10. – 11. jūlijā netālu no Raunas pie Lubūža ezera (Smiltenes un Cēsu novadu teritorijā) notika šogad pirmās rogaininga sacensības naktī – “Pusnakts rogainings”.
Vispirms neliela atkāpe. Pēdējo divu gadu laikā, vērojot Latvijas politisko epidemiologu izdarības, bieži radās sajūta, ka vai nu šie cilvēki ir pilnīgi nekompetenti medicīnā, vai arī viņu mērķis bija piespiest sabiedrību pildīt pilnīgi neloģiskus un bezjēdzīgus aizliegumus, kuriem nav nekāda sakara nedz ar vīrusu izplatību, nedz ar zinātnē balstītu epidemioloģiju. Tikai ļaunākajā murgā bija iespējams iztēloties, kā pagājušā gada decembrī lielveikaliem tika aizliegts pārdot cimdus, siltas cepures, šalles un pat apkures briketes, iestāstot, ka tieši tas samazinās vīrusa izplatību. Valdības darbība tolaik nozīmēja, ka viņi tic atziņai - ja ļaudis ziemas laikā salā staigās bez cimdiem un ziemas cepurēm, tas samazinās slimnīcu piepildījumu ar kovida pacientiem! Tas pats attiecas uz daudziem un dažādiem fizisko aktivitāšu ierobežojumiem. Latvijā ļoti populāri sporta veidi ir orientēšanās un rogainings, kur sacensību dalībniekam vienam pašam (vai divatā) ir jāpārvietojas pa mežiem un neapdzīvotiem apvidiem.
Sacensību norise var notikt ļoti vienkārši. Dalībnieks ar mobilo aplikāciju reģistrē savu starta laiku pie koka piestiprināta QR koda. Tad ar mobilo aplikāciju atzīmējas, fiksējot kodu katrā kontrolpunktā. Pēc finiša (ieskenējot finiša kodu) tiek augšupielādēts rezultāts. Purvi, meži grāvji un stigas - tikpat kā neviena cita cilvēka. Tikai pagājušā gada vasaras sākumā šāda veida sacensības nakts laikā Latvijas politiskie epidemiologi kategoriski aizliedza! Kovids plosās! Tie, kas vienatnē naktī skraidīs pa mežu, tā izplatīs kovidu, ka mirstošie un sirgstošie pārpildīs visu slimnīcu reanimācijas palātas. Līdz pusnaktij? Lūdzu! Pēc 24.00 mežā un purvā ne soli. Laikam tolaik Latvijas politiskie epidemiologi ticēja, ka jau no plkst. 00.01 kovids izlien no meža biezokņiem, lai sāktu inficēt Latviju. Savukārt, kad pagājušā gada nogalē Latviju sasniedza kovida otrais vilnis, Latvijas politiskie epidemiologi kategoriski aizliedza šāda veida skriešanu pa mežu saukt par sacensībām. Tiklīdz nosauksiet individuālu skriešanu pa mežu dienas laikā par sacensībām, ar Latviju būs cauri. Kovida sērga būs visur - slimnīcas pārpildīs ar kovidu sirgstoši un mirstoši.
Labi. Šī gada laikā šādas sportiskās aktivitātes netika sauktas par “sacensībām”, bet par “individuāliem treniņiem”. Tie bija atļauti. Paldies Dievam, ka Latvijas politiskajiem epidemiologiem neienāca prātā aizliegt individuālo treniņu dalībniekiem dalīties ar saviem rezultātiem. Tomēr, iespējamo Valsts policijas represiju iebiedēti, pirmo individuālo treniņu organizatori, mājaslapu, kurā “treniņu” dalībnieki varēja augšuplādēt savus rezultātus un salīdzināt ar citu veikumu, izvietoja vietnē ar Igaunijas domēnu…
Taču šovasar pār valdību ir nākusi viegla apskaidrība. Kādā apziņas apskaidrības mirklī Latvijas politiskie epidemiologi atļāva ne tikai viena vai divu cilvēku pārvietošanos mežā dēvēt par sacensībām, bet pat kaut kā nonāca pie atziņas, ka skriešana mežā nakts laikā vienatnē tomēr laikam tik ļoti neveicina vīrusu izplatību, kā viņi uzskatīja pagājušajā gadā.
Jūlijā orientēšanās un rogaininga sacensības drīkst saukt par sacensībām un tās pat ir atļauts rīkot nakts laikā. Līdz ar to man bija liels pagodinājums piedalīties šīs sezonas pirmajās nakts rogaininga sacensībās, kuras rīkoja biedrība “Meridiāns” un Valters Kaminskis sadarbībā ar biedrību “Sporta klubs R24.LV” un Latvijas Orientēšanās federāciju.
Sacensības notika divos formātos - 4 un 8 stundām. Lai novērstu drūzmēšanos, katras distances grupa startēja citā laikā. Tiem, kas izvēlējas 8 stundu distanci, starts tika dots 22.00, un sacensību dalībniekiem bija jāfinišē līdz pulksten sešiem no rīta. Tā kā saule norietēja jau pāris minūtes pēc desmitiem, bet uzlēca tikai neilgi pirms pieciem, tad tumšais posms bija aptuveni stundas četras. Taču pašlaik joprojām ir baltās naktis. Saule nakts laikā nenoslīd zemāk par 12 grādiem zem apvāršņa līnijas, tāpēc pat nakts tumšajā laikā ir tā saucamā nautiskā krēsla. Tomēr, ja klajā laukā vēl kaut ko var saskatīt, meža biezoknī vai arī tad, ja ir apmācies, bez apgaismes rīkiem neiztikt.
Daudzkārt, rakstot par rogaininga sacensībām, esmu norādījis, ka dalība šādos pasākumos ir gan Latvijas apceļošana, gan fantastiska iepazīšanās ar Latvijas dabas daudzveidību. “Pusnakts rogainings” notika Vidzemes centrālajā augstienē - Raunas apkārtnē. Vidzemes centrālajā augstienē nav Pierīgas un Jūrmalas priežu mežu. Augstieni veido mālainas augsnes pauguri, pārklāti ar egļu un lapkoku mežiem. Jau ir jūlija vidus, un pamežs ir tā sakuplojis, ka biezā mežā ir izcili, ja redzamība ir pāri par desmit metriem. Pauguru virsotnes pārklāj meži, bet ieplakas starp pauguriem ir pārpurvotas. Grāvju un ūdenstilpņu malās ir sakuplojušas niedres, kas izslējušās pāri cilvēka augumam. Šādos apstākļos atrast biezoknī novietotu kontrolpunktu ir sarežģīti pat dienas laikā, bet naktī tas ir liels ekstrēms. Komandām, kas izvēlējās meklēt kontrolpunktus Slapjuma kalna apkārtnē, dažkārt bija jāizšķiras, ko darīt. Nakts laikā šķērsot purvu pa taisno, brienot līdz krūtīm pa purva rāvu, vai arī lauzties cauri piecreiz garākam apkārtceļam - pāri purva malas brikšņiem, kritalām un ūdens bedrēm.
Rogainingā katram punktam ir sava vērtība. Uzvar tas, kas noteiktajā laikā atzīmējas punktos ar vislielāko kopējo vērtību. Tradicionāli punkti, kas ir purvu dziļumā, ir ar daudz lielāku vērtību nekā punkti, kas jāmeklē pļavas malās, mežu ielokā. Ikviens var plānot maršrutu pēc savām spējām. Lai uzvarētu, bija jāatrod arī grūtākie purvu punkti. Taču Latvijas labākie rogaineri par to nebēdāja, jo Raunas pusnakts rogainings ir viena no iespējām gatavoties Eiropas rogaininga čempionātam, kas ir ieplānots septembrī - Igaunijā, Otepē augstienē.
Var jautāt, kāds prieks ir no tik trakām sacensībām tiem, kuri, visticamāk, nekad nekāps pat uz Latvijas čempionāta goda pjedestāla?
Vislielākais gandarījums rodas nevis no izcīnītās vietas, bet gan no gandarījuma sajūtas, kas rodas no apziņas, ka tu spēj īstenot savu ieplānoto maršrutu, ka tu spēj racionāli pieņemt lēmumus un atteikties no nesasniedzamā, ka pat nakts laikā, meža biezoknī nomaldoties no sava maršruta, tu spēj saprast, kur esi, un atrast pareizo ceļu, lai turpinātu distanci un spētu sasniegt finiša vietu, nevienam nelūdzot palīdzību.
