13.lapa
Santa RAITA
«Nekad mūžā nevienam režisoram nevienu lomu neesmu prasījusi. Drīzāk konfliktos gājusi un tādēļ sev daudz ko atņēmusi. Bet to, ka man kādreiz kādu lomu ļoti ir gribējies nospēlēt un ir nosāpējis, ka tā aizgājusi garām, es nevaru noliegt. Bet - lai es ietu un lūgtos, nemūžam! Arī tagad, savos gados, to nedomāju darīt,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne.Viņa tikko pārkāpusi savas dzīves 80 gadu slieksnim.
Sarunā ar «Neatkarīgo» jubilāre atklāj, kāpēc savā dzimšanas dienā būtu gribējusi aizbēgt no visiem, atsauc atmiņā sev visnozīmīgākos skatuves darbus, saka paldies Edmundam Freibergam, ar mīlestību runā par saviem bērniem un mazbērniem un skarbus vārdus velta mūsu valdībai.
Kā parasti svinat savas jubilejas?
Es vispār īpaši neatzīstu tādas svinēšanas. Kad vēl regulāri biju teātrī, tad jau bija pieņemts ne tikai apaļās jubilejas pasvinēt - savu iespēju robežās uzklāt galdu un kolēģus iepriecināt. Bet tas parasti bija tikai ģērbtuves mērogā, kas gan dažkārt izvērtās arī plašāk. Kolektīvo balli esmu uztaisījusi tikai uz saviem piecdesmit gadiem, bet skatītājiem par to, protams, ne vārda. Septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā biju aizbēgusi uz Lietuvu, arī tagad būtu gribējusi kaut kur aizbraukt. Jo - nu, kāpēc jāsvin astoņdesmit gadi?! Astoņdesmit! Kā aktrise Elvīra Baldiņa [kura, starp citu, pērnvasar nosvinēja jau 101. dzimšanas dienu] savulaik teica, ka vecums ir viena cūciska padarīšana. Nu tā taču ir. Protams, ja tu pats tiec ar sevi galā un neesi par apgrūtinājumu citiem, tad jau labi. No tā visvairāk baidos. Jo es savā dzīvē to esmu piedzīvojusi - pusotra gada laikā nomira trīs mani tuvākie cilvēki, un es paliku ģimenē vecākā. Es patiešām negribētu savus tuvākos apgrūtināt. Jā, es gribu lietot šo vārdu, nezinu, varbūt cits vārds jālieto. Bet, ja es vēl turētos, tad jau var vēl dzīvot. Visu interviju var izlasīt šeit:
