Šajā rudenī Daugavgrīvā uzietas divu vēsturisku kuģu vraku daļas – viena no tām Rīgas brīvostas teritorijā, otra, tā teikt, brīvā peldējumā. Par vienu no vrakiem atbildību uzņēmusies Rīgas brīvostas pārvalde, par otru nevalstiskā organizācija “Bolderājas grupa”.
Vaicāta par atradumiem, biedrības “Bolderājas grupa” vadītāja Sandra Jakušonoka skaidro: “Saistībā ar atrastajām kuģu vraku daļām medijos ir izskanējusi neprecīza informācija, kas it kā liecina par vienu kuģi, taču ir iegūta pārliecība, ka atrastie vraku fragmenti ir no diviem dažādiem kuģiem. Rīgas brīvostas pārvaldes atbildībā esošais kuģis ir bijis greznāks, bet “Bolderājas grupas” pārziņā nonākušais kuģis ir bijis mazāks un vienkāršāks.”
Abi kuģu vraki ir atrasti Daugavas grīvā pie Komētforta. “Par mūsu kuģa vraka esamību vietējie iedzīvotāji ziņoja jau pagājušajā rudenī, pirmo reizi tas bija redzēts pie bākas, otro reizi iepretim Rītabuļļiem, tur tad atkal to viļņi un smiltis piesedza un paslēpa. Šajā rudenī tas atkal parādījās, tāpēc vajadzēja pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību.”
Jāpiebilst, ka 2018. gadā ap šo pašu vietu tika atrastas vēl viena kuģa vraka daļas, tāpēc, sastopoties atkārtoti ar šādu uzdevumu, bolderājieši jau zināja, kā rīkoties. Sadarbībā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi un NBS Nodrošinājuma pavēlniecības Autotransporta nodrošinājuma centra karavīriem kuģa detaļas ir pārvestas uz Daugavgrīvas cietokšņa kazemātiem, kur tām ir nodrošināti optimāli apstākļi. Nelieli fragmenti tiks nodoti tālākai izpētei, lai noteiktu kuģa būvēšanas laiku - pašlaik tiek lēsts, ka tas varētu būt 17.-19. gadsimts, jo tas sastiprināts gan ar koka tapām, gan dzelzs naglām. Tagad kazemātos atrodas jau divu kuģu vraku daļas, savukārt Rīgas brīvostas pārvaldes pārziņā esošais vraks atkal atrodas zem smiltīm. Sandra Jakušonoka skaidro: “Rīgas brīvostas pārvalde rīkojās ļoti apdomīgi - atraka vraku, uzmērīja to un atkal apraka zem smiltīm. Cik man zināms, nākamgad tiks veikti nākamie soļi, lai saglabātu šo vēsturisko liecību. Gadsimtiem zem ūdens gulējušo koku nedrīkst pakļaut lielām temperatūras un mitruma izmaiņām - strauji žūstot tas plaisās un sadrups.”
Savukārt Daugavgrīvas cietokšņa plašie kazemāti ir ļoti piemēroti šādu objektu uzglabāšanai - tajos nodrošināta pastāvīga vēdināšana, nav tiešas saules iedarbības un ir gandrīz nemainīga gaisa temperatūra.
Pēdējo trīs gadu laikā trīs atrastie kuģu vraku gabali tā vien sauc: “Mums vajag savu vietu.” Šefību pār vrakiem labprāt uzņemtos Kuģniecības muzejs, taču tā rīcībā nav šādu objektu uzglabāšanai piemērotu telpu. Jāteic, ka Daugavgrīvas cietoksnis ar saviem plašajiem kazemātiem un ar cietoksni saistīto Komētfortu būtu lieliska vieta, kur veidot jaunu kultūrvidi, tostarp Jūras muzeju. Taču Daugavgrīvas cietoksnis vēl arvien ir nenoteiktā situācijā - tā valdītājs vēl arvien ir Privatizācijas aģentūra. Rīgas dome nav pieņēmusi lēmumu pārņemt cietoksni savā valdījumā. Pagaidām cietoksni uzrauga biedrība “Bolderājas grupa”, kura savu iespēju robežās neļauj izvazāt un demolēt cietokšņa ēkas, bet finansējuma objekta attīstībai nav. “Redzam, ka ne tikai apkaimes iedzīvotājiem, bet arī citiem ir liela interese par cietoksni - cilvēki grib zināt gan par būvēm, gan par procesiem, kas šeit notikuši. Tāpat arī šeit valda īpaša atmosfēra, kas ir ļoti piemērota dažādiem pasākumiem, radošām norisēm, muzejam un daudzām citām lietām. Paskatīsimies uz Daugavpils cietokšņa piemēru - nenoliedzami, ka pašvaldība ir ieguldījusi lielus līdzekļus tā atjaunošanā, bet jau tagad redzam, kā viens šāds objekts var mainīt visu vidi, piesaistīt tūristus un māksliniekus no visas pasaules. Mēs uzskatām, ka vraku nākšana ārā no dzelmes ir zīme, ka Daugavgrīvas cietoksnim ir jāatdzimst.”
