«Es labprāt slinkotu un neko nedarītu, taču manas profesijas specifika ir tāda, ka muskuļi jau dažu dienu laikā aizmirst, kā tas ir – spēlēt. Un klavierspēles līmenis attiecīgi krītas. Tāpēc arī visu šo pandēmijas laiku es katru dienu vairākas stundas vingrinos, tādā ziņā nekas nav mainījies. Mana profesija mani disciplinē,» saka izcilais pianists, Lielās mūzikas balvas laureāts Vestards Šimkus.
VSIA «Latvijas koncertu» organizētais Rīgas festivāls, kas šogad notika no 6. jūnija, jaunnedēļ noslēgsies ar pianista Vestarda Šimkus koncertu - piektdien, 9. jūlijā, pulksten 20 kultūras pilī «Ziemeļblāzma».
Viņš ir pastāvīgs šī festivāla viesis, un šajā reizē festivāla klausītājiem pianists piedāvās jaunu koncertprogrammu, kuras centrā ir dažādos laikos un stilos rakstītas prelūdijas ar un bez fūgām - no barokāli majestātiskā Baha līdz džeziskajam Gēršvinam, un no romantiskā Šopēna līdz krāšņās harmonijās runājošajam Skrjabinam, kā arī impresionistiski gleznainais Debisī, ekspresīvais Šostakovičs un paša Vestarda Šimkus kompozīcija «Ziemeļu vējš. Gotiskā prelūdija un fūga».
Ar ko pārsteigsiet Rīgas festivāla klausītājus šajā reizē?
Vēlme pēc pārsteigšanas mūsu laikmetam ir raksturīga, jo citādi šķiet, ka tam pat nav jēgas pievērst uzmanību. Bet tā nu tas ir, ka es darbojos klasiskās mūzikas jomā un tajā ne vienmēr ir kas super jauns un pārsteidzošs. Klasiskā mūzika ir viens no rietumu civilizācijas stūrakmeņiem, un tās izpratni un spēju līdzpārdzīvot var censties attīstīt visas dzīves laikā. Arī es pats aizvien vairāk cenšos šai mūzikā meklēt ko jaunu, kas saista manu interesi, un es domāju, ka šī spēja to atrast ir vairāk atkarīga no mums pašiem, nevis no mūzikas, ko baudām. Jo klasiskā mūzika ir tāda, kāda tā ir - lielākoties tā ir sarakstīta jau ļoti sen, un tikai mēs paši varam censties tajā arvien saskatīt ko sev būtisku, svarīgu un pārsteidzošu.
Es šajā koncertprogrammā izpaudīšos kā tilts starp laikmetiem, proti, es būšu tas, kurš savienos dažādus laikmetus. Tas nebūs kāda viena konkrēta laikmeta vai pat konkrēta komponista mūzikas koncerts, kā manos koncertos Rīgas festivālā bijis ierasts līdz šim - šoreiz satiksies vairāki komponisti no dažādiem gadsimtiem. Tas būs Johans Sebastiāns Bahs, Frideriks Šopēns, Aleksandrs Skrjabins, Klods Debisī, Džordžs Gēršvins, Dmitrijs Šostakovičs un arī manis paša radīta mūzika. Tātad - šajā koncertā satiksies mūzika no 18., 19., 20. un 21. gadsimta.
Kāpēc tieši šie komponisti un viņu skaņdarbi?
Man ir ļoti liela vēlme nevis specializēties arvien šaurākā sfērā - kāda konkrēta laikmeta vai konkrēta komponista mūzikas atskaņošanā, bet meklēt tiltus un saiknes starp dažādu laikmetu un komponistu mūziku - atrast to, kas viņus vieno, nevis atšķeļ un atdala vienu no otra. Dažkārt to visuzskatāmāk var redzēt tieši kāda konkrēta skaņdarba žanra ietvaros, un tāpēc šajā koncertā būs prelūdijas - ar un bez fūgām. Koncerta pirmā puse būs veltīta Šopēna, Skrjabina, Debisī un Gēršvina prelūdijām, atgādinot, ka Šopēns reiz bija Skrjabina iemīļotākais komponists, savukārt Debisī novatoriskās impresionisma krāsas šī paša krievu meistara iztēlē rosināja mūzikas modernisma dzimšanu. Gēršvina simpātijas pret impresionisma stilistiku ir labi zināmas, tomēr viena no viņa prelūdijām - «Melodija Nr. 17» - skaidri norāda arī uz Skrjabina mūzikas ietekmi.
Savukārt koncerta otrā puse būs veltīta prelūdijas un fūgas jeb subjektīvā un absolūtā attiecībām Baha, Šostakoviča un manis paša mūzikā. Baha prelūdijās un fūgās mēs dzirdam idealizētu un objektīvi pilnīgu pasaules ainu, kas sniedzas pāri baroka laikmetam, turpretim Šostakovičs, nepārprotami iedvesmodamies no Baha veikuma šajā žanrā, radīja mūziku, kas skaudri raksturoja komunistiskā totalitārisma pārvaldīto laiku un telpu, kurā viņš dzīvoja.
Un līdzās šiem skaņdarbiem būs arī viens manis paša komponēts skaņdarbs - «Ziemeļu vējš. Gotiskā prelūdija un fūga», kas savukārt raksturo manas sajūtas dzimtās Kurzemes jūras piekrastē, kad pūš ziemeļu vējš. Te tas rīkojas īpaši viltīgi - vasaras laikā tas liek izklīst mākoņiem un palīdz saulei spīdēt spoži. Tādos brīžos, stāvot aizvējā, šķiet, ka nu tik ir īstais brīdis doties pie jūras un jūsmot par tās skaistumu, taču, nonākot pie tās, nākas sastapties ar šī vēja brāzmaino vēsumu. Šīs sajūtas tad arī centos ietvert šajā skaņdarbā. Šī skaņdarba melodika sakņojas mūzikā, kas ir vēl senāka par Bahu - gregoriskajos dziedājumos. Un gotiska šī prelūdija un fūga ir arī tādēļ, ka līdzīgu aukstumu, kāds ir Kurzemes jūrmalā, es esmu piedzīvojis vien mūžsenās gotiskajās katedrālēs. Šādās celtnēs tika radīti un vēl aizvien brīnišķīgi skan viduslaiku gregoriskie dziedājumi, kuru melodikā sakņojas šī skaņdarba galvenās muzikālās tēmas. Tā nu latviskā un kristīgās pasaules sajūta, kas abas manā dzīvē ir ļoti svarīgas, šai skaņdarbā satiekas.
Kopumā šī programma ir ļoti krāšņa un tēlaina, un manā iztēlē tā raisa dažādas jaunas asociācijas. Ceru, ka tā būs arī šī koncerta klausītājiem.
Kā notiek gatavošanās festivāla koncertam?
Šis sarežģītais laiks manā ikdienas dzīvē kopumā neko daudz mainījis nav, jo gan pirms pandēmijas, gan pandēmijas laikā es katru brīvo brīdi pavadu savās mājās meža malā - pastaigājoties pa mežu un gatavojoties koncertiem. Līdz ar to man kā izteiktam mājās sēdētāja tipam šis laiks lielas korekcijas dienas kārtībā nav ienesis. Protams, izmaiņas ir - koncertu ir daudz mazāk. Un vēl daudz, daudz retāk es koncertos redzu klausītāju sejas. Protams, pēc klausītāju klātbūtnes esmu ārkārtīgi noilgojies, es pat nezinu, kā adekvāti aprakstīt, cik ļoti man pietrūkst šīs enerģijas apmaiņas. Jo manā uztverē koncerts galvenokārt ir saruna ar klausītājiem - tas ir stāstījums klātesošajiem mūzikas valodā, bet, ja šo klausītāju nav, viņus iztēloties ir bezgala grūti. Un atmosfēra šajos pandēmijas tiešsaistes koncertos, kuros klausītāji nebija klātesoši, bija skumja un nomācoša.
Bet šis laiks no laika pirms pandēmijas atšķiras ar to, ka katram koncertam ir vairāk laika sagatavoties, jo koncertu gluži vienkārši ir mazāk. Muzikālajam rezultātam tas noteikti nāk par labu. Pašu koncertu pie darba gan nevaru pieskaitīt - tas ir manas ikdienas dzīves rotājums, jo tajā izbaudu darba rezultātu. Viss smagais darbs notiek pirms koncerta, katru vakaru vairākas stundas rūpīgi strādājot pie konkrētās programmas. Tas bieži vien nav mākslinieciski baudāms, jo ir tīri tehnisks, un to klausīties varētu būt visnotaļ nogurdinoši. Tā tas patiešām ir arī man pašam, kur nu vēl citiem mājiniekiem. Bet tāds ir mans darbs, un es to daru katru dienu.
Spējat sevi tā disciplinēt, zinot, ka līdz koncertam ir ļoti daudz laika?
Teikšu godīgi: es no dabas esmu sliņķis. Tāds biju, vēl pirms sāku spēlēt klavieres. Es labprāt slinkotu un neko nedarītu, taču manas profesijas specifika ir tāda, ka muskuļi jau dažu dienu laikā aizmirst, kā tas ir - spēlēt man pieņemamā kvalitātē. Un klavierspēles līmenis attiecīgi krītas. Tāpēc arī visu šo pandēmijas laiku es katru dienu vairākas stundas vingrinos, tādā ziņā nekas nav mainījies. Mana profesija mani spiež to darīt, tā mani disciplinē, teiksim tā. Jo pazaudēt formu nepavisam nebūtu iepriecinoši.
Ar kādiem pandēmijas laika ierobežojumiem ir nācies sadzīvot?
Kā jau teicu, šis laiks manā ikdienā ieviesis pavisam nelielas izmaiņas. Mans bērns vēl nav skolas vecumā [dēlam Bernardam ir trīs gadi], līdz ar to nezinu, kā jutās tie vecāki, kuru bērniem bija jāmācās tiešsaistē. Domāju, tas bija diezgan intensīvs process. Laimīgā kārtā arī mani tuvākie cilvēki dzīvo tepat blakus, un man nav bijis no viņiem jāatsvešinās, bet es saprotu, ka daudziem cilvēkiem tā patiešām bija nopietna psiholoģiska problēma, ar ko bija diezgan grūti tikt galā. Patiesībā, atsvešinātība vienam no otra gan ir sākusies jau krietnu laiku pirms pandēmijas - ar digitalizēšanos. Mēs arvien vairāk laika pavadām sociālajos tīklos, domājot, ka esam it kā viens ar otru, bet patiesībā - esam virtuālā, tātad realitātē neeksistējošā un paviršā vidē ar paviršām sarunām. Pandēmijas laikā tas viss ir vēl vairāk sakāpinājies un pieņēmies spēkā, bet šī cilvēku savstarpējā atsvešināšanās sākās jau daudz agrāk pirms pandēmijas. Es nezinu, kā interesēs tas ir, bet tas noteikti nav mūsu pašu interesēs. Un to derētu atcerēties.
Gads pandēmijas jau ir aiz muguras. Kāds ir jūsu šīs vasaras noskaņojums?
Vēl pirms gada noskaņojums bija pilns ar nezināmo - mēs neko nezinājām, kas ir šis vīruss, kāds tas ir un kā uzvedas, un ko no tā varam sagaidīt nākotnē. Pēc gada, kas pavadīts pandēmijā, šis vīruss ir iepazīts daudz vairāk, un mēs jau varam izdarīt patstāvīgus secinājumus, kas un kāds tas patiesībā ir. Taču mans emocionālais noskaņojums par vasaru nav tik cerīgs, kāds bija pagājušajā vasarā, kad daudzi no mums vispār aizmirsa, ka tāda pandēmija bija. Es runāju par savu koncertdarbību, kas šovasar bija ieplānota visnotaļ aktīva, tomēr visi vasarā ieplānotie koncerti viens pēc otra pārceļas uz nenoteiktu laiku vai tiek atcelti pavisam. Maijs bija saplānots stāvgrūdām pilns, tāds pats arī jūnijs, jūlijs, bet šis [Rīgas festivāla noslēguma koncerts] man ir šomēnes vienīgais un šogad - tikai trešais koncerts. Diemžēl tā tas ir, situācija manā plānotājā ir visnotaļ bēdīga. Tāpēc, domājot par tuvāko nākotni, manī nav liela optimisma, un līdz ar vakcinācijas kampaņu aizsākusies cilvēku «šķirošana» mani dara īpaši bažīgu. Jau sen esmu arī pārstājis skatīties un lasīt ziņas, esmu vienkārši atgājis no ziņu medijiem. Es uzskatu, ka koncentrēšanās uz katras dienas jaunākajām ziņām un jaunākajiem cipariem ir ne tikai nomācoša, bet arī uzmanību novērsošs fona troksnis. Tas novērš uzmanību no «lielās bildes», no tās, kas ir visa notiekošā būtība. Līdz ar to es vairāk koncentrējos uz to, kas globāli notiek pasaulē - lasu dažādu intelektuālu žurnālu publicētās esejas, kuru ietvaros iespējams uzzināt kaut ko vairāk par to, kas patiešām būtisks ar mums notiek, kā tas saistās ar jau vēsturiskiem notikumiem un kā tas varētu attīstīties nākotnē. Tās ir lietas, par ko es domāju, izdaru savus klusos secinājumus, un šos secinājumus ik pa laikam arī papildinu un padziļinu. Jebkurā gadījumā, es vairāk domāju par to, kāpēc notiek tas, kas notiek, nevis nogurdinu sevi ar dienas aktuālo ziņu troksni.
Kā pavadāt laiku, kad neesat pie klavierēm, gatavojoties Rīgas festivāla koncertam?
Tās ir daudzas stundas kopā ar mazo Bernardu - spēlējoties, staigājoties pa mežu vai vienkārši «okšķerējoties» pa pagalmu. Manis paša iekšējā sajūtā tā ir patiešām ārkārtīgi vērtīga dienas daļa, kurā ar visu savu sirdi un dvēseli cenšos būt kopā ar savu bērnu. Es to izbaudu, un tas mani dara ļoti laimīgu, tāpat kā ikdienas kopā būšana ar savu ģimeni un tuviniekiem. Tās ir arī peldes ezerā, ko veicu katru dienu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Tā ir mierīga, pavisam vienkārša, idilliska un mani ļoti laimīgu daroša dzīve, kurā es patiešām cenšos neielaist neko no ārpasaules drūmā trokšņa.
