvetes sanatorijas atrodas pastāvs kalns, kuru sauc par Cukurkalnu. Par šī kalna rašanos ir nostāsts: «Senāk, kad zviedri iebrukuši Zemgalē, stipru pretošanos viņi sastapuši Tērvetē. Tomēr to ieņēmuši. Tērvetē atradusies baznīca, kuru tie gribējuši nopostīt. Taču lielgabali to sašaut nevarējuši. Tad kareivji sanesuši zemes savās cepurēs un to apbēruši. Tā radies Cukurkalns.»
«Tērvetes pilskalnā reiz divas meitas ganījušas govis. Vienai ganumeitai staigājot kāja atdūrusies pret asu izcilni. Raugās - zemē bronzas āķis. Meita satvērusi aiz āķa un vilkusi. No zemes nākusi ārā gara zelta važa. Kad meitai klēpis ar zelta važu jau bijis pilns pielocīts, tā nevarējusi vairs smagumu noturēt, tādēļ saukusi otru meitu palīgā. Tā nav gribējusi nākt un atteikusi: «Rauj Velns visas tavas važas, es jau neiešu stīvēties!» Līdzko tie vārdi bijuši izteikti, tā važa žvarkstēdama ieslīdējusi zemē atpakaļ. Tanī vietā, kur bijis izcilnis, tagad uz pilskalna aug kupla liepa.»
«Vecos laikos pilskalnā bijušas durvis. Katru svētdienu tās atvērušās un skaista jaunava devusi visiem, kam vien vajadzīgs, zelta naudu. Bet nauda bijusi pēc gada jāatdod. Reiz viens puisis, gudrinieks, naudu nav atdevis. Durvis aizvērušās uz visiem laikiem.» Pēc ļaužu nostāstiem, durvis bijušas pilskalnā sanatorijas pusē, tā sauktajā ziemeļpusē.
Teika par Viestarda zobenu stāsta: «Tas noticis tad, kad pār Zemgali valdījis hercogs Frīdrihs Kazimirs. Tērvetes pilskalna drupās reiz lauzti akmeņi hercoga pils pārbūvei. Vīri lauzuši mūri, te kaut kas mirdzošs pazibējis. Rakuši un izrakuši spožu zelta zobenu. Uz zobena roktura bijuši iegravēti vārdi: Vesthardus rex Semigalllai. Vīri zobenu nodevuši hercoga ierēdņiem, kas to savukārt nonesuši hercogam. Tas licis zobenu vēl uzspodrināt un aiznest uz savu ieroču kambari. Pēc dažām dienām hercogam sabraukuši viesi. Hercogs nu gribējis ar atrasto zobenu viesu priekšā palepoties, tamdēļ pats gājis uz kambari pēc zobena; pa priekšu soļojis kambarsulainis ar sveci rokās, jo bijis jau vēls laiks. Atvēruši kambara durvis - viss bijis pilns ar sarkanu gaismu. Raudzījušies - pie sienas no zobena vairs ne vēsts, bet tā vietā rēgojies asinssarkans plankums, kas izstarojis spilgtu gaismu. Kambarsulainim izkritusi no rokām svece, un abi, kungs un kalps, metušies bēgt, mezdami krustus. Pēc kāda pusgada hercoga pils aizdegusies, daudz mantas aizgājis bojā, sadeguši arī visi greznie ieroči. Tautā klīdušas valodas: Viestarda zobens atriebies savas tautas verdzinātājiem.»
Apmeklējot Tērveti, vēl arvien varam meklēt teikās aprakstīto notikumu vietas, kurām dotas pietiekami precīzas norādes. Par teiku notikumu vietu meklēšanas atskaites punktu garai un izaicinošai pastaigai var ņemt Tērvetes sanatoriju vai pašu pilskalnu - abas šīs vietas iedvesmo gan ziemā, gan vasarā. Pilskalns ziemas sniegos ir pietiekami izaicinošs gan slēpotājiem, gan dažādiem «šļūcējiem» ar ragaviņām, pūšļiem, padibeņiem un visu citu, kas ļauj bezbēdīgi nodoties ziemas priekiem.
Arī par LVM dabas parku Tērvetē droši var sacerēt teikas un pasakas - būtībā jau tās nemaz nevajag sacerēt, jo katrs solis ir pasakas vērts, tikai jāprot skatīties un sapņot. Šobrīd grūti pateikt, kas ir cēlonis faktam, ka Tērvetes mežos vērojama liela rūķu populācija, kas ar katru gadu pieaug. Varbūt cēlonis jāmeklē maģijā, pasakā un aizvēsturē, varbūt jāmeklē tuvāk - cilvēkos ar spilgtu iztēli un spēju «izkāpt» no pieaugušo cilvēku tradicionālajām prāta robežām un uzņēmuma labajā gribā radīt realitātē pastāvošu pasaku, kurā prieka mirklis ir garantēts ikkatram - mazam un lielam. Dabas parka slaido priežu mežā nozīmīga loma ir pirms daudziem gadu desmitiem radītajiem Annas Brigaderes tēliem: Meža mātei, Annelei, Sprīdītim, Sīkstulim, Lutausim un arī raganiņai, kā arī aizvien plašākajai rūķu saimei, kas nu dzīvo gan pazemē, gan mežā, gan arī pilsētā. Rūķu pilsēta Čiekure aug ar katru gadu - nu jau grūti saskaitīt, cik iedzīvotāju ir šajā modernajā pilsētā ar savu pastu, veikaliem, kafejnīcām un darbnīcām.
Ziemā dzīve mežā ir mazliet klusāka, taču ziemas miegā rūķi nav devušies. Jāteic gan, ka arī rūķi negrib saslimt, tāpēc ciemiņiem tikai pamāj pa lodziņiem, kā arī iekur uguni āra pavardā, lai viesi justos gaidīti un varētu uzsildīt līdzpaņemtās desiņas. Svarīgi, ka brīvdienās savu maršrutu mēro arī autovilcieniņš, kurš palīdz nokļūt attālākajos parka punktos, jo, piemēram, no lielā Rotaļu laukuma līdz Čiekurei ir tāds kārtīgs gājiens, kas ne visiem ir pa spēkam.
Parka plašais ceļu un taku tīkls ir vispiemērotākā vieta garām pastaigām svaigā gaisā, turklāt šogad sniega sega sniedz iespēju līdzi ņemt slēpes un doties jebkurā virzienā, kur vien acis rāda un sirds vilina.
Novērojumi liecina, ka parkā apmeklētāji ierodas arī diennakts tumšajā laikā - redzami vecāki ar mazuļiem, kuri izklaidējas Čiekurē pat pavēlā vakara stundā, jo pilsētiņas ielās gaisma ir ieslēgta līdz astoņiem vakarā. Blēņojamies redzēti arī pieauguši un it kā visādi citādi nosvērti ļaudis. Tāpat apgaismotas ir arī galvenās meža takas un celiņi. Pasakas sajūtu uzburt palīdz izteiksmīgi apgaismotais gājēju tiltiņš pār šoseju un meža koki pie galvenās ieejas parkā - tas rada to īpašo sajūtu, ko nevaram pat nosapņot - izgaismotais mežs un tiltiņš it kā pasaka, par ko tobrīd jādomā un kā ir jājūtas - tas piepildās, ja vien tam ļaujamies.
Ja nu nekādi nevaram pārkāpt pāri racionālajam prātam un prieku par rūķu klātbūtni gribam atstāt tikai mazuļu sirdīm, tad ir jādodas uz LVM glempingu Tērvetē - nakšņošana pazemes un koku mājiņās brīvprātīgi piespiedu kārtā liks mainīt domas un ļauties pasakai - sekot, kurp tā ved. Varbūt pasaka vedīs uzvelt sniegavīru, varbūt atgriezties bērnībā un kārtīgi izpikoties, varbūt sadegt ārā simtiem sveču un to liesmās saskatīt labās laumiņas, varbūt uzvilkt slidas un doties uz blakus esošo ūdenskrātuvi slidot. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik daudz spējam iziet ārpus savas komforta zonas un ļauties brīnumam. Jāpiebilst, ka glempinga rūķu mājas ir ļoti komfortablas - tajās ir silti pat bargā ziemā, tualete un duša ar siltu ūdeni ir nepārtraukti, mazajā virtuvītē var pagatavot maltīti, bet vakarā gaidīs mīksti matrači ar kvalitatīvu gultas veļu.
Runājot par papildu izklaidēm - jājautā glempinga darbiniekiem, varbūt var sarunāt izbraucienu pa mežu zirga kamanās vai doties uz kādu tūrisma apskates objektu. Tā teikt: «Vaicājiet!»
Novērojums: līdz ar gaismas uzaušanu uz Tērvetes ūdenskrātuves ledus sāk pulcēties zemledus makšķernieki. Tie atbrauc ar mašīnām vai nāk kājām, vai atstāj sievas un bērnus mājīgajās glempinga mājiņās un paši dodas pēc loma. Nav jau arī nekāds brīnums, ka Tērvete piesaista makšķerniekus - to arī vasarā šeit ir daudz, jo ūdenskrātuve ar LVM gādību ik gadu tiek papildināta ar zivju mazuļiem, tāpēc lomi šeit vienmēr gluži vai garantēti ir bagātīgi. Šobrīd makšķernieki lielās ar asariem un līdakām - nule ir izvilkta 71 centimetru gara līdaka. Makšķernieku ērtībām vienreizējās makšķerēšanas licences var iegādāties pie glempinga uzrauga.
LVM apsaimniekotais atpūtas komplekss «Ezernieki» Salas ezera krastā Madonas novadā 15 kilometrus no Lubānas ir paredzēts lielu pasākumu uzņemšanai - korporatīvajām sporta spēlēm, kāzu svinībām, sporta un atpūtas nometnēm, bet nu jau trešo gadu tā pilnvērtīgu darbību ietekmē Covid-19 pandēmijas ierobežojumi. Taču tas nenozīmē, ka «Ezernieki» ir slēgti un nepieejami. Atbilstoši epidemioloģiskajiem noteikumiem komplekss uzņem ierobežotu skaitu viesu, rūpējoties, lai tiktu nodrošināti komfortabli un droši apstākļi. Iepriekš vienojoties, ir iespēja iet pirtiņā un pēc tam ielēkt ezera āliņģī. Saimniece Dzintra stāsta: «Pie mums nebrauc cilvēki, kuriem vajag atrakcijas un speciālas nodarbības - šeit dzīvi bauda tie, kam svarīga iespēja kustēties svaigā gaisā un izjust dabas tuvumu. Ļoti laba sadarbība ir izveidojusies ar Lubānas aktīvās atpūtas organizētājiem, tostarp «Latvijas lepnuma» balvas ieguvēju Māri Valaini, kurš vienmēr ir gatavs viesiem stāstīt un rādīt par šī reģiona vēsturi un tagadni. Lubānā ir laba sporta infrastruktūra, kas sniedz iespēju par nelielu samaksu iznomāt gan slēpes, gan velosipēdus - pēc kārtīgām fiziskajām nodarbībām «Ezernieki» sagaidīs ar siltu istabu un mīkstu gultu.»
Garu pastaigu, velobraucienu vai slēpošanas cienītājiem interesanti būs izbaudīt Zaļā dzelzceļa maršrutu no Lubānas līdz pat Madonai. Visā piedāvājumā galvenā loma ir dabai - mežam, purvam un pļavām, kas ir tik mainīga un aizraujoša savā pastāvībā.
