Gada izskaņā, 29. decembrī, izstāžu zāles «Rīgas mākslas telpa» lielajā zālē tiks atklāta izstāde «Savienojumi», kas radusies, apvienojoties diviem atšķirīgiem māksliniekiem – jaunajai urbānās mūsdienu ainavas gleznotājai Baiba Ābelītei un viņas tētim, pieredzējušajam plakātistam, dizaineram, grafiķim un vides māksliniekam Visvaldim Asarim, kurš šajā izstādē sevi parāda no glezniecības puses.
Lai arī abi mākslinieku rokraksti un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi krasi atšķiras, tos abus vieno gleznu ciklos risinātā tēma - zeme. Tā ir zeme kā pirmā pavasara smarža, kad nokūst sniegs. Tā ir zeme kā klēpis, kad tajā sadīgst labība. Tā ir kā zemes balss, kad neizskaidrojama spēks liek vērties pāri laukiem, mežiem, tīrumiem.
Visvalža Asara darbiem raksturīga zemes krāsu un toņu gamma, laukumu ritmi un saspēles, nostalģiski uzslāņojumi, izteiksmīgas faktūras kā atmiņu nospiedumu nogulsnes. Mākslinieks šajos darbos risina savas zemes latvisko kodu, uzirdinot to līdz zeltainam spīdumam - tā ir mūsu vēsture un bagātība, tas ir mūsu zemes zelts. Vienlaikus tā ir arī Zeme. Trešā planēta Saules sistēmā, mums vienīgā zināmā kā apdzīvota. Tai ir savs pavadonis - Mēness, Zemes sudrabs, uz kuru cilvēks nemitīgi tiecas nokļūt. Visvalža Asara veikums glezniecībā nav bieži eksponēts, un ar savu meitu viņš kopīgu izstādi veido pirmoreiz.
Tikmēr Baiba Ābelīte savā daiļradē pievēršas urbānās tematikas atainojumam mākslā, radot gleznas uz metāla, veidojot instalācijas un digitālās mākslas objektus, kas vēsta par gadsimta dinamiku, informācijas pārblīvējumu, dabas un domas piesārņojumu uz planētas Zeme.
Abu mākslinieku veikums šajā izstādē nebūs nodalīts. Darbi apzināti izvietoti bez nosaukumiem, uzsverot gleznu sēriju savstarpējo savienošanos vienā veselumā. Tā arī šī izstāde jāuztver - kā atsevišķu elementu savienojums vienkopus, kā pārkausēšanās, pārmainīšanās un saplūšana jaunā.
Izstāde «Savienojumi» apmeklētājiem būs pieejama līdz 2022. gada 6. februārim.
Kamēr jaunā izstāde vēl tiek iekārtota, «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi tās autorus - Baibu Ābelīti un Visvaldi Asari.
Baibai bijušas jau trīs personālizstādes, šī būs ceturtā. Jautājums tētim - kāpēc tikai tagad ir izstāde kopā ar meitu? Gaidījāt, kamēr pabeigs skolu un iegūs mākslinieces diplomu?
Visvaldis Asaris: Patiesībā šī izstāde ir auklēta jau divus gadus. Un ar tēmu «zeme» - ne gluži glezniecībā, bet plakātā un performancē - esmu sācis darboties jau astoņdesmitajos gados. Šī tēma ir tik spēcīga un ietilpīga, ka tai nedrīkst pieiet pavirši. Uz Latvijas simtgadi man bija vides objekts, tēlniecības darbs - piemineklis Zemei, un tad arī sapratu, ka šai tēmai ir jāpieliek punkts un tas ir jādara kādā neitrālā žanrā, piemēram, glezniecībā, kurā man ļoti patīk strādāt un kurā es ik pa laikam paralēli arī kādas citas tēmas risinu. Jo es komfortabli jūtos arī šajā izteiksmes formā. Godīgi sakot, ideju par šo izstādi ļāva realizēt… kovids, jo, ja pirmajā mirklī jutos kā no laivas izsviests, kā nonācis uz sēkļa, jo pēkšņi viss dzīves ritms mainījās un parādījās ārkārtīgi daudz brīva laika, tad mirkli vēlāk es absolūti intuitīvi sapratu, ka šis ir tas laiks, kad ar «zemi» beidzot vajadzētu tikt galā. Jo, manuprāt, šai tēmai ir sākums, bet nav beigu - tā ir gan ļoti ietilpīga filozofiskā nozīmē, gan ļoti piemērota kā izteiksmes līdzeklis māksliniekam. Un, strādājot jau līdztekus ar meitu, es redzēju, ka viņa strādā principiāli ļoti līdzīgā veidā, tikai risina citas tēmas. Es, piemēram, viņas darbos redzu, ka tur arī nav beigu - tā ir mūsdienu urbānā vide, kas ir šo laikmetu raksturojoša. Arī abstraktajā ainavā ir iespēja izteikties, bet to aizpildīt ir ļoti, ļoti grūti. Katrā ziņā, ja viņa gleznotu portretus vai ziedus, mēs izstādes rīkotu atsevišķi. Iespējams, tas ir zināms iespaids no manis, varbūt ģenētiski pārmantots, jo, lai arī bildes mums ir dažādas, piegājiens ir vienāds. Iespējams, izstādes apmeklētājam varētu būt interesanti, ka izstādē kopā ir tēvs un meita, jo tās ir gan paaudžu atšķirības, gan paralēles, kas mūs vieno. Tas ir domāšanas veids, kas mums ir ļoti, ļoti līdzīgs.
Kā tu pati domā, cik daudz tavā mākslā ir mantots no tēta un cik daudz - studiju gados no pedagogiem iegūts?
Baiba Ābelīte: Domāju, ka jebkurš mākslinieks ietekmējas no apkārtējās pasaules, no vides, kurā atrodas. Es esmu uzaugusi tādā vidē un, jau būdama maza, redzēju, kā tas notiek, cik daudz darba tas prasa. Protams, bērnībā tas bija citādi, un vēlāk pati gāju visādus ceļus, bet domāju, ka pašus pamatus ir ielicis mans tēvs. Es viņā arī visvairāk no visiem ieklausos. Protams, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, man bija iespēja strādāt kopā ar spēcīgām personībām. Mani pedagogi bija Kristaps Ģelzis - es biju pirmā gleznotāja, kurai viņš piekrita vadīt bakalaura darbu. Ļoti iedvesmojoša personība. Tāpat arī Andris Vītoliņš, kurš bija mana maģistra darba «Laikmetīgā transformācija» vadītājs, viņš man deva brīvu māksliniecisku lidojumu un skatījumu uz glezniecību. Mani kā mākslinieci noteikti iespaido arī apkārtējā pasaule un tās notikumi.
Jūsu abu veikums izstādē nebūs nodalīts. Darbi apzināti tiks izvietoti bez nosaukumiem, uzsverot gleznu sēriju savstarpējo savienošanos vienā veselumā.
Visvaldis Asaris: It kā ir pieņemts pie darbiem likt nosaukumus, bet mums tādu nav - mums visiem darbiem ir viens nosaukums. Baibai savs, man - savs, un šie darbi viens otru papildina.
Baiba Ābelīte: Mēs risinām vienu tēmu.
Visvaldis Asaris: Izejmateriāls, caur kuru izveidot mākslas objektu, ir zeme. Mēs rādām šodienas vidi, kāda tā ir mūsu uztverē. Jo tāda, kāda tā ir tagad, pirms simt gadiem nebija, cilvēks ir atstājis savu nospiedumu. Un mēs mākslas formā pasniedzam šīs cilvēka radītās vides estētisko pusi.
Jūs vienojoša šajā izstādē ir tēma. Kas ir atšķirīgais jūsu darbos?
Visvaldis Asaris: Atšķirīgais ir tas, ka es gleznoju zemes faktūras, savukārt Baiba «ņem» urbāno vidi, tehnoloģiskos risinājumus. Patiesībā viņai ir ļoti maskulīni darbi, tajos ir milzīgs spēks un enerģija. Nezinot, ka tos radījusi sieviete, skatītājs varētu domāt, ka to autors ir vīrietis. Manā uztverē - tas ir ļoti neraksturīgi sievietei, bet, manuprāt, tas ir ļoti pozitīvi.
Baiba Ābelīte: Pirms diviem gadiem, kad ieguvu Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā, žūrijas pārstāvji atzina, ka sākotnēji neticējuši, ka to gleznojusi sieviete… Jā, tas nav nekas sievišķīgs, bet es savus darbus tādā vidē arī radu [māksliniece savu darbnīcu iekārtojusi Sarkandaugavas vēsturiskās gumijas fabrikas «Provodņik» telpās, gigantiskajā 19. gadsimta ēkā], un tā man dod pārliecību un spēku. Estētiski tīrā telpā man būtu ļoti grūti kaut ko tik urbānu veidot.
Visvaldis Asaris: Gleznot ziedu kompozīcijas tādā telpā nevarētu.
Bet Baiba jau pati izvēlējās tādu telpu savai studijai…
Baiba Ābelīte: Jā, jo tieši tāda vide man dod papildu spēku izpaust sevi.
Vai kādreiz esat klāt viens otra mākslas darbu radīšanas procesā, vai redzat tikai rezultātu?
Visvaldis Asaris: Baiba biežāk atnāk pie manis nekā es aizeju pie viņas, līdz ar to viņa redz vairāk. Un es esmu Baibai gan prasījis viņas viedokli, gan nekautrējies pateikt savējo par viņas darbiem. Jo, ja domāšanas veids ir ļoti līdzīgs, īpaši kļūdīties nevar, turklāt no malas labāk redzams. Ja viņa gleznotu ziedus, es maz ko varētu pateikt.
Baiba Ābelīte: Protams, tētim ir ļoti liela pieredze, bet viņš ir arī liels demagogs, bet - es jau esmu tam izgājusi cauri. Agrāk ļoti personiski uztvēru katru kritiku, tagad uz daudz ko skatos citādi, jo jau pati esmu nonākusi pie dažādiem secinājumiem. Bet laba profesionāla kritika ir veselīga ne tikai māksliniekam, manuprāt, tā ir noderīga jebkuram cilvēkam jebkurā profesijā.
Visvaldis Asaris: Kas man šķiet ļoti svarīgi un ko arī Baibai kā māksliniecei esmu ieteicis, ka ir jāpersonificējas caur saviem darbiem - lai skatītājs, redzot konkrētu mākslas darbu, uzreiz atpazīst, kas ir tā autors. Tāpat kā dziedātājam - ja mēs viņu nepazīstam pēc viņa tembra, ja viņam nav personifikācijas, viņš var dziedāt vienalga ko un tas nevienu neinteresēs. Tas pats attiecas uz literatūru, režiju. Skatītājam, lasītājam, klausītājam var patikt, var nepatikt, bet tas ir mazākais. Būtiskāk, ka autora darbu atpazīst. Citādi jau nav jēgas. Un es jau esmu Baibai to teicis, ka tieši šī cikla darbos es redzu, ka tā ir viņa. Daudzi taisa urbānas lietas, bet šajos darbos viņu jau ir grūti ar kādu sajaukt. Tātad - tas ceļš ir pareizais, man tā šķiet. Es arī pats šajā ciklā mēģinu strādāt tā, lai ir skaidrs, ka to gleznojis Visvaldis. Patiesībā personālizstāde ir mākslinieka atkailināšanās. Tas ir tāds process, kurā tu izliec apskatei to, ko domā, kas esi, ko jūti… Un tā ir baigā atļaušanās.
Vai šo izstādi vēlāk būs iespēja redzēt kaut kur vēl?
Visvaldis Asaris: Tā būs ceļojošā izstāde, jo martā šie darbi tiks izstādīti Jūrmalas pilsētas muzejā. Protams, izstāde «Rīgas mākslas telpā» iedos zināmu atskaiti, ko, iespējams, pamainīt, ko pielikt, ko noņemt, bet idejas platforma būs tā pati. Un tad tālāk jau skatīsimies.
Sarunas sākumā ieminējāties, ka tieši kovids ļāva realizēt ideju par šo izstādi. Tas nozīmē, ka pandēmijas izraisītā dīkstāve neatņēma radošumu?
Visvaldis Asaris: Baiba gleznoja pirms tam un glezno tagad. Man bija citādi. Līdz pandēmijai bija dažādi citi projekti, laiks bija tik saspringts, ka brīžam pat pietrūka laika kaut ko pārdomāt. Jā, iespējams, ka periodā, kad viss apstājās, kādam tika izsists beņķītis, bet es sapratu, ka nu ir laiks pabeigt kādas iesāktās lietas.
Baiba Ābelīte: Jau mācoties Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, sapratu, ka man ir nepieciešama darbnīca, kurā īstenot savus sapņus un ieceres, un es ļoti cītīgi izveidoju sev režīmu - gāju uz savu darbnīcu kā uz darbu, un man nebija dīkstāves. Jā, varbūt materiālus bija grūtāk iegādāties, bet tās bija sadzīviskas lietas, kas bija atrisināmas. Un, ieejot savā darbnīcā un darot lietas, kas man patīk, laiks paiet nemanot. Un tas ir baigi forši.
Gads tuvojas izskaņai, ko jūs katrs gaidāt no sava jaunā gada?
Visvaldis Asaris: Protams, ka nekad nekas vairs nebūs tā, kā bija. Šī noslēgtā kultūrtelpa un šīs problēmas, ar kurām visi tagad sastopamies, parāda, cik dažādi mēs īstenībā esam un cik dažādi domājam, līdz galam nesaprotot, ka tikai visi kopā varam tikt ārā no šī grāvja. Es gribētu, lai cilvēki atkal varētu iet uz kino, uz teātri, uz koncertiem - bez maskām, kodiem, testiem un negācijām. Un es redzu tikai vienu virzienu - tas ir darbs mums visiem kopā. Jo nedod dievs, ka šis viss ievelkas un cilvēki šādos apstākļos sāk justies komfortabli.
Baiba Ābelīte: Tas ir ļoti skaisti, kā tu to saki. Jā, arī es domāju, ka rītdiena būs citāda, jo mēs caur šo situāciju gūstam lielu pieredzi. Es domāju, ka cilvēkiem, darot savas lietas, nevajadzētu pazaudēt cilvēciskumu. Skaidrs, ka šodien daudzi esam palikti zem sitiena, bet mums ir jāsaprot, kas ir tās vērtības, kas jāpaņem līdzi nākotnē, lai sasniegtu labākus rezultātus.
Visvaldis Asaris: Kāpēc es runāju par komfortu, pie kura nevajadzētu pierast. Mums mājās ir divi putniņi, papagailīši. Jau sen par to domāju, kāpēc tā ir, ka, atverot būrīti, putniņš izlido ārā un brīvi lidinās, bet, ja viņam kaut kas nepatīk, viņš ielido atpakaļ savā būrītī, jo tur jūtas komfortabli…
Baiba Ābelīte: Divi metri un atpakaļ…
Visvaldis Asaris: Jā, tāda sajūta tagad ir, ka esam būrī, jo nedrīkstam to un to. Ir svarīgi, lai tas neievelkas garumā, pie būra nevajadzētu pierast.
***
Baiba ĀBELĪTE
- Māksliniece
- Mākslinieka Visvalža Asara meita
- Izglītība: Rīgas Dizaina un arhitektūras koledža (studiju programma «Interjera dizains», 2011), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozares bakalaura (2018) un maģistrantūras (2021) programmas
- Studiju laikā bijusi praksē Lielbritānijā (2018), Vācijā (2020) un Norvēģijā, kur līdztekus mācībām veidojusi kopizstādes un personālizstādes, kā arī veikusi pedagoģisko darbu
- Piedalījusies daudzās kopizstādēs un mākslas pasākumos Latvijā un ārvalstīs
- Izstāde «Atļautā ilūzija. Saknes» (jaunajā Mežaparka Lielās estrādes ekspozīcijas zālē, 2021)
- Apbalvojumi: divreiz ieguvusi SEB stipendiju glezniecībā LMA Skatītāju simpātiju balvu (par gleznām «Kodolsajūta» (2015) un «Ilūziju matrica» (2018)), Rīgas domes simpātiju balvu konkursā «Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā» (2020)
Visvaldis ASARIS
- Vides mākslinieks, plakātists, dizainers un grafiķis
- Izglītība: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļa (1979), Latvijas Mākslas akadēmijas Grafiskā dizaina nodaļa (1994); savas prasmes un zināšanas papildinājis Humbolta Valsts universitātē («Humboldt State University», ASV), grafikas un dizaingrafikas programmās (1992-1993); ieguvis divus mākslas maģistra grādus Latvijas Mākslas akadēmijā
- Latvijas Mākslinieku savienības un Latvijas Dizaineru savienības biedrs
- 20. gs. 80./90. gados strādājis plakāta dizainā, pārsvarā - vides aizsardzības plakātu jomā
- Pēdējos gadu desmitos vairāk darbojas vides mākslā un grafiskajā dizainā
- Lielākie paliekošie vides objekti: mākslas vides objekts «Goda vārti» (koncepcijas un dizaina autors, Rīga, 2018), laikmetīgās tēlniecības objekts «Dižābele» (Jēkabpils, 2018), plakātu personālizstāde «Rentgens» («Ziemeļblāzma», Rīga, 2017), plakātu izstādes izveide un dalība «Publiskie spoguļi. Plakāti 1834-2017» (Stacijas laukums, Rīga, 2017), piemineklis Zemei (Baltinava, 2017), Latvijas simtgades piemineklis «Pirmajam Latgales kongresam - 100» (Rēzekne, 2017), Imanta Ziedoņa piemiņas siena (Tukums, 2016), piemineklis «Vecajam Stenderam - 300» (Sunākste, 2014)
- Latvijas Bankas 2014. gadā izlaistās «Baltijas ceļa» 25 gadu jubilejai veltītās monētas grafiskā dizaina autors. Prestižajā konkursā «The coin of the Year» («Pasaules gada monēta») šī monēta atzīta par labāko pasaulē - nominācijā «Labākais mūsdienu notikumu atspoguļojums», savukārt 2016. gadā tā ieguvusi 2. vietu 9. starptautiskajā kolekcijas monētu konkursā «Monētu zvaigznājs 2015» («Coin Constellation 2015») - nominācijā «Gada sudraba monēta»
- Izstādēs piedalās kopš 1985. gada; piedalījies daudzās lielās plakātu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs, tostarp Šveicē, Somijā, Polijā, Krievijā.
- Brīvības bulvārī Rīgā rīkotās pirmās lielformāta plakātu izstādes pilsētvidē «Diagnoze» (2009) organizators un dalībnieks
- Apbalvojumi: Gada balva dizainā (2012), Rīgas domes gada balva «Baltais zvirbulis» (2014)
