Par to, kur pirmo reizi tika izrotāta Ziemassvētku eglīte, kas kristīgajā pasaulē ir kļuvusi par stabilāko svētku simbolu, ir lauzts daudz šķēpu – Tallina saka, ka pirmā eglīte tur rotāta jau 1441. gadā, taču Rīga neatkāpjas no savām pirmtiesībām un visai pasaulei pasaka, ka pirmā Ziemassvētku rota ar Melgalvju biedrības pārstāvu līdzdalību pušķota 1510. gada Ziemassvētkos.
Rīgu par Ziemassvētku eglītes galvaspilsētu oficiāli atzina arī starptautiskā Ziemassvētku eglīšu asociācija. Nacionālā enciklopēdija vēsta: „19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vācbaltiešu vēsturnieki interpretēja melngalvju brālību svinībās uzstādītos kokus Tallinā un Rīgā kā Ziemassvētku egles tradīcijas aizsākumu. Atsaucoties uz melngalvju brālību svētku tradīcijām, Tallina un Rīga 21. gs. sākumā sevi sāka dēvēt par Ziemassvētku egles dzimšanas vietu. Pēdējās divās desmitgadēs daudzās populārzinātniskās grāmatās Rīga un Tallina minētas kā pilsētas, kurās uzstādītas pasaulē pirmās Ziemassvētku egles.”
Par pirmo Ziemassvētku eglīti ir ļoti daudz leģendu, sākot ar jau pieminētajiem melngalvjiem Rīgā un Tallinā, līdz pat Kristus dzimšanai un baznīcas reformatoram Mārtiņam Luteram. Viena no leģendām stāsta, ka Mārtiņš Luters ir tieši tas, kurš Rīgā izgreznoja pirmo Ziemassvētku eglīti 1510. gadā, taču dokumenti pārliecina, ka Mārtiņš Luters tajā laikā uzturējās Vācijā. Tas gan neizslēdz, ka ievērojamais reformators ir viens no pirmajiem, kurš popularizējis Ziemassvētku eglīšu rotāšanu Vāczemē.
Ja paskatāmies daudz senākā vēsturē un saistām to ar Kristus dzimšanu, tad viena no leģendām stāsta: „Kristus dzimšanas naktī visa dzīvā radība nāca pie Viņa ar dāvanām. Palma atnesa dateles, vīģeskoks - svaigas vīģes, vīnogulājs - vīnogu ķekarus, vienīgi eglei nebija nekā ko dot. Tā noskumusi stāvēja nomaļus, līdz par viņu iežēlojās eņģelis. Viņš pavēlēja zvaigznēm nostāties ap egles kuplajiem zariem un spoži mirdzēt. Kad bērns Jēzus ieraudzīja debesu spīdekļu apgaismoto koku, Viņš pasmaidīja un to svētīja. Tāpēc Ziemassvētku egles zaros liek sveces un dažādas spožas rotas, lai tās izstarotu gaismu kā senajā Svētajā naktī.”
Cits nostāsts liecina, ka eglīte par Ziemassvētku koku kļuvusi 7. gadsimtā Anglijā, Devonšīrā, kad mūki stāstījuši ļaudīm par Svēto Trīsvienību un egli tās trīsstūrveida formas dēļ lietojuši kā uzskatāmu līdzību. Laikam ritot, radusies jaunāka leģenda, kas saistās ar Svēto Francisku (1181-1226), kurš savu mūžu pavadījis Itālijas vidienē. Svētais reiz Ziemassvētku naktī mežā, kur bijusi izveidota silīte ar Jēzus bērnu, salicis svecītes apkārtējās eglēs.
Savu lielo uzvaras gājienu pasaulē Ziemassvētku eglīte sāka 17. gadsimta vidū, un šī tradīcija strauji attīstījās 18. gadsimtā. Sākotnēji rotātas egles visbiežāk tika uzstādītas pilsētas ielās un laukumos, kā arī pie nozīmīgām publiskām ēkās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pakāpeniski eglītes iekaroja arī iekštelpas - vispirms publiskās vietās un pakāpeniski ienāca arī mājokļos. Iespējams, ka tradīciju ienest katrā mājā savu eglīti veicinājusi 19. gadsimta vidū Anglijas karaļnama tradīcija publicēt attēlus ar rotātu Ziemassvētku eglīti un dāvanām zem tās. Šodien gandrīz katrs pasaules iedzīvotājs, kam tuva kristietība, savās mājās ar kopā eglīti cenšas ienest svētku prieku.
Eglīšu rotāšanai tiek izmantoti visdažādākie materiāli un rotājumi, bet pavisam noteikti eglīte nevar iztikt bez svecītēm vai vismaz spuldzīšu virtenēm. Turīgākās ģimenes eglītes rotājumiem pievērsa īpašu uzmanību - nereti tie ir individuāli izgatavoti mākslas darbi, kas tagad kā lielas mākslas vērtības un unikālas vēstures liecības ir apskatāmas muzejos. Ziemassvētkiem komercializējoties, aizvien lielāks pieprasījums radās pēc plaša patēriņa eglīšu rotājumiem - viens no populārākajiem vēl arvien ir tā sauktie eņģeļu mati - viegli plīvojošas sudraba krāsas smalkas lentes vai diegi. Otrs populārākais rotājums ir bumbas - spožas, matētas, lielas un mazas - te nu radošajam garam nav robežu.
ASV valda īsts Ziemassvētku eglīšu kults, bet atšķirībā no Eiropas ASV bieži izmanto mākslīgās eglītes. Jāpiebilst, ka Amerika bija pirmā vieta, kur egļu rotāšanai tika izmantotas elektrisko lampiņu virtenes - tās savas eglītes dekorēšanai Ņujorkas 5. avēnijā izmantoja Edisons. Nacionālā enciklopēdija raksta: „2000. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) bija nepieciešams aptuveni 30 miljonus dabīgo eglīšu, bet aptuveni 50 miljoni amerikāņu ģimeņu rotā mājas ar mākslīgajām eglītēm.” 2017. gadā 81% ASV mājsaimniecību izmantoja mākslīgās eglītes. Eiropas eglīšu tirgus ir lielāks, šeit gadā tiek patērētas aptuveni 50 miljoni dabisko egļu, lielākā daļa no tām ir izaudzētas Dānijā.
Visā pasaulē lielākā daļa Ziemassvētku eglīšu tiek izaudzētas specializētās audzētavās, kas spēj nodrošināt augstas kvalitātes - proporcionālu, biezi noaugušu kociņu. Lai gan Latvijā pēdējā desmitgadē audzētavās augušas eglītes, tostarp Latvijas zemē un importētās, ir plaši pieejamas dažādās eglīšu tirdzniecības vietās un arī e-vidē, vēl arvien daudzas ģimenes izvēlas doties uz AS „Latvijas valsts meži” pārziņā esošajiem mežiem un atļautajās vietās - grāvmalās, lauku malās, zem augstsprieguma līnijām un pamežos - izvēlas savu svētku rotu.
Lielākais Ziemassvētku eglīšu audzētājs Latvijā ir saimniecība „Paegles egles”, kuru vada Armands Paegle. Ideju par Ziemassvētku eglīšu audzēšanu kā biznesu Armandam piespēlēja latviešu izcelsmes amerikānis, kuram ASV bija nekustamo īpašumu bizness un neliela eglīšu audze. Armands atceras: „Deviņdesmitajos gados, braucot uz Latviju, viņš man kā topošajam mežsargam atveda folijā ietītus eglīšu sējeņus - pavisam sīkus stādiņus, ko 1000 gabalu varēja vienā saujā paņemt. Mūsu ģimenei bija brīvas zemes platība - iestādījām to tūkstoti, kā arī par savu stipendijas naudu piepirku klāt 200 stādiņu. Tā nu tās eglītes īpaši nepieskatītas tur auga. Pienāca 2008. gads, kad zaudēju darbu AS „Latvijas valsts meži” un nācās domāt, ko darīt tālāk. Atcerējos par sastādītajām eglītēm un pieņēmu lēmumu uzsākt šo biznesu. 2009. gadā iestādīju trīs tūkstošus stādu ar sudrabeglēm un arī parastajām Latvijas eglēm. Sistemātiskā eglīšu stādīšanā ieguldīju visu savu naudu, pat no tēva aizņēmos. Šobrīd ar eglītēm ir apstādīti jau 13 hektāri.”
Ziemassvētku eglītes atdevi sāk dot pēc 8 līdz 10 gadiem, kad tās sasniegušas vismaz 1,5 metru augstumu, bet vispieprasītākās ir 2 līdz 2,5 metrus augstas eglītes. Nebūt nav tā, ka eglīti iestādi un gaidi tos gadus - mazie stādi prasa regulāru kopšanu - ravēšanu, mēslošanu, apgriešanu. Vaicāts, kā panākt, lai eglīte būt kupla un proporcionāli noaugusi, Armands neslēpj: „Tas ir regulārs darbs. Eglītes tiek ne tikai atbilstoši mēslotas, lai pieņemtos to masa, bet arī vismaz reizi vai pat divas gadā apgrieztas, veidojot ideālu vainagu.”
Vienā hektārā var iestādīt ap sešiem tūkstošiem eglīšu, taču lielas un kuplas tās izaugs vien tad, ja vienā hektārā būs tikai ap četriem tūkstošiem egļu. Ir atrasts risinājums, kā efektīvi izmantot zemi - kad pabiezi stādītās eglītes paaugušās līdz tā sauktajam „table tree” lielumam, tās tiek retinātas - katra otrā uz Ziemassvētku laiku tiek nozāģēta vai pavasarī izrakta un pārdota kā stāds. Mazās egles visbiežāk iegādājas mazturīgie cilvēki, kuri nevar atļauties par lielu egli samaksāt 25 līdz 40 eiro, kā arī nelielu mājokļu īpašnieki. Atstātās egles turpina augt vēl vairākus gadus.
Kopā ar ģimeni un bērniem cilvēkiem ļoti patīk izvēlēties savu eglīti pašiem - tas ir ne tikai mērķtiecīgs brauciens pakaļ eglītei, bet arī piedzīvojums. Armands ir novērojis, ka cilvēki par eglīti domā jau vairākus mēnešus iepriekš - atbrauc, izvēlas sev tīkamāko, atzīmē un atbrauc tai pakaļ dažas dienas pirms svētkiem. Te to puiši nozāģē vai arī uztic zāģēšanu tās nākamajam īpašniekam, iesaiņo tīklā un aiznes līdz mašīnai. Eglīšu tirdzniecība noslēdzas 24. decembra pēcpusdienā - tad vārti tiek slēgti un nenocirstās eglītes gaida nākamos Ziemassvētkus.
