Uz Latvijas līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijā kopumā var attiecināt vārdus, ko pats par sevi teicis pēc skaita otrais Latvijas vēstnieks ANO Aivars Baumanis: “Darbs ANO ir salīdzināms ar to, ko dara makšķernieks: sēdi pie upes un gaidi, kad sakustēsies pludiņš! Dienām un nedēļām var nekas nenotikt, bet pēkšņi – ir!”
Kur ir lielā zivs jeb kas ir lielā zivs, par kādu Latvija šogad 15. janvārī samaksājusi 1 359 503 ASV dolārus ANO budžetam un 158 785+1 597+1 597 dolārus - Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai (UNESCO) attiecīgi tās pamatbudžetā un divos speciālajos dabas un kultūras pieminekļu sargāšanas fondos? Atbilde tāda, ka šī zivs ir pati Latvijas Republika, kuras pastāvēšana nebūt nav ne zvaigznēs ierakstīta, ne kā savādāk uz mūžīgiem laikiem garantēta. Tas nu gan būtu jāsaprot ikvienam pēc valsts okupācijas, kas vilkās no 1940. līdz 1990. gadam.
Otrajā piegājienā Latvijas valstiskā neatkarības laiks ir jau par desmit gadiem pārspējis valsts pastāvēšanu pēc tās neatkarības pasludināšanas un starptautiskās atzīšanas. Slavēsim paši sevi par tādu rezultātu, par spējām mācīties no 1918.-1940. gada kļūdām. Taču tas nekavē atzīt, ka visa pasaule gribēja mācīties no kļūdām, kādas tika pieļautas ar mērķi nepieļaut traģēdijas Pirmā pasaules kara mērogā. Ar atpakaļejošu datumu visi gudri, ka tieši šāda mērķa dēļ ar lielu aizrautību jeb pārliecību tika darītas muļķības, kas novērsa traģēdijas Pirmā pasaules kara mērogā tikai tādā veidā, ka lika to vietā vēl lielāka mēroga traģēdijas Otrajā pasaules karā. Tajā skaitā savu bezpalīdzību valstu atturēšanā no kara parādīja par Tautu Savienību jeb Nāciju Līgu sauktais veidojums, ko tieši ar šādu uzdevumu ieviesa ilgi un it kā rūpīgi, no 1919. līdz 1920. gadam rakstītajā Versaļas miera līgumā jeb Versaļas sistēmā. Tautu Savienība tika oficiāli likvidēta pēc Otrā pasaules kara, kad tā 1946. gadā nodeva savas pilnvaras jau iepriekš izveidotajai ANO (angļu valodā īsāk - United Nations).
Lai gan Latvijas Republika bija Tautu Savienības locekle kopš 1921. gada 22. septembra, tai tomēr ANO bija jāstājas atsevišķi un daudz vēlāk. Proti, vispirms nācās izcīnīt valsts neatkarību un tās atzīšanu. Latvija kļuva par ANO dalībvalsti 1991. gada 17. septembrī. Šo notikumu Neatkarīgā ir atzīmējusi visa mēneša garumā ar publikācijām 5. septembrī, 12. septembrī un 19. septembrī.
Nav būtisku atšķirību ANO dibināšanas datējumā starp 1945. gada 26. jūniju, kad Sanfrancisko konferences laikā 51 valsts delegācijas parakstīja ANO statūtus, un 1945. gada 24. oktobri, kad visas šis valstis bija pabeigušas statūtu ratifikāciju. Svarīgs, toties, ir veids, kādā tika savākts tam laikam ļoti iespaidīgs valstu skaits. ANO aizmetnis bija Otrā pasaules kara laikā, 1942. gada 1. janvārī parakstīta deklarācija, ar kuru ASV, Lielbritānija, Padomju Savienība un Ķīnas Republika (Taivāna, nevis tagadējā Ķīnas Tautas Republika) - tā sauktais “lielais četrinieks” kopā ar ASV iespaidā esošām deviņām Centrālamerikas un Karību reģiona valstīm, piecām Britu Sadraudzības valstīm un astoņām okupēto valstu trimdas valdībām apņēmās karot pret Vācijas izveidoto valstu bloku. Kara gaitā šai deklarācijai piepulcējās tās valstis, kas bija, pirmkārt, pareizi sapratušas, kurš grupējums karā uzvarēs, un, otrkārt, varēja aizmanevrēt pie uzvarētājiem, nenonākot konfliktā ar vēl vismaz uz atsevišķām atriebības akcijām spējīgo Vāciju vai Japānu.
ANO dibināšanas brīdī Padomju Savienība ar spēcīgā tiesībām panāca, lai par citām valstīm līdzvērtīgām ANO dibinātājām tiek ieskaitītas arī Ukraina un Baltkrievija, kam īstenībā nekāda valstiskuma toreiz nebija. Ir liecības, ka Padomju Savienība gribējusi iestumt ANO arī Latvijas PSR un tad jau droši vien arī Lietuvu un Igauniju. Tā tomēr nenotika, jo Rietumu valstis nepieļāva Padomju Savienībai uzpūst tai absolūti drošo balsu skaitu gadījumos, kad ANO lēmumi jāpieņem ar tās dalībvalstu balsojumiem. Cik nu vispār kaut ko ietekmēt varēja latviešu trimdas sabiedrība, tā protestēja, kad oficiāli par Latvijas PSR Ārlietu ministrijas darbiniekiem saukti cilvēki parādījās ANO pasākumos, jo uzskatīja to par Latvijas okupācijas attaisnošanas (leģitimācijas) paņēmienu.
Raibi gājis ANO kopš tās nodibināšanas, bet organizācija joprojām pastāv un pasaules karš nav izcēlies. Šādu sekmju izskaidrošanai var norādīt uz vairākiem mehānismiem, ar kādiem ANO tika apveltīta, vadoties no Tautu Savienības bēdīgās pieredzes. Plašākā skatījumā akcentējami ne šie mehānismi, bet valstu griba, lai tie darbotos. Citiem vārdiem sakot, neviena valsts negrib atkārtoti uzņemties risku, kāds Otrā pasaules kara pirmajā pusē attiecās arī uz valstīm, kuras karā uzvarēja. Tālāk tās cieta cilvēku un materiālos zaudējumus arī pēc tam, kad kara rezultāts jau bija skaidrs. Par galīgo argumentu pret karu uz dzīvību un nāvi valstu un tautu līmenī kļuva kara parastā riska reizināšana ar atomieroču spēku. Galējais risks sakļāvās ar savu pretstatu - ar pilnīgu drošību jeb pārliecību par cilvēces bojā eju, ja tiktu izlietota lielākā daļa no atomieroču arsenāliem.
Norādījums uz faktoriem, kādi darbojas pret nākamo pasaules karu neatkarīgi no ANO, nenoved pie secinājuma, ka tie spēj darboties pilnīgi paši par sevi un ka ANO vienmēr bijusi vai tagad kļuvusi lieka. Protams, ka ANO lomu pildoša organizācija vai organizācijas varētu saukties savādāk un varētu tikt savādāk konfigurēta starptautisko attiecību sistēmā, taču šobrīd nav aizraujošu ideju, kā ANO pārtaisīt vai ar ko to nomainīt. Cita lieta, ka ANO nevar pretendēt uz monopoltiesībām kā īpašniece telpām šā vārda burtiskā un paplašinātā nozīmē, kur lielvalstīm visērtāk vienoties par savstarpēju piekāpšanos, lai par šādu cenu atpirktos no liela kara. Gan lielas un vidēji lielas valstīs, gan mazas un pavisam maziņas valstiņas uztur arī daudzus citus sakaru kanālus ar kaimiņvalstīm, ar vadošajām valstīm institucionalizētos un neinsticionalizētos valstu blokos utt. Pašlaik Latvijas pārstāvniecībā ANO ir septiņi cilvēki (seši diplomāti un viens saimnieciskais darbinieks), ieskaitot Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Andreju Pildegoviču.
A. Pildegoviča priekšteča A. Baumaņa piedāvātā metafora par darbu ANO kā sēdēšanu pie upes un gaidīšanu nebūt negarantē, ka agrāk vai vēlāk tiks noķertas lielas un gardas zivis. Skarbākā variantā uz ūdeņiem attiecināmi Bībeles - Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nodaļas 1. panta vārdi “es redzēju izkāpjam no jūras zvēru, kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi”. Proti, varbūt pārstāvniecība ANO ir labākā vieta, no kurienes pamanīt, ka šādi zvēri piepeldējuši bīstami tuvu Latvijas krastam. Tas jau galvenais, lai tie tiktu pamanīti savlaicīgi, dodot iespēju darīt kaut ko, lai krastā tie neizkāptu un mierīgie iedzīvotāji nemaz neuzzinātu par viņu eksistenci un paņēmieniem, ar kādiem tie tiek aizbaidīti vai aizvilināti tālāk no Latvijas.
A. Baumaņa vārdi ņemti no viņa intervijas “Lauku Avīzei” 1995. gada 1. septembrī. Tobrīd tuvojās ceturtā gadskārta kopš Latvijas uzņemšanas ANO. “Ko esam panākuši?” A. Baumanis pats jautāja un pats tūlīt atbildēja, ka panākuši “iesākumā - pasaules atbalstu Krievijas karaspēka izvešanas jautājumos. Vismaz par 70% ir izdevies panākt, ka baltiešiem vairs nepārmet cilvēktiesību pārkāpšanu. Palicis pats būtiskākais - maksājumu samazināšana ANO budžetā” par vienu miljonu ASV dolāru gadā.
Naudas ziņā Latvija tik tiešām nevar žēloties, ka iemaksas ANO un UNESCO budžetos būtu nepanesams slogs attiecībā pret to, cik daudz naudas vispār apgrozās Latvijā. Tieši sākotnējie maksājumi Latvijai bija smagāki, jo, kā skaidroja A. Baumanis, tie tika rēķināti pēc iedzīvotāju vidējās algas padomju rubļos, pārrēķinot tos dolāros pēc padomju laika oficiālā kursa, kam, vismaz PSRS pēdējos gados, nebija nekāda sakara ar ekonomisko realitāti. Strauji krītošais rubļa kurs bija 5-25 reizes zemāks un pēc tādas aritmētikas Latvijai nebūtu vajadzējis maksāt praktiski neko. Tagad valstu maksājumi ANO tiek rēķināti pēc vairākfaktoru formulas, ņemot vērā nacionālo kopienākumu (līdzīgs, bet nav iekšzemes kopprodukts), iedzīvotāju skaitu un ārējā parāda slogu. Salīdzinājumam: iedzīvotāju ziņā lielā Ukraina par šo gadu ANO samaksājusi 1,6 miljonus dolāru, mazā un trūcīgā Armēnija - 202 tūkstošus, vēl mazākā, bet bagātā Islande - 809 tūkstošus, ekonomiskā nozīmē lecīgā Īrija - 10,7 miljonus ASV dolāru. Šajā pārskatā nav iekļautas Latvijas iemaksas ANO miera uzturēšanas budžetā, ko veic Aizsardzības ministrija.
Latvijas spēja uzturēt vietu ANO dod iespēju atspēkot Bībelē minētos “zaimu vārdus”. Konkrētajā laikā un vietā Krievija ar saviem satelītiem zaimoja un zaimo Latviju par “cilvēktiesību pārkāpšanu”. Situācija ir iekapsulējusies. Varbūt Latvijas diplomāti spētu izskaitļot, ka kopš A. Baumaņa laikiem šie zaimi atspēkoti ne tikai par 70%, bet jau par 77%, taču izdeldēti no pasaules tie nav un var aktualizēties ne tikai tāpēc, ka tos turpina skaitīt Krievija. Gatavošanās Latvijas uzņemšanas ANO 30. gadadienai šogad sakrita ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos reģionālā biroja darbinieku vizīti uz Latvijas un Baltkrievijas robežu un pie šo robežu šķērsojušajiem, bet noķertajiem cilvēkiem aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā “Daugavpils”. No ANO iestāžu parastās retorikas izrietētu pārmetumi Latvijai par nepietiekamu labvēlību pret bēgļiem, taču šķiet (epizode vēl nav pilnīgi noslēgta), ka Latvija pratusi izgrozīties. Proti, pakalpojusi varbūt Eiropas Savienības, varbūt NATO, varbūt vēl kā savādāk konfigurētiem spēkiem, kuriem nevajag, lai ANO iestādes rada Latvijai nepatikšanas.
Latvijas sasaistei ar ANO nav tikai viens punkts, t.i., ne tikai Latvijas pārstāvniecība Ņujorkā, piecu minūšu gājien attālumā no ANO galvenās mītnes. Latvijā šobrīd ir akreditēti ANO aģentūru vai ANO pietuvinātu starptautisku organizāciju biroji - Pasaules veselības organizācijas pārstāvniecība Latvijā un Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvniecība Latvijā. Papildus Latvijā ir akreditēta ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos reģionālā pārstāvniecība, kuras birojs atrodas Stokholmā. Latvijā darbojas UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, kas ir Ministra Kabineta izveidota un tā pakļautībā esoša Latvijas struktūra.
Atzīmējot Latvijas dalības ANO 30. gadskārtu, Ārlietu ministrija sadarbībā ar Valsts prezidenta kanceleju, UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju, ANO jauniešu delegāta programmu un citiem partneriem laikā no 17. septembra līdz ANO dienai 24. oktobrī (tātad ar atsauci uz ANO statūtu sākotnējo ratifikāciju 1945. gadā) notiks vairāki pasākumi, kuru dēļ valsts iestādes atskaitīsies viena otrai, cik ļoti tikusi “padziļināta Latvijas sabiedrības izpratne par Latvijas valsts daudzpusējo darbību kopīgu nacionālo un starptautisko drošības un labklājības mērķu sasniegšanā”.
Latvija šobrīd ir ievēlēta ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomē (ECOSOC), ANO Sieviešu statusa komisijā un ANO Zinātnes un tehnoloģiju attīstības komisijā.
Latvija ir ievēlēta arī šādās divās UNESCO struktūrās - UNESCO Starptautiskās programmas komunikācijas attīstībai (IPDC) Starpvaldību padomē un UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai. Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits kā Latvijas pārstāvis ir iekļauts ANO Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades sagatavošanas darba grupā.
Latvijas pārstāve Ilze Brands-Kehris kopš 2020. gada janvāra pilda ANO ģenerālsekretāra vietnieces cilvēktiesību jautājumos (UN Assistant Secretary-General for Human Rights) pienākumus. Šis ir līdz šim augstākais amats ANO struktūrās, kurā iecelts Latvijas pārstāvis. I. Brands-Kehris vada ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju Ņujorkā un sniedz atbalstu ANO ģenerālsekretāram cilvēktiesību jautājumos.
2021. gada maijā Latvijas pārstāve Elīna Šteinerte tika ievēlēta par ANO darba grupas par patvaļīgu aizturēšanu priekšsēdētāju. E. Šteinerte ir pirmā Latvijas pārstāve, kura ieņem vadošu amatu kādā no ANO Speciālajām procedūrām; sākumā kā darba grupas locekle viņa bijusi kopš 2016. gadā.
Latvijas eksperte Ilvija Pūce ir ievēlēta ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejā (UN Committee against Torture) uz termiņu no 2020. līdz 2023. gadam
.
