Latvijas Republikai vajadzētu kaut vai pēc viņu nāves apbalvot cilvēkus, kuri 1991. gada 19. augustā mēģināja izdarīt valsts apvērsumu Padomju Savienībā, jo bez viņiem Latvija nebūtu savu starptautisko atzīšanu ieguvusi tik ātri un ar vislabvēlīgākajiem nosacījumiem.
To mēs zinām tagad, bet ne toreiz, ka Latvijas atgriešanās starp citu valstu atzītām valstīm sākās naktī no 1991. gada 18. uz 19. augustu precīzi plkst. 4 pēc Maskavas laika.
Tik precīzi tika datēts sākums ārkārtējajam stāvoklim “atsevišķos PSRS reģionos uz 6 mēnešiem” atbilstoši “plašu iedzīvotāju slāņu prasības par nepieciešamību veikt visradikālākos pasākumus; lai nepieļautu vispārnacionālu katastrofu un nodrošinātu likumību un kārtību”, kā arī “sakarā ar to, ka veselības stāvokļa dēļ Mihails Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta pienākumus”. Šeit citēti fragmenti no pašpasludinājušās PSRS Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas paziņojuma, kura latviskojumu Neatkarīgā publicēja 20. augusta numura 1. lpp.
Visi šajā lappusē publicētie materiāli bija palikti zem redakcijas formulēta virsraksta “Ārkārtējais stāvoklis. Vai beigu sākums?”. Tālāk jau bija jādomā lasītājiem pašiem, vai gaidāmās beigas attiecināt uz Padomju Savienību, vai uz savu neatkarību pasludinājušo, bet tobrīd citu valstu neatzīto Latvijas Republiku. Avīzei to neviens nevarēja pateikt priekšā un avīze nevarēja pateikt priekšā citiem, kā cilvēkiem rīkoties, lai viņiem (viņu tuviniekiem, viņu nākotnes nodomiem utt.) nepienāktu priekšlaicīgas un bēdīgas beigas.
Avīze varēja tikai sniegt informāciju, lai cilvēki paši lemtu, ko tad tālāk darīt. 1. lpp. publicētajam ārkārtējā stāvokļa komitejas paziņojumam 4. lpp. sekoja PSRS sastāvā esošās Krievijas federācijas prezidenta Borisa Jeļcina uzsaukums “Krievijas iedzīvotājiem”, ka “naktī no šā gada 18. uz 19. augustu atstādināts no amata likumīgi ievēlētais valsts prezidents. (...) Pie varas nākusi tā saucamā komiteja ir nelikumīga. Līdz ar to par nelikumīgiem es pasludinu arī visus lēmumus un rīkojumus, ko izdod šī komiteja. Esmu pārliecināts, ka vietējie varas orgāni stingri un negrozāmi sekos konstitucionālajiem likumiem un rīkojumiem, ko sniegs KPFSR prezidents. (...) Aicinām jūs uz vispārēju, beztermiņa streiku.”
Formāli B. Jeļcina aicinājums uz Latvijas varas iestādēm un iedzīvotajiem neattiecās. Šeit par attieksmi pret puču lēma Latvijas Republikas Augstākā padome un tās pilnvarotā Ivara Godmaņa valdība. Šīs attieksmes kvintesence tika noformulēta Augstākās padomes 21. augustā pieņemtajā konstitucionālajā likumā par Latvijas Republikas valstisko statusu, ar ko tika izbeigts 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā noteiktais pārejas stāvoklis no Padomju Savienības sastāvdaļas uz neatkarīgu valsti. Šā likuma pieņemšanas gaita līdz aprakstīšanai Neatkarīgajā paspēja nonākt tikai tad, kad pučs jau bija beidzis ar izgāšanos. 23. augusta 1. lpp. atkal bija savs virsraksts “Kāda būsi, brīvība?” un zem tā konstatējums “Neatkarība uz pusdienlaiku”.
Proti, ka, kā rakstīja Mintauts Ducmanis, “tas nu ir noticis: tieši 474 dienas Latvijā ilga pagājušā gada 4. maijā izsludinātais pārejas periods. Kā jau tas pasaules vēsturē ne reizi vien pieredzēts, ārkārtēju notikumu iespaidā vēstures rats sāk griezties neiedomājamā ātrumi. Grūstošajā boļševistiskajā impērijā pēkšņi pienākusi demokrātijas un brīvības ideālu triumfa stunda.” Vēstures rats bija sācis griezties ātrāk par tā laika drukmašīnām, nedodot iespēju aprakstīt vispirms likuma pieņemšanu atsevišķi un pēc tam likuma spēkā stāšanos atsevišķi. Likuma pieņemšanas gaita tomēr bija un joprojām ir uzmanības vērta, tāpēc M. Ducmanis to aprakstīja un šodien ir vērts atcerēties, ka likuma pieņemšanas brīdī “vēl nevienam nebija skaidrs, uz kuru pusi nosvērsies svaru kausi Maskavā. Deputāti jau trešo dienu staigāja apkārt, pie auss piespieduši miniradiouztvērējus. Satraucošas ziņas klājās cita virs citas kā kaleidoskopā. Bet ap pulksten vieniem, brīdī, kad sāka apspriest Konstitucionālo likumu, Doma laukumā un tam blakus atrodošajās ieliņās jau ārdījās satracinātie omonieši. Nu deputātiem galvās bija tikai viena doma, vai pagūsim vēl pieņemt līdz mirklim, kad bruņoti vīri nāks iekšā? Zibenīgā ātrumā tikai divos lasījumos un kā steidzamu ar 111 balsīm pieņēma vēsturiski nozīmīgo likumdošanas aktu. Omonieši aizbrauca tikai pēc pusstundas.” Proti, arī viņu priekšnieki bija spieduši pie ausīm tādus pašus radiouztvērējus un uzzinājuši par puča izgāšanos.
Pučisti bija darbojušies tik nemākulīgi (nenoteikti, negribīgi, nepārliecinoši...), ka joprojām vieta visdažādākajām versijām par viņu īstajiem mērķiem. Diez vai tieši Latvija atradās augstā vietā viņu mērķu sarakstā, lai gan viņu vidū bija no Latvijas Komunistiskās partijas vadītāja par PSRS iekšlietu ministru pārceltais Boriss Pugo. Daudzos valsts apvērsumos tieši iekšlietu ministriem kā bruņotu vienību komandieriem ir bijušas izšķirošās lomas. Šajā reizē jālūkojas, cik liela bijusi tieši B. Pugo nozīme, lai valsts apvērsums neizdotos un vai viņam pirmajam kaut pēc nāves nepienākas Latvijas apbalvojums par tādu apstākļu radīšanu, kas nodrošināja Latvijai starptautisko atzīšanu ārkārtīgi ātri un ar vislabvēlīgākajiem nosacījumiem.
Puča likteņa izšķiršanās Maskavā noteica, ka arī Latvijas Republikas atzīšanai bija jāsākas Maskavā, kas bija vienlaicīgi PSRS un Krievijas federācijas galvaspilsēta. Tur 25. augustā notikusi Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova tikšanās ar B. Jeļcinu, kurš rādījis A. Gorbunovam dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu. Pie tā gan jāpiebilst, ka tobrīd arī Krievijai bija jāgūst atzīšana kā patstāvīgai valstij, nevis kā Padomju Savienības dalībvalstij. Tas pats sakāms par Lietuvu un Igauniju, kas pasteidzās atzīt Latviju vēl pirms Krievijas. Izrādījās, ka vismaz no formālā viedokļa svarīgāks bija fakts, ka Latviju atzina mazā un no visiem nomaļus esošā Islande, nevis lielā kaimiņvalsts Krievija, jo Islande pati bija citu valstu atzīta: “Islande vakar sāka “diplomātisku apvērsumu”, kļūstot par pirmo rietumvalsti, kas parakta līgumu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Baltijas republikām,” atzīmēja Neatkarīgā 27. augusta numura 1. lpp. Islandes ģeogrāfiskais novietojums nav radījis šķēršļus un “trīs Baltijas republiku ārlietu ministri piedalījās ceremonijā gleznainajā Hofdi namā Reikjavikā”, t.i., parakstīja līgumus par diplomātiskajām attiecībām.
Islandes veikums izrādījās kā starta šāviens, pēc kura visas valstis sūtīja uz Latviju ziņas un ziņnešus - tai skaitā vairākas pat pasaules mērogā tobrīd pamanāmas amatpersonas, ka šīs valstis atzīst Latvijas Republiku. Paldies aģentūrai LETA, kas kādreiz sarūpējusi to valstu sarakstu Latvijas atzīšanas secībā, kuras atzīšanu paveikušas līdz 1991. gada 2. septembra plkst. 15: Lietuva, Igaunija, Islande, Krievija, Dānija, Somija, Norvēģija, Ungārija, Argentīna, Ukraina, Malta, Bulgārija, Sanmarīno, Kanāda, Austrālija, Zviedrija, Lielbritānija, Francija, Betija. Itālija, VFR, Luksemburga, Nīderlande, Spānija, Grieķija, Portugāle, Īrija, Albānija, Austrija, Kipra un Mongolija. No šīm valstīm Latvijas Ārlietu ministrija jau bija saņēmusi oficiālus dokumentālus apstiprinājumus par Latvijas valstiskuma atzīšanu. Neoficiāli par šādiem lēmumiem Latvijai paziņojušas Polija, Japāna, Čehoslovākija un Rumānija, bet plašsaziņās kanālos bijušas ziņas, ka Latviju atzinusi arī Čīle, DĀR, Vatikāns, Ekvadora un Jaunzēlande.
Islandes starta šāviens iesāka sacensības ne vienā, bet vairākās diplomātiskā sporta disciplīnās: kura valsts pirmā atsūtīs uz Latviju vēstnieku vai atvērs vēstniecību, bet kuras vārdā līgumu par diplomātiskajām attiecībām ar Latviju parakstīs augstāka amatpersona pēc oficiālā titula vai pēc neformālā statusa starpvalstu attiecību sistēmā. Rezultāti tādi, ka Dānija uzvarēja vēstnieku skriešanās sacīkstēs - par uzvarētāju kļuva 70 gadus vecais Oto Borhs, kura akreditācijas ceremonija Augstākajā padomē notikusi 27. augustā un Neatkarīgās 1. lpp. parādīta 29. augustā.
Zviedrija lika pretī uzvaru vēstniecību atvēršanas konkursā. 31. augustā Neatkarīgā rādīja, kā 29. augusta pēcpusdienā toreizējā Zviedrijas tieslietu ministre Laila Freivalde rāpusies piestiprināt vēstniecības emblēmu pie nama Lāčplēša ielā 13.
1991. gada augustā un septembrī Skandināvijas valstis kaut pa dažām dienām apdzina divu vācu valstu apvienošanas problēmu apgrūtināto Vāciju. Šāda atpalicība iezīmēja spēku sadalījumu, kāds pastāv joprojām. Visuzskatāmāk to apliecina zviedru banku ekspansija Latvijā un visā Baltijā, kur vācu baņķieri daudz mazāk manāmi līdz šai baltai dienai. Tomēr Vācija nepieļāva arī to, lai tās darbību varētu nosaukt par demonstratīvu bezdarbību, kas jo sevišķi uzkrītoša būtu savulaik vācu valstu aizņemtajās Latvijā un Igaunijā. 4. septembrī Neatkarīgā rādīja, kā Augstākajā padomē 2. septembrī akreditējies Vācijas vēstnieks Hāgens Lamsdorfs.
13. septembrī Neatkarīgās 1. lpp. bilde bija Vācijas ārlietu ministra Hansa Dītera Genšera portrets, jo viņš bija kaut uz dažām stundām, kaut pārlidojot no Igaunijas uz Lietuvu piezemējies Rīgā un preses konferencē apliecinājis, ka “nekādas kavēšanās ar Baltijas valstu neatkarības atzīšanu neesot bijis”.
Nav jābūt ģeogrāfijas entuziastam, lai līdz 2. septembra pusdienlaikam Latviju atzinušo valstu sarakstā pamanītu Amerikas Savienoto Valstu iztrūkumu un pie reizes pajautātu, vai tad jau tobrīd vairs nepastāvēja Padomju Savienība.
Izrādījās tomēr, ka nekāda trauksme jāceļ nav. 3. septembrī Neatkarīgā informēja, ka “vakar pulksten 10.05 Latviju Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam piezvanījis ASV prezidents Džordžs Bušs. Saruna ilga desmit minūtes. Bušs paziņoja, ka pēc stundas tiks sniegts oficiāls paziņojums, ka ASV atzīst Latvijas neatkarību un ir gatavas atjaunot diplomātiskās attiecības. A. Gorbunovs izteicis pateicību un gandarījumu par to, ka prezidents Bušs atzinis Latvijas Republikas neatkarību. Mūsu vilcināšanās bija radījusi pasaulē satraukumu, sacījis Džordžs Bušs, bet mēs rūpīgi analizējam no Maskavas pienākošās ziņas.” 4. septembrī šī saruna tika apliecināta ar ļoti izteiksmīgu A. Gorbunova žestu, ko uzņēmis aģentūras LETA fotogrāfs Uldis Pāže.
Pučs vai tā neveiksme laupīja Padomju Savienībai pasaules lielvaras statusu, tāpēc Padomju Savienība nevarēja neatzīt Latviju, ko bija atzinušas ASV. Atbilstošais PSRS Valsts padomes lēmums datēts ar 1991. gada 6. septembri. Svarīgākais te ir ne pats atzīšanas fakts, bet lēmuma pirmie vārdi, ka šāds lēmums pieņemts, “ievērojot konkrēto vēsturisko un politisko situāciju, kas bija pirms Latvijas Republikas ieiešanas Padomju Savienībā”. Un kas tad “bija pirms Latvijas Republikas ieiešanas Padomju Savienībā” - sociālistiskā revolūcija vai tomēr vienošanās starp nacionālsociālistisko Vāciju un sociālistisko Padomju Savienību, starp Hitleru un Staļinu, starp Ribentropu un Molotovu par svešu teritoriju sagrābšanu? Vai tad var iedomāties, ka PSRS denonsē Latvijas uzņemšanu PSRS tāda iemesla dēļ, ka Latvijā kādreiz notikusi sociālistiskā revolūcija?
Tā gan varētu sacīt, ka 1991. gadā visā PSRS teritorijā notika kapitālistiskā (kont)revolūcija, bet tādā gadījumā Latvijai nebūtu iemeslu stāties laukā no tirgus, kas attiecībā pret Latviju gandrīz neaptverams. Ja Latvija būtu ļāvusies piekuļoties ar šādu tirgu, līdz kam vismaz teorētiski varēja novest M. Gorbačova politika, ja tā būtu bijusi sekmīga, tad Padomju Savienībā apvienoto autonomiju attiecības tiktu pārveidotas, nepiesaucot varas darbus, ar kādiem savienība tikusi izveidota. Neatkarīgi no tā, vai pučs bija cēlonis, vai sekas šādas politikas neveiksmei, tas veicināja Padomju Savienības sašķelšanos tādā veidā, kas apgrūtina tīkojumus savienību atjaunot.
Nākamajā dienā pēc tam, kad arī Padomju Savienība bija atzinusi Latvijas neatkarību, Francijas un Lielbritānijas vēstnieki Apvienoto Nāciju Organizācijā nodevuši organizācijas ģenerālsekretāram Peresam de Kuljaram triju Baltijas valstu lūgumus tikt uzņemtām ANO. Nākamnedēļ paies 30 gadi kopš šī lūguma apmierināšanas un tad arī būs stāsts par Latvijas iekļūšanu un tālāko trajektoriju ANO.
