"Negribu arī iesūnot, tāpēc formu mazliet turu - pirkstus uz klaviatūras pakustinu un kaut ko piedziedu, lai pēc visiem šiem Latvijas «varoņdarbiem» nepaliktu galīgs deģenerāts. Es ļoti ceru, ka kaut kas mainīsies un kaut kāda jēga no manis vēl būs. Pagaidām vēl ir...," tieši pirms 10 mēnešiem intervijā Neatkarīgajai sacīja komponists Mārtiņš Brauns. Vakar viņa sirds pārstāja pukstēt.
Vienmēr mainīgais Mārtiņš Brauns - komponists, taustiņinstrumentālists, dziedātājs un piedziedātājs, mazliet arī dzejnieks un rīmju meistars - savos darbos ir gan romantisks un dramatisks, gan ironisks un pat huligānisks. Viņa radītie skaņdarbi ir skanējuši un arvien skan ļoti svarīgos notikumos - sākot ar "Mikrofona aptaujas" noslēguma koncertu, aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammu "Tas, ko Zenta neatļāva", Jaunatnes teātra izrādi "Mauglis" un lugas "Alberts" iestudējumu uz Nacionālā teātra skatuves, beidzot ar joprojām brīnišķīgu kino mūziku un emocionālu leģendārās dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava" izpildījumu dziesmu svētku noslēgumā, intervijas pieteikumā rakstīja kolēģe Santa Raita.
"Tagad mana mīļākā nodarbošanās ir gulēšana, bet no tādas atpūtas jau arī nogurst…," sarunā teica Mārtiņš Brauns, neslēpjot, ka galīgi nav motivācijas rakstīt mūziku, radīt ko jaunu. "Teorētiski gribētos, bet praktiski negribas. Galīgi nav iekāriena. Negribu arī iesūnot, tāpēc formu mazliet turu - pirkstus uz klaviatūras pakustinu un kaut ko piedziedu, lai pēc visiem šiem Latvijas «varoņdarbiem» nepaliktu galīgs deģenerāts. Es ļoti ceru, ka kaut kas mainīsies un kaut kāda jēga no manis vēl būs. Pagaidām vēl ir…"
M. Brauns tobrīd cerēja, ka šajos Ziemassvētokos visi jau būs tik čipoti, lai varētu apmeklēt koncertus klātienē.
S. Raita atceras, ka tobrīd komponista balsī nebija jaušams pesimisms, vien nožēla par to, ka radošajiem cilvēkiem ir atņemta iespēja būt uz skatuves. "Ir jāuztur labs noskaņojums, ir jācenšas to uzturēt," toreiz teica Mārtiņš Brauns.
Visu S. Raitas sarunu ar iemīļoto komponistu var izlasīt šeit
