2.lapa
2019. gadā “Oskara” balvu par gada labāko filmu ieguva režisora Pītera Farelija “Zaļā grāmata”. Filma stāsta par slavena melnādainā džeza pianista Dona Šērlija braucienu pa ASV dienvidu pavalstīm. Tā balstīta uz reāliem notikumiem un ataino tā laika (1962. gads) balto attieksmi pret melnādainajiem ASV dienvidos. Lai arī cik ļoti kāds no “melnajiem” būtu talantīgs, viņš ir un paliek nesalīdzināmi zemākā kategorijā. Cilvēki nāk uz viņa koncertu ar tādu kā ziņkāri - redzēs, ko tas “dresētais mērkaķis” prot?
Šī filma atausa atmiņā, raugoties uz to dubļu (lai neteiktu rupjāk) lavīnu, kura vēlās pār vienu no mūsu tautas izcilākajiem cilvēkiem, neapstrīdamu Latvijas lepnumu, pasaulslaveno pianistu Vestardu Šimku pēc tam, kad viņš pirms sava koncerta pateica dažus sabiedriski nozīmīgus ievadvārdus. Šimkus savā uzrunā pieskārās šobrīd aktuālajai cilvēku šķirošanas tēmai un piesauca vēsturiskās paralēles, pie kā agrākos laikos novedusi cilvēku šķirošana “pareizajos” un “nepareizajos”.
Tā ir pasaulē izplatīta prakse, ka dižas personības, redzot kādu netaisnību, nevar stāvēt malā un vērš sabiedrības uzmanību uz šo māksliniekam nozīmīgo jautājumu. Taču tā kā šodienas Latvijā cilvēku šķirošana vakcinētos/nevakcinētos “pareizo” acīs skaitās atbalstāma, tad Šimkus izteikumi izraisīja šīs publikas pašsaprotamu reakciju - ar kādām tiesībām tas “melnais” atļaujas mums - “baltajiem cilvēkiem” - kaut ko aizrādīt. Mēs nākam uz koncertu un maksājam naudu, lai paskatītos, ko viņš prot, nevis klausīties viņa sprediķus. Muti ciet un izklaidē, nevis mums te morāli lasi. Klasisks ieraksts: “Ja es eju klausīties, kā tu dziedi, spēlē klavieres vai stabulē, es totāli negribu dzirdēt arī tavu nostāju droša seksa, vakcīnu vai citplanētiešu jautājumā.” Visu rakstu var izlasīt šeit:
Mēs atnācām paskatīties, ko tas Šimkus prot, nevis klausīties viņa sprediķus
