Kaujas par Rīgas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka ir viens no galvenajiem notikumiem, lai mēs šodien varētu runāt par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Ir apbrīnojama Latvijas vīru un sievu varonība un dvēseles spēks, kas deva pārliecību: ja mēs kaut pliki un bez ieročiem, bet ar vēlmi un ticību par savas valsts nākotni dosimies pretī labi bruņotam un sagatavotam ienaidniekam, mēs uzvarēsim! Brīvības cīņas Rīgas atbrīvošanai no Bermonta karaspēka, kas sākās jau oktobrī, noslēdzās 11. novembrī Torņakalnā, kad ar zemu nolaistām galvām, bēgot vai gūstekņu lomā, pa toreizējo Jelgavas šoseju, tagad Vienības gatvi, prom devās bermontieši. 11. novembri atzīmējam kā Lāčplēša dienu - kā dienu, kad pieminam visus brīvības cīnītājus. Katrs kritušais karavīrs ir pelnījis vismaz vienu svecīti - noliksim to par šiem vīriem, sievām un mūsu valsts nākotni!
Rīgā piemiņas svecīti esam ieraduši nolikt Brāļu kapos, pie Brīvības pieminekļa vai Rīgas pils mūra, taču ne tikai svecītes dēļ, bet arī labas pastaigas, vēstures izzināšanas, jaunās paaudzes izglītošanas, patriotisma gara audzināšanas dēļ ir vērts apmeklēt citas mazāk populāras, bet ļoti nozīmīgas piemiņas vietas. Piemiņas vietu karte visā Latvijā.
Uz Bumbu kalnu Bolderājas tuvumā Buļļu kāpās ir jādodas diennakts gaišajā laikā, jo tā ir ne tikai Rīgas atbrīvotājiem izveidota piemiņas vieta, bet arī lieliska pastaiga svaigā gaisā priežu mežā. Pa kārtīgām koka kāpnēm ved taka līdz 1939. gadā uzstādītajam piemineklim, kas veidots pēc pulkveža A. Galindoma meta un sastāv no granīta kuba, uz kura novietota bronzā lieta kaujas shēma ar uzrakstu: “No šīs vietas Latgales divīzijas komandieris pulkvedis Krišjānis Berķis vadīja divīzijas uzbrukumu 1. novembrī 1919. gadā.” Jāatzīmē, ka 1969. gadā piemiņas vieta tika izpostīta, 1989. gadā atjaunota, bet jau pēc pāris gadiem atkal nopostīta, nozogot oriģinālo bronzas plāksni. Šobrīd plāksne ir atkal atjaunota un piemiņas vieta sakārtota un labi uzturēta. No pakalna paveras brīnišķīgs skats uz priežu mežu, kas spirdzina ar patiesi aromātisku gaisu. Turpat blakus taka ved līdz skatu tornim, kas šobrīd ir atvērts apmeklētājiem. No tā paveras neticami jauka ainava, kas sniedzas līdz pat Daugavai. Bumbu kalns ir tiešām vērtīga pastaigu vieta ģimenēm ar bērniem, it īpaši laikā, kad apkārt plosās vīrusa pandēmija.
Jāsaka paldies padomju varai vai vietas reljefam, ka Sudrabkalniņš Imantā, faktiski Kurzemes prospekta un Slokas ielas krustojumā, tieši dzīvojamo māju epicentrā blakus tirdzniecības centram “Imanta”, ir palicis neapbūvēts un šobrīd ir kā priedēm apaugusi oāze daudzdzīvokļu māju rajona iedzīvotājiem. Par padomju varas labo gribu saglabāt piemiņas vietu gan neliecina fakti, jo pēc Otrā pasaules kara visā padomju okupācijas periodā piemineklis ir bijis praktiski nopostīts un par tā eksistenci liecināja vien palikušie granīta bluķi. Sudrabkalniņā piemiņas vieta Rīgas pulka karavīriem, Rīgas aizstāvjiem ir izveidota un Kārļa Ulmaņa klātbūtnē atklāta 1937. gada 10. oktobrī. Piemiņas vieta izveidota pēc E. Štālberga arhitektoniskā meta ar tēlnieka K. Zāles bareljefiem. Piemiņas vieta 2008. gadā pilnībā atjaunota.
1919. gadā Sudrabkalniņš jeb kāpu paugurs bija Rīgas rietumu nomale, kurā norisinājās vienas no izšķirošajām Rīgas atbrīvošanas kaujām. Tajās krita trīs virsnieki un 38 kareivji, kuru vārdi tagad lasāmi iekalti granīta plāksnē. Tāpat kaujās ap Sudrabkalniņu, kas ilga no 3. līdz 11. novembrim, ievainoti tika 11 virsnieki un 284 kareivji, liecina vēstures dati.
Arī šī ir tā vieta, kur nolikt svecīti un izlasīt visu kritušo vārdus - varbūt pat skaļi, lai pateiktu paldies!
Slokas un Pulka ielas krustojumā, ne visai piemīlīgā, industriālā gaisotnē ieturētā teritorijā, jau kopš 1939. gada 14. jūlija atrodas arhitekta V. Vitanda un tēlnieka R. Feldberga veidotais piemineklis Autotanku pulka kritušo karavīru piemiņai. Pēc 2. pasaules kara piemineklis atradās padomju armijas slēgtā teritorijā - par to liecina arī šodien redzamā apkārtne. Taču pats piemineklis 2009. gadā ir restaurēts. Jāteic, kā ir - vieta nerada svētku sajūtu, taču ir vērts aiziet un nolikt sveci arī tur, jo Autotanku pulka karavīri nav vainīgi, ka pieminekļa apkārtnē tik ilgi ir saimniekojis padomju karaspēks, ka atstājis nospiedumu, kuru nespējam izdzēst pat 30 atjaunotās brīvības gados.
Ja gribat zināt precīzu vietu, tad teikšu: jebkur! Un tas būs pareizi, jo pēdējās kaujas par Rīgu Torņakalnā notika visur. Kā Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš vēlāk rakstīja: “Torņakalnā palikušie bermontieši cīnījās līdz beidzamam. Tie šāva uz mūsējiem no ložmetējiem, mīnmetējiem un flintēm, iekams paši netika apšauti. (..) Gods kam gods - ir jāatzīst, ka vācu zaldāti ir īsti kareivji: jo grūtākos apstākļos tie atrodas, jo sīvāk tie cīnās; un Torņakalnā, kad atkāpšanās ceļš tiem bija nogriezts, viņi cīnījās līdz pēdējam; 11. novembra rītā uz Torņakalna ielām bija redzamas veselas izšautu patronu kaudzes tanīs vietās, kur bija atradušies ložmetēji; blakus šīm patronu kaudzēm gulēja kritušie ienaidnieka ložmetējnieki.”
Aizej līdz Torņakalna baznīcai, kura kauju laikā stipri cieta un bija viens no atbalsta punktiem Rīgas atbrīvotājiem. Ieej vecajos kapos un atrodi pieminekli lidotājam virsleitnantam Augustam Spariņam, dzimušam 1898. gadā, bojā gājušam 1920. gadā lidmašīnu izmēģinājumu laikā. Torņakalna attīstības biedrības vadītājs Valdis Gavars stāsta: “Augusts ir dzimis Torņakalna puika. Jau 17 gadu vecumā tas devies uz lidotāju skolu Krievijā un iestājies cara armijā. Vēlāk dienējis sarkano strēlnieku bataljonā, bet 1919. gadā dezertējis, paņemot līdzi draugu lidotāju un divas krievu armijas lidmašīnas, un pievienojies Latvijas armijai. Tās bija pirmās Latvijas karaspēka lidmašīnas un tika izmantotas ienaidnieka novērošanai arī kaujās par Rīgu. Jaunais puisis bojā gāja jau pēc mierizlīguma parakstīšanas, izmēģinot franču piegādātās lidmašīnas Spilves lidlauka apkārtnē. Piebildīšu, ka no 20 franču piegādātajām lidmašīnām 19 bija tehniski nepilnīgas un izmēģinājumu laikā nogāzās.” Pēc nāves Augustam Spariņam ir piešķirts Lāčplēša ordenis. Otrs Lāčplēša ordeņa kavalieris, kas atdusas Torņakalna kapos, ir pulkvedis Oskars Leonhards Kalniņš, kurš savulaik ir bijis prezidenta Alberta Kvieša adjutants un piedalījās brīvības cīņās.
Interesanta vieta ir Altonavas un Indriķa ielas krustojums. Ja skatāmies no dzelzceļa puses uz Indriķa ielas 20. namu, kam arī ir īpašā vēsture, ieraugām tieši tādu pašu ainu kā uz fotogrāfijām, kurās fiksēti Latvijas karavīri 11. novembra rītā, kad Bermonta karaspēks Torņakalnu bija pametis. Tiek uzskatīts, ka tieši šeit ir uzņemta pirmā atbrīvotā Torņakalna fotogrāfija.
Ja nepieciešama konkrēta vieta un akmens, kur godināt kritušos, jāaiziet līdz Dzelzceļa tiltam, kura pakājē novietots 2002. gadā veidotais I. Rankas piemineklis brīvības cīnītājiem, uzvarai pār bermontiešiem.
Arkādijas parks ir īpašs ar savu auru un iekārtojumu - ap to vijas neskaitāmu prozas, dzejas un gleznošanas meistaru stāsti, tāpēc pastaiga pa to ne tikai veldzē miesu, bet bagātina arī garu, savukārt plašuma sajūtu iedod pastaiga apkārt Māras dīķim. Turpat arī Torņakalna stacija un Vienības gatve. Noteikti vajag vēl paspēt pāriet pār trim vēsturiskajiem tiltiņiem pār dzelzceļu, jo “Rail Baltica” projektā tos paredzēts nojaukt. Piebildīšu, ka Torņakalna ielas tiltiņš, kas savieno Vienības gatvi un O. Vācieša ielu, ir pirmais Latvijā būvētais monolītā betona tilts un tam piemīt kultūrvēsturiskā mantojuma vērtība.
Vienības gatve visā tās garumā ir vēsturiskā mantojuma glabātāja - te vēl arvien ir simtgadīgais bruģis, te vēl arvien ir kastaņu aleja, te vēl arvien ir Armitsteda būvētā bērnu slimnīca, vēl arvien senie nami vēsta par brīvību, mieru un karu, par naidu, par prieku, par spēju piecelties un iet. Pa šo plašo bulvāri Rīgā ienāca varaskāres pārņemtie ienaidnieki, pa šo bulvāri viņi devās prom...
