Visbiežāk par mežu piesārņošanu mēs runājam saistībā ar mežu apmeklētāju – sēņotāju, ogotāju un atpūtnieku – atstātajām plastmasas pudelēm un sviestmaižu papīriem, taču tas uz masveidīgā atkritumu izgāšanas fona ir vien piliens okeānā. Protams, katrs mežā atstātais nieks beigu beigās summējas un rada vides piesārņojumu, taču lielāko postu nodara mežā izgāztās atkritumu kravas, it īpaši nobrauktās automašīnu riepas un vecais jumta šīferis.
Vairāk intervijā ar „LVM Mežsaimniecība” Mežkopības plānošanas vadītāju Edmundu Lindi.
Novērojumi liecina, ka pēdējo gadu laikā, kas sakrīt ar Covid-19 pandēmiju, cilvēki biežāk dodas dabā. Tam ir arī blakusefekti - pat vietās, kur nekad nav novērota atkritumu izmešana, šovasar var atrast plastmasas pudeles un maisiņus. Kādi ir LVM kā lielākā mežu apsaimniekotāja novērojumi?
Man ir jāpiekrīt, ka iedzīvotāju interese par iešanu dabā ir būtiski augusi. Tas attiecas gan uz organizētiem pasākumiem jau zināmās un populārās vietās un dabas objektos, gan arī novērojams ikdienā - cilvēki ar ģimenēm un draugiem lielākās un mazākās kompānijās dodas pārgājienos, sēņo un ogo. Līdz ar lielo interesi pieaug mežu noslogojums un cilvēki izvēlas arvien attālākas, nepieejamākas un nomaļākas vietas, jo katrā nākamajā pārgājienā cilvēks vēlas ieraudzīt kaut ko jaunu un nebijušu. Lai arī cik daudz mēs sakām: „Visu, ko uz mežu atnesi, aiznes atpakaļ”, daļa sabiedrības to nesadzird un atstāj aiz sevis visdažādākos atkritumus.
Tomēr mežā gājēju atstātie atkritumi nebūt nav lielākais drauds mežam, jo mežā gājēji lielākoties ir dabas draugi un apzinās, kādas sekas viņu darbības atstāj uz vidi.
Lielākais drauds ir tie cilvēki, kuri nebrauc uz mežu atpūsties un nest uz mājām sēnes vai ogas, bet gan tur kaut ko atstāt.
Noprotu, ka jūs runājat par lielajām atkritumu kaudzēm, tostarp iztīrīto bēniņu un šķūnīšu krāmiem, saimniecībās savāktajiem dažāda rakstura atkritumiem, kuri mērāmi nevis spaiņos, bet kubikmetros.
Jā, jo atkritumu izgāšana mežos vēl arvien ir aktuāla. Mums tiek ziņots gan par izgāztajiem sadzīves atkritumiem, gan par nolietotās tehnikas, riepu un šīfera kaudzēm. Piebildīšu, ka riepas un šīferis ir bīstamie atkritumi, tāpēc šim atkritumu segmentam ir jāpievērš maksimāla uzmanība. Cilvēki, domājot, kur likt veco šīferi pēc mājas jumta nomaiņas uz mūsdienīgu materiālu, izvēlas to nevis nodot atkritumu poligonā, bet gan izgāzt mežā.
Kāpēc cilvēki tā rīkojas?
Esmu par to daudz domājis, bet skaidras atbildes man nav. Es saskatu vairākus cēloņus - viens ir izveidojušās tradīcijas, kuru ietvarā cilvēks domā tikai par savu saimniecību: man ir jādabū prom no sava pagalma visa draza, un ērtākais veids, kā no tās atbrīvoties, ir izgāzt visu mežā, kur to neviens neredz. Otrs aspekts ir saistīts ar izmaksām - neviens negrib maksāt par atkritumu nodošanu, ja ir iespēja to nedarīt - var taču paklusām aizvest visu uz mežu un tur atstāt. Trešais cēlonis ir saistīts ar biznesu - ir daudz uzņēmumu, kuri piedāvā izvest atkritumus, tostarp būvniecības atlikumus, šīferi, vecās mēbeles, riepas un visu citu. Cilvēks viņiem laimīgs samaksā, jo ir atbrīvojies no gadiem krātajiem atkritumiem, bet tā vietā, lai viss tiktu nogādāts atkritumu poligonā, „biznesmenis” visus atkritumus izgāž mežā.
Sanāk, ka cilvēks gribēja būt godīgs un domāja par vidi, bet nemaz nenojauš, ka viņa atkritumi piesārņo mežu...
Tieši tā. Ir bijuši gadījumi - izgāztajos atkritumos atrodas kāda aploksne, maksājuma dokuments vai kaut kas cits, kas ļauj identificēt atkritumu īpašnieku. Sākot izmeklēšanu, izrādās, ka atkritumu īpašnieks ir ticis maldināts - atkritumu izvešanai noalgojis negodprātīgu uzņēmēju. Visiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar legālu atkritumu izvešanu, ir jābūt reģistrētiem un jāsaņem licence, tāpēc, pirms sadarboties ar kādu atkritumu izvedēju, vajag pārliecināties vai viņam ir nepieciešamā licence. Sarakstu ar licencētajiem uzņēmumiem var atrast šeit.
Jūs jau pieminējāt, ka nereti mežā atrodamas vecā šīfera kaudzes un maisi, kas skaidri liecina, ka ticis mainīts jumts. Šīferis ir pieskaitāms bīstamajiem atkritumiem, un par tā nodošanu ir stipri daudz jāmaksā. Pieļauju, ka cilvēki izvēlas labāk izgāzt šīferi mežā, jo tīri finansiāli nevar atļauties samaksāt par tā nodošanu.
Piekrītu, jo par šīfera nodošanu tiešām ir daudz jāmaksā, bet tas neatbrīvo no atbildības. Iespējams, ka par šīfera nodošanas izmaksām ir jādomā valstiskā līmenī un jārod iespēja cilvēkiem atbrīvoties no vecā šīfera par saprātīgu cenu. Ir pienācis laiks, kad ļoti daudzām ēkām šīfera jumti ir nolietojušies, un to nomaiņa pieņems arvien lielākus apmērus. Nedrīkst pieļaut, ka legālas šīfera nodošanas izmaksu dēļ mūsu meži tiktu masveidā piegāzti ar šo bīstamo atkritumu veidu. Te ir jānāk kopā VARAM un Ekonomikas ministrijai, varbūt arī citām ministrijām un iestādēm, lai šīferis nepārvērstu mūsu mežus par bīstamu izgāztuvi.
Sanāk tā, ka vairāku iemeslu dēļ sabiedrība sataisa reālus mēslus, bet situācija jāglābj mežu apsaimniekotājiem, šajā gadījumā LVM. Cik tas gadā izmaksā?
Šoreiz nerunāšu par atkritumu apsaimniekošanu LVM ierīkotajās atpūtas vietās, kur atkritumu savākšanu uz līguma pamata veic mūsu sadarbības partneri, bet gan par vietām, kur atkritumi, turklāt pietiekami lielā apjomā, gluži vai nokrīt no gaisa. Šā gada astoņos mēnešos ir konstatētas 1400 vietas, kur nelegāli ir izbērti dažādu veidu atkritumi. Prognozēju, ka gada griezumā nelegāli izmesto atkritumu vietu skaits būs līdzīgs iepriekšējam gadam - ap 2000. Šo atkritumu savākšana pērn LVM papildus izmaksāja 130 000 eiro.
Kur tiek iegūta informācija par piesārņotajām vietām?
Primāri šo informāciju sniedz mūsu uzņēmuma darbinieki, kuri ikdienā strādā mežā. Visiem darbiniekiem ir pieejama sistēma, kurā var ievadīt katru no jauna radušos piesārņojuma vietu. Caur „Vides SOS” aplikāciju, ko uztur Valsts vides dienests, ziņo arī iedzīvotāji. Priecājamies, ka liela daļa sabiedrības ir atbildīgi un izmanto šo iespēju. No Vides dienesta informācija nonāk LVM, un mēs organizējam šo atkritumu savākšanu.
Ar kādiem instrumentiem mežu piesārņošanu varētu apturēt?
Šajā situācijā nav kāda viena risinājuma vai instrumenta - ir jāstrādā vairākos virzienos, tostarp jāveido sadarbība ar vietējām pašvaldībām un jāprasa to aktīvāka līdzdarbošanās. Mēs esam izstrādājuši savu redzējumu, kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju, un iesnieguši to izskatīšanai ministrijā. Savā redzējumā mazāk akcentējam bargāku sodu nepieciešamību, bet vairāk to, lai nelegālos atkritumu izmetējus varētu identificēt un pierādīt viņu vainu. Šobrīd, pat tad, ja ir netieši pierādījumi, ka vainīga konkrēta persona, pierādīt to juridiski ir praktiski neiespējami. Līdz ar to ir iestājusies nesodāmības izjūta un atkritumu izgāšana mežā turpinās. Ja cilvēki sapratīs, ka tā nu gluži nav, ka neviens neko neredz un nevienam neko nevar inkriminēt, tad daudzi pārdomās un atkritumus vedīs uz poligonu, kur tiem ir īstā vieta.
Ievērojot normatīvos par datu aizsardzību noteiktos nosacījumus, LVM vāks pierādījumus. Tā varēsim kompetentajām iestādēm sniegt salīdzinoši precīzu un drošu informāciju par pārkāpējiem, jo mums tiešām ir šādas iespējas, ko nodrošina mūsdienu tehnoloģijas
Varēsim attiecīgajām iestādēm sniegt foto un video pierādījumus. Mūsu mērķis nav novērot visus mežā gājējus, bet gan identificēt pārkāpējus.
