Šonedēļ savu jaunāko studijas albumu “Stonks” klajā laida grupa “Singapūras satīns”, iespējams, pārsteidzot daudzus – tā vairs nav tikai jauniešu dauzīšanās uz rupju frāžu fona. Pieauguši, bet repā tas ir riskanti.
Pirmais vēstnesis “Singapūras satīna” nonākšanai jaunā attīstības fāzē patiesībā bija jau 2019. gadā kopā ar Horenu Stalbi ieskaņotā dziesma “Piededzini mann”, kas patika visu paaudžu klausītājiem un ne velti pat tika līdz augstajai trešajai pozīcijai Latvijas Radio 2 (!) rīkotajā dziesmu aptaujā “Muzikālā banka” - tiem, kas dzirdējuši šīs grupas daiļradi tās sākotnējā posmā, būs skaidrs, cik šis panākums būtībā ir neloģisks no “singapūriešu” sākotnējā “mesidža”, bet cik loģisks no jebkuru mūziķu evolūcijas ceļa viedokļa.
Nākamais atskaites punkts bija nupat izdotā dziesma “Plāksteris”, kuras iedziedāšanā piedalījās Samanta Tīna. “Ja kāds pirms gada būtu teicis, ka man būs singls kopā ar “Singapūras satīnu”, es noteikti to uztvertu kā labu joku. Gads ir pagājis, tas ir noticis, un man pašai par pārsteigumu tas nav joks,” pēc dziesmas izdošanas atzina Samanta. ““Singapūras satīns” ir mūsdienīga un aktuāla apvienība. Muzikālajā stilā un savās izpausmes veidā tā ir pilnīgi pretēja man, un tieši tas mani uzrunāja - iespēja apvienot šķietami neapvienojamo, lauzt stereotipus un radīt ko pilnīgi jaunu. Tas ir izdevies.” Savukārt “singapūriešu” pēdējā laika redzamākais līderis Jānis Krīvēns jeb Krivenchy grupas pārvērtības komentē kodolīgi: “Ir pagājuši gandrīz seši gadi, kopš šo visu sākām, un mums visiem jau ir ap vai virs 30 gadiem. Mēs vairs nerakstām dziesmas par to, kā trešo dienu pēc kārtas tusējam “pritonā”, pārrijušies “kaļikus”. Mūsu vecumā vīrieši tā vairs nedara, mums ir citas problēmas, sāpes un aktualitātes. Mēs neesam baigi pārvērtušies, bet parādām jaunas šķautnes, kuras mūsos ir bijušas vienmēr, tikai līdz šim tās nebija nākušas uz āru.”
“Singapūras satīns” debitēja 2015. gada izskaņā, kad savā “YouTube” kanālā publicēja pirmo miksteipu “Singapūras satīns Vol. 1”. Protams, tolaik viņi lika runāt pavisam citu “kvalitāšu” dēļ, taču pagājuši tikai pieci gadi, un “singapūrieši” var lepoties ar sadarbības uzsākšanu ar ietekmīgo mūzikas koncernu “Universal Music Group”. Starp citu, no pieciem “UMG” pārstāvniecības Latvijā paspārnē nokļuvušajiem māksliniekiem trīs pārstāv hiphopu - vēl arī Prusax un rolands če. Protams, “UMG” uz viņiem neliek īpašas cerības starptautiskā ziņā, taču Latvijas tirgū hiphops ir gana pieprasīta prece - to apliecina arī mūzikas straumēšanas servisa “Spotify” dati. “Arī tas fakts, ka ansis saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” par pagājušā gada labāko albumu, daudz ko tomēr izsaka: reps vairs nav mazā zāle [koncertos] un “underground”, bet cienījams “meinstrīma” popkultūras žanrs,” norāda “Universal Music Baltics” pārstāve Latvijā Sabīne Brice. “Ceru, ka šādi to redzēs arī Latvijas radiostacijas, kas šajā jomā pagaidām joprojām ir atturīgas. Nevar taču ignorēt to, ko cilvēki klausās, un “Spotify” dati norāda, kas ir aktuāls.”
Uz apskatnieka iebildi, ka “Spotify” dati lielākoties norāda tikai to, kas ir aktuāls “mobilo telefonu dzimtļaužu paaudzes” vidū, Sabīne oponē: “Jā, “Spotify” lielākoties lieto jaunā paaudze, taču tā ir arī tā auditorija, kas ir gatava maksāt par mūzikas klausīšanos, apmeklē koncertus, pērk mūziķu “merchandise” utt. Bez tam - citu objektīvu rādītāju par mūzikas patēriņu mums nemaz nav.” Par latvju hiphopa piedāvāšanu starptautiskajam tirgum “UMG” neiespringst, jo “galvenais tomēr ir par 100% realizēt šo mākslinieku potenciālu tepat, Latvijā, taču daudz kas ir atkarīgs arī no pašiem mūziķiem,” saka Sabīne. Piemēram, uz “singapūriešu” prezentāciju bija atbraukuši arī viņiem žanriski līdzīgā grupa “5Miinust” no Igaunijas - apskatīties, kāds ir Latvijas tirgus potenciāls. Arī igauņiem ir līgums ar “UMG”, tikai viņi ir soli priekšā tādā ziņā, ka Igaunijas radiostacijas “ir mazāk konservatīvas attiecībā uz repu”. Šķiet, arī “Singapūras satīns” varētu mēģināt kaut ko darīt pie kaimiņiem, piemēram, ar tādu dziesmu kā “Ulala”. “Mēs nemākam igauņu valodu,” pati nopietnība ir Krivenchy. “Mani vienmēr ir “besījis” bilingvālisms. Es uzskatu, ka divas valodas vienā dziesmā nestrādā, jo šādos gadījumos to līdz galam nespēj novērtēt ne viena, ne otra auditorija.”
Jāatgādina, ka pirmoreiz reps latvju mūzikā nopietni pieteicās ar tolaik pavisam jauniņo Gustavo, Ozola, Čižika un Gonzas 1995. gadā izveidoto grupu “Fact”. Pēc tam hiphopa kultūru lielākoties personificēja Ozols, bet no mūzikas biznesa viedokļa to mazliet vēlāk saulītē iecēla Gustavo. Pēc kļūšanas par Arstarulsmirus viņa zvaigzne norietēja, un vietā nāca Gacho jeb Gatis Irbe, kurš tronī uzturējās relatīvi neilgi, jo sāka projektu “Mesa” ar hiphopa aprindās diezgan duāli vērtētu mūziku. Šobrīd Latvijas repā ir jauns karalis - ansis. To apliecināja šovasar pilnībā izpārdotais koncerts Mežaparka Zaļajā teātrī, lai gan apskatnieku subjektīvi vairāk priecēja iesildītāja statusā esošais rolands če - ansis ar savu “Augsto mākslu” ir pārāk augsta māksla, repam nepieciešamās enerģijas un eksplozivitātes tur ir visai maz...
Lai gan hiphops nav daiļslidošana vai mākslas vingrošana, kur jau 18 gados sportistes skaitās vecas un norakstāmas, tomēr arī reperiem gadi dara savu - mūziķi pieaug.
Kanjem Vestam ir 44, Eminemam pēc nedēļas apritēs 49, Jay-Z ir pāri 50 gadiem, un viņi joprojām ir slavas virsotnēs, taču daudz tādu nav, lielākoties hiphopā dominē notetovēti jaunekļi vai pat hūdijos ģērbušies puišeļi. No mūsu hiphopa veterāniem joprojām zirgā ir Ģirts Rozentāls jeb Ozols, kurš bija paņēmis radošo pauzi, taču atgriezies ar jaunu sparu un kvalitātēm. Arstarulsmirus arī bija paņēmis pauzi - vai arī ieņēmis zemo startu - jaunam radošajam skrējienam un nu bombardē ar jauniem albumiem savā Vēlējuma dziesmu ciklā, taču diez kādu interesi šī viņa daiļrade vairs neizraisa. Pieklusis bija arī Gacho jeb Mesa, kuram tūlīt 15. oktobrī būs koncerts “Hanzas peronā”, taču pēdējā dziesma, ar kuru viņš nāca klajā (“Tuvāk tev”), ir diezgan biedējoša un liek teju vai iet manifestācijās ar plakātiem “Atdodiet veco, labo Gacho!”. Ko ap savu 40 gadu jubileju darīs tagadējie repa “stāri”? “Es ceru, ka “Singapūras satīns” savos 40 gados spēlēs kantri “Lido” alus pagrabā - vismaz vienu koncertu nedēļā, bet pieaudzis ansis tikmēr iztirgos pilnas arēnas,” ar nopietnības bacili nesirgst Krivenchy.
