„Jūs gribat tikt iekšā baznīcā?” vaicā kundze. „Jā, protams!” – mēs esam priecīgas, ka tā ir noveicies: mazā baznīciņa bija ciet, un nu ar simtgadīgu atslēgu to atdarīs Rutas kundze, kura ir baznīcas atslēgu glabātāja un labais gariņš. Zosnas katoļu baznīca ir viens no mazākajiem koka dievnamiem ne tikai Latgalē, bet arī Latvijā. Baznīca uzcelta 1800. gadā, darinot to tikai ar cirvi un paškaltām naglām. Baznīcas zvans, kas iekārts ķieģeļu arkā, joprojām ir dzidrs un daiļskanīgs.
Zosnas baznīcas cēlājs esot kāds Ignācijs Riks. To uzbūvēja par ziedojumiem. Acīmredzot 19. gadsimta sākumā Zosnā un apkārtnē bija gana daudz iedzīvotāju, savukārt tagad uz mums skatās tikai māju tukšie logi... „Cik iedzīvotāju ir Zosnā? Es lieku uz kādiem desmit,” saku Rutas kundzei. „Trīsdesmit mums ir,” skumīgi saka senā kundze, „visi aizbraukuši. Bet dievkalpojumi vēl notiek, un tad ļaudis arī sanāk. Kādreiz te dzīvoja kādi 600 cilvēki.”
Bet baznīciņa ir skaista kā maza lauku tortīte. Pat neatkarīgi no tā, cik tajā ir dievlūdzēju. Tā celta par godu erceņģelim Svētajam Miķelim. 1882. gadā baznīcā veica kapitālremontu, baznīca kļuva par pieciem metriem garāka. Tik mazā celtnē ir pat trīs altāri: lielajā altārī ir Svētā Miķeļa ercenģeļa glezna, sānu altāros - Svētā Antona un Jaunavas Marijas gleznas. Baznīcā ir gleznas un krucifikss, 50 gadus vecāks nekā pati baznīca. Zosnas katoļu baznīcai pieder arī Mēra kapsēta, kuras nosaukums nācis no mēra epidēmijas laikiem.
Zosnā ir klusums. Rutas kundze paņem savu pauniņu un dodas uz pirti - pie kaimiņiem. Viņa uzaicina mūs ciemoties nākamvasar. „Uzklāšu jums cienastu,” viņa saka. Ruta ir viesmīlīga - kā vairums latgaliešu. Mūsu ikgada ceļojums pa Latgali turpinās. Un tas ir skaists.
Lūznava no ziemeļu puses mūs sagaida ar nepievilcīgām daudzstāvu mājām. Turpat blakus ir kāds militārs objekts, un var saprast, ka tas tur atradies arī „krievu laikā”. Vienvārdsakot, nepievilcīga vide.
Bet tā pārvēršas kā uz burvja mājiena tad, kad iegriežamies īstajā Lūznavā: skatam paveras brīnišķīga pils ar uzkoptu parku, kurā dižkoki ir daiļi izcelti starp septiņiem dīķiem un vasaras puķēm. Sajūta, it kā mēs neatrastos Latgalē, bet gan kādā Vāczemes kungu īpašumā.
Un tā jau arī sanāk. Tikai nevis Vāczemes, bet poļu muižkungu īpašumā. Lūznavas muižas kungu māju sāka būvēt 1905. gadā. Ēku projektējis muižas īpašnieks Staņislavs Kerbedzs (1810. -1899.), poļu muižkungs, viņš arī dzelzceļa būvju inženieris, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Zemes gabalu viņš nopircis 1870. gadā no Laizānu sādžas poļu muižniekiem - brāļiem Pētera un Jūlija Dlužņevskiem.
Staņislavs apprecēja Viļānu muižas īpašnieka Vikentija Janovska meitu Mariju, un viņu ģimenē piedzima seši bērni.
Ēka ir neparasts romantiskā jūgendstila paraugs, kas būvēta, īstenojot 20. gadsimta Eiropas arhitektūras un mākslas tendences. Muižu joprojām ieskauj vairāk nekā 20 hektāru liels parks ar ievērojamu koku un krūmu dažādību (tur aug čūskegles, riekstkoki, skābarži, Sibīrijas lapegles un ciedri), visu vasaru tur zied rozes un flokši, var staigāt pa glītajiem parka celiņiem, vērot septiņus gleznainus dīķus, kuros savulaik audzēja zivis, un apsēsties lapenītēs.
No 1911. līdz 1915. gadam Lūznavas muiža (tajā laikā tā bija zināma kā Dlužņevas muiža) bija ievērojams kultūras centrs Latgalē. Dlužņevas muiža bija slavena ne tikai kā Kerbedzu ģimenes vasaras rezidence, tā bija mākslas un atpūtas centrs, uz kuru strādāt un atpūsties brauca gan pazīstami, gan jauni un talantīgi mūziķi, literāti, mākslinieki un tēlnieki. Uz muižu saimnieki parasti atbrauca maijā un septembrī aizceļoja uz pastāvīgo dzīvesvietu Itālijā.
Pirmā pasaules kara laikā īpašnieki ar sāpēm sirdī pameta savu īpašumu un aizbrauca uz Itāliju. 1915. gadā muižas mājā izvietojas cariskās Krievijas armijas štābs, daļēji iznīcinot un bojājot muižā palikušos greznos interjera priekšmetus un mākslas vērtības, bet no 1917. līdz 1919. gadam muižā uzturējās padomju varas pārstāvji, turpinot muižas postīšanu.
No 1922. līdz 1944. gadam Lūznavas muižā tika izvietota Laizānu kurlmēmo skola, vienīgā šāda tipa mācību iestāde Latgalē. Ēka tika pielāgota skolas vajadzībām - ievilkta centrālapkure, lielās telpas pārdalītas ar šķērssienām.
Otrā pasaules kara laikā, muižā pārmaiņus atradās padomju un vācu armijas štābi.
No 2011. līdz 2014. gadam Lūznavas muižā beidzot notika rekonstrukcija, un tā atdzima. Rekonstrukcijas projekta autore ir arhitekte Ināra Caunīte, bet projektu īstenoja Rēzeknes novada pašvaldība. Un tā no 2015. gada Lūznavas muiža tika atvērta apmeklētājiem. Skaistā ēka ir burvīga satikšanās vieta māksliniekiem, radošiem cilvēkiem, dažādu profesiju pārstāvjiem: tur notiek koncerti, izstādes, semināri un konferences...
Arī šodien, 28. augustā, Lūznavas muižā skanēs džeza mūzika: jau trešo reizi tur notiek Baltijas džeza festivāls „Škiuņa džezs” (Šķūņa džezs - latgaliešu val.) ar Baltijas valstu, ASV un Francijas mūziķu piedalīšanos. Sestdienas koncertu programma: pulksten 14 festivāla meistarklašu ansambļu koncerts, pulksten 18 muzicēs lietuvieši -
„Kęstutis Vaiginis Quartet”, 19.30 notiks igauņu „Shabat Quartet” koncerts, savukārt pulksten 21 varēs baudīt Rēzeknes bigbendu un solistus - lietuvieti Vitu Rusaitīti, bungas spēlēs latvietis Artis Orubs, būs arī lietuvietis Ķēstutis Vaiginis, Jāns Jansons un Ara Jaraljans no Igaunijas. Katra koncerta cena - tikai četri eiro. Vēl varat paspēt!
Tāda - tik dažāda - ir Latgale.
Pa ceļam uz Andrupeni, kur iebrauksim brīvdabas muzejā - lauku sētā, izpeldamies Rāznas ezerā, kas ir milzīgs kā jūra un ar tik lēzenu iekāpšanu dziļumā, ka apnīk iešana... Turpat blakus Mākoņkalns ar šedevrālas gleznas cienīgu skatu uz lejā dusošo Rāznu. Un tad - Andrupene, kur pie Zunda ezera atrodas mūsu miera osta, tur nakšņojam un pirtojamies.
Bet pirms tam - Andrupenes lauku sēta, kur mūs laipni ieaicina saimniece, vienlaikus no krāsns ņemdama ārā karstus maizes kukulīšus. Mēs apstaigājam latgaliešu dzīvojamo māju (ak, bērnības atmiņas!), ieejam ceplī (tas maigi silts un smaržīgs), ieejam klētī, kur gulējuši divu veidu dārgumi - jaunas meitas un labība. Un tad - nopērkam maizīti, kas kraukšķīga no āra, mīksta no iekšas, dāsna kā saulespuķu lauks.
Saimniece jau salikusi visus maizes klaipiņus uz galda, un to ir daudz. Kam tie? „Gaidām ārstus, atbrauks vesels autobuss,” teic saimniece. Cilvēki, noguruši no kovidārprāta, grib tikties, braukt ekskursijās, priecāties par Latviju. Labi gan tiem, kuri brauc, gan tiem, kuri uzņem.
Kas vēl jāapskata? Ja esi Latgalē - bez Aglonas neiztikt. Par Latgales pērli - Aglonas baziliku - esmu stāstījusi daudz, un tās magnētisms ir nepārspējams, garām nepabrauksiet. Netālu no Aglonas ir Briežu dārzs, kur aplūkot, noglāstīt un pabarot briedīšus ar kartupeļiem, āboliem un burkāniem - tīkams darbiņš. Saimniece, man par laimi, noteic, ka briežus nekauj. Nu, kā tu kausi savējos?! Tā viņi tur dzīvo savu mūžiņu: peldas dīķos, priecājas, mīlējas un ķīvējas.
Slepeni nopeldēties Velnezerā (Čortokā), kas atrodas tikai deviņus kilometrus no Aglonas - arī svēta lieta. Gaišzilais ūdens vilina cilvēkus, bet atbaida putnus. Arī zivju tur nav. Iespējams, apaļo ezeru izveidojis kāds meteorīts. Lai arī kas tas būtu, enerģijas ezerā daudz: pēc acu izskalošanas, šķiet, pats nelabais uzdzen mani augšā kalnā. Tik daudz ezerā spēka.
Nedrīkst pabraukt garām arī Aglonas maizes muzejam: tur dāsnā saimniece Vija Kudiņa, ietērpusies latgaliešu tautastērpā un vaigus iepliķinājusi ar sviestiņu, mums pamāca, kā cienīt maizīti. Viņa to cep un cienā mūs. Galds klāts kā uz kāzām, visa kā diezgan, bet maize - pašā dižākajā goda vietā. Turpat blakus - šmakovciņa, kas jautrina, bet negāž no kājām. Tik daudz smieklu, mīļuma un gudrības.
Un tad vēl arī Kristus Karaļa kalns netālu no Aglonas bazilikas. Viens otrs baznīckungs gan nav bijis sajūsmā par tādu konkurenci: dievlūdzēji dodas uz baziliku, lai lūgtu Dievu, bet te, raugi, Kristus Karaļa kalns paņem savu tiesu! Un tas patiesi ir iespaidīgs: vairākos pakalnos izvietotas kokā grebtas skulptūras par Kristus tēmām, skaisti iekopti apstādījumi, kalna galā uzcelta neliela baznīca.
Senā leģendā stāstīts, ka tajā vietā 13. gadsimtā kādā kaujā gājuši bojā un apbedīti Lietuvas karalis Mindaugs un viņa dēli Ruklis un Rupeiķis. Stāsta arī, ka netālu no Aglonas dzīvojošā Madelānu pilskunga meita Marta bijusi Mindauga otrā sieva. Tieši Mindauga dēļ šo vietu sauc par Karaļa kalnu. Nu arī - par Kristus Karaļa kalnu.
Bet baznīckungiem, kuri mazliet bija sapūtušies par konkurenci, piemita tik daudz gudrības, lai atslābtu: visi taču slavē Dievu - gan tie, kuri bazilikā, gan tie, kuri Karaļkalnā. Un Ērikam Delperam, kurš kopā ar draugiem un domubiedriem radījis Kristus Karaļa kalnu, tik daudzi cilvēki ir pateicīgi - gan par to, ka ir iespēja priecāties par skaisti uzkopto dabas parku, gan par to, ka var Dieviņu palūgt arī citādi - ne tikai bazilikā vien, jo Dievs ir visur, un mēs to jūtam. It sevišķi Latgalē.
