«Kopumā es šo dīkstāves laiku vērtēju tikai pozitīvi, jo man beidzot bija iespēja uz visu apkārt notiekošo paskatīties no malas, pārdomāt, ko man pašam vajag un ko – nevajag,» saka populārais mūziķis Intars Busulis. Piektdien, 11. jūnijā, viņš būs uz Dzintaru koncertzāles skatuves Jūrmalā, kur kopā ar Kārli Lāci un «Abonementa orķestri», Latvijas Radio bigbendu un Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri (LNSO) diriģenta Kārļa Vanaga vadībā atklās Rīgas festivālu.
Intars Busulis un Kārlis Lācis ir spilgts tandēms, ko raksturo īpaša radošā dzirksts un fantastiska skatuviskā sapratne, kā arī talants radīt un atskaņot emocionāli piesātinātu mūziku, kuras būtiska sastāvdaļa ir izcila latviešu autoru dzeja. Smeldzīgi melanholiskā «Brīvdiena», spēcīgi uzrunājošā «Dejo vientulību», nostalģiski spraigā «Viss ir iespējams» un romantiski intīmā «Miglas rīts» - tās ir vien dažas no dziesmām, kas izskanēs šā gada Rīgas festivāla atklāšanas koncertā. Tām līdzās arī lappuses no Kārļa Lāča «Latvju simfonijas» un teātra mūzikas - arī iemīļoti džeza standarti, tostarp «Summertime», «Night and Day» un «When I Fall in Love».
Koncerts pulksten 21.25 tiks translēts TV kanālā «ReTV» un «retv.lv».
Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi tautā iemīļoto mūziķi Intaru Busuli, kuru atzinīgi novērtējusi un uz rokām nēsā arī Krievijas publika.
Rīgas festivāla koncerts būs pēc ilgākas pauzes pirmais ar skatītājiem zālē?
Otrais. Pirmais bija Sanktpēterburgā, kur skatītāju bija pilna zāle.
Tavi draugi, fani un sekotāji sociālajos tīklos noteikti pamanīja, ka maija beigās biji devies uz Maskavu un Sanktpēterburgu. Vai vari atklāt, ko tur darīji?
Kopā ar Anastasiju Spiridonovu ierakstījām jaunu dziesmu - «Крылья», kas iznāca 28. maijā. Uzreiz ierakstījām arī klipu, ko jau šīs nedēļas izskaņā varēs redzēt «Youtube». Biju uzaicināts arī uz Sanktpēterburgas dzimšanas dienas koncertu - tas, kā es uz turieni varēju tikt, nokārtot vīzu un visu pārējo, ir atsevišķs stāsts -, kur koncertzālē «Октябрьский» uzstājos ar divām dziesmām un kopā ar Jeļenu Vaengu nodziedāju dziesmu «Нева». Tur [Krievijā] viss notiek - visi teātri, operas un koncertzāles ir vaļā, visi restorāni ir atvērti, cilvēki atpūšas klubos. Nekādu ierobežojumu.
Ko klausītāji dzirdēs Rīgas festivāla atklāšanas koncertā?
Es būšu kopā ar Latvijas Radio bigbendu, Kārli Lāci un «Abonementa orķestri». Kārlis nospēlēs vairākus gabalus no savas «Latvju simfonijas», es padziedāšu un arī «pats priekšnieks» Kārlis Vanags uzspēlēs saksofonu.
Kā dīkstāves laikā esi rūpējies par savu skatuvisko formu, lai atkal pārliecinoši varētu atgriezties uz skatuves?
Teikšu tā: ar gatavošanos koncertiem esmu palicis mazliet slinkāks, jo man bija… Nē, nevis depresija, bet zināma nomāktības sajūta -, jo vienubrīd šķita, ka mana profesija nevienam vairs īsti nav vajadzīga. Skaidrs, ka cilvēki gaida koncertus, un neviens jau nav vainīgs pie tā, ka tie nenotika. To, ka skatītājiem ir vajadzīgi koncerti, sapratu pēc pāris «onlaina» koncertiņiem, kas notika. Tie ļāva sajust, ka, izvēloties sev tīkamāko profesiju, tomēr esmu uz pareizā ceļa. Un skatuvisko formu ļauj saglabāt tas, ka es visu laiku esmu kustībā, ķermenis jau visu laiku ir gatavs gan fiziskiem, gan emocionāliem izaicinājumiem. Neko speciāli nedaru, bet, zinot, ka 11. jūnijā būs koncerts, ņemu padziļinātākus vokālos vingrinājumus. Gatavojos, protams. Arī pirms brauciena uz Krieviju gatavojos, kur tāpat pāris dziesmas vajadzēja nodziedāt, tostarp radio. Zini, bet skaņdarba teksta ziņā biju mazliet nepārliecināts - kādā radiostacijā man bija jānodzied mūžsenais gabals «Brīvdiena» krievu versijā [«Гравитация»], un es drošības pēc turēju priekšā vārdus. It kā taču to zinu, bet - nejutos drošs, jo tik ilgi šo gabalu nebiju dziedājis. Vispār ilgi neesmu dziedājis nopietnās dziesmas, garās formas, šajā ziņā jūtos mazliet «atpalicis». Kaut gan, kad jau ieskrienas, kad pirmo takti nodzied, tad jau aiziet tā lieta. Bet, protams, trīs četras dienas pirms koncerta ir vajadzīgas, lai izietu cauri visām dziesmām. Jo, ja dziesmas nedzied, tās agrāk vai vēlāk aizmirstas. Tā ir.
Kāds tev kopumā bija aizvadītais pandēmijas gads?
Bija «okei». Godīgi sakot, man bija sajūta, ka kaut ko tādu biju pelnījis. Jo līdz pandēmijai mēs tā maucām, bija tāds grafiks… Pirms dažām dienām man «feisbukā» izleca Kārļa Lāča 2019. gada ieraksts, kur viņš 21. vai 22. maijā rakstīja, ka vēl tikai 30 koncerti un tad jau Jāņi… Tad vari apmēram iedomāties, kā mums gāja 2019. gadā. Un tā tas turpinājās līdz pat 2020. gada 9. martam, kad Sanktpēterburgā mums bija pēdējais koncerts pirms pandēmijas. Pagājušā gada jūnijā, jūlijā un augustā, kad skatītāju pasākumos drīkstēja būt līdz tūkstotim, vēl nobliezām pa reģioniem, un tas iedeva nelielu uzkrājumu sekojošajai pandēmijai. Tas bija forši, ka šie koncerti bija, jo varējām pēc tam izdzīvot.
Iespējams, tik ilgi mājās kā šīs pandēmijas izraisītās dīkstāves laikā kopā ar ģimeni praktiski nebiji bijis.
Iedomājies, es taču nebiju pat pamanījis, kādā secībā uzplaukst daba un zied ievas, ķirši, ābeles un viss pārējais… Domāju, ka bumbieres zied katru gadu. Izrādās, nē - šogad nav bumbieru gads, šogad nezied. Un zāle cik ātri aug - tā vienā mirklī pārņem visu sētu! Iepriekš bija tā: es atbraucu mājās no koncertiem, nopļāvu zāli un jau bija jābrauc uz nākamajiem. Kad atkal atbraucu, atkal nopļāvu, bet - es neredzēju, cik ātrā tempā daba pārņem mūsu sakopto vidi. Tas notiek burtiski acīmredzami. Bet kopumā es šo dīkstāves laiku vērtēju tikai pozitīvi, jo man beidzot bija iespēja uz visu apkārt notiekošo paskatīties no malas, pārdomāt, ko man pašam vajag un ko - nevajag…
Tagad varu izvēlēties: gribu mēģinu, negribu - nemēģinu. Gribu gatavojos, negribu - negatavojos. Nezinu jau arī, kam jāgatavojas. Jo, ja skatāmies Rīgas festivāla kontekstā, tā būs tikai viena diena ar septiņām dziesmām, kam tagad gatavojos. Tālāku plānu jau nav. Vēl tikai festivāls «Жара», kurā esmu aicināts piedalīties [šogad tas pirmoreiz notiks Maskavā, no 23. līdz 27. jūnijam]. Izmantošu savas Krievijas vīzas otro jeb pēdējo iespēju. Un tālāk viss ir miglā tīts. Par jūliju neko vēl nezinu. Pieļauju, ka būsim spiesti pārcelt jūlijā plānotos koncertus, kuri ir pārcelti jau no 2020. gada, jo tik daudz cilvēku, cik biļešu ir pārdots, vēl, iespējams, nevarēs pulcēties. Varbūt tie būs jāpārceļ uz 2022. gadu. Šī neziņa man visu laiku grozās pa galvu, nav skaidrs, kas būs, kas - nebūs. Bet tas, ka varu būt kopā ar ģimeni un dabā - tas tiešām man tīk, un es esmu tikai par šādu dīkstāvi. Esmu izdarījis visādus darbiņus, ko biju atlicis gadiem. Esmu pat iestādījis krūmmellenes un tagad domāju par to laistīšanu un visādām tādām lietām. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka tas mani varētu aizraut.
Jo vienkārši nebija laika par to pat iedomāties.
Tieši tā. Es drīzāk domāju, ka vajadzētu sarunāt kādu čali, kurš pie manis fīrētos, kuram es dotu darba uzdevumus. Bet tagad man pašam ir laiks visu izdarīt. Un man patīk! Es mājās jūtos ļoti ērti. Un es varu teikt tikai paldies Latvijas valstij par dīkstāves atbalstu, jo es biju nomaksājis visus rēķinus un tādā ziņā biju mierīgs. Iespējams, daudziem šī situācija nebija tik stabila. Protams, dzīvē dinamikas mazliet pietrūkst, bet nekas - es gaidu, kad atkal tiks dots starts.
Vai dīkstāve nesusi arī kādus būtiskus zaudējumus?
Es redzu tikai plusus. Mums visiem šai laikā bija iespēja pārbaudīt vienam otru. Paskatīties, kas ir mans kaimiņš un kāds viņš ir, saprast, kurš ir mans draugs un kāds ir mans ienaidnieks. Es laikam neprotu domāt negatīvi, man tikai labas domas nāk prātā, galvenais - ir prast šo laiku izmantot savā labā. Es neteikšu, ka muzikālā ziņā šai laikā esmu baigi attīstījies, iespējams, ka pat nemaz. Stulbi ir to atzīt, bet - pirms tam radošais piesātinājums bija tik liels, ka man bija vajadzīga pauze. Daudzi izmantoja šo laiku, komponējot un radot ko jaunu, bet es teikšu atklāti: man nebija radošuma. Kaut gan, bija pāris skaņdarbi, kas iznāca - «Dejo vientulību», «Garlaicīgi ir» un «Slieksnis» [TV3 seriāla «Nemīlētie» tituldziesma]. Un, protams, slavenais dueta «Bujāns» [Intars Busulis/Reinis Sējāns] «Masku faktors». Ir vēl trīs labi gabali, kas gaida rindā.
Tad jau tomēr esi arī radoši strādājis.
Nuja. Šogad marta sākumā bijām arī radošajā nometnē kopā ar Reini Sējānu, forši pavadījām trīs dienas un sanāca pāris labi gabaliņi. Viss ir forši! Cilvēki mūziku klausās - otrdien bija pirmais miljons skatījumu mūsu «Purva bridējam» kanālā «Youtube» [mūzika - Kārlis Lācis, Intars Busulis, DakhaBrakha, teksts - Kārlis Vērdiņš, tautasdziesmas motīvs: Regnārs Vaivars]. Cilvēkiem mūzika ir vajadzīga, to mēs jūtam, bet - tikai skatītāju acis neredzam, aplausus nedzirdam… Ļoti sarežģīts laiks mūzikai, teiksim tā.
Jo nenotiek enerģijas apmaiņa ar skatītāju.
Jā, arī to šis laiks pierādīja, ka šī atgriezeniskā saite, šī enerģijas apmaiņa, par ko visi runā, ir. Tāda tiešām pastāv.
Neviens to nav redzējis, rokās paņemt nevar, bet, kad tās nav, to jūt.
Tieši tā. Bija tāda sajūta, ka tikai romantiķi un naivie domā, ka tāda ir. Bet šis laiks ļāva sajust, ka skatītāji un viņu enerģija mums patiešām ir vajadzīga. Redzi, cik daudz apstiprinājumu dažādām lietām ir devis pandēmijas laiks. Es tiešām neko sliktu nevaru pateikt. Pat ja runājam par vīrusu, neviens no maniem tuviniekiem nav aizgājis ar kovidu, nav pat smagi slimojis. Arī tā ir labā ziņa.
Dīkstāve daudzus mudināja pievērsties kam jaunam - kāds sācis pats cept maizi, vēl kāds pirmoreiz uzcēlis siltumnīcu un pievērsies tomātu audzēšanai. Vai arī tu dīkstāves laikā esi darījis ko nebijušu?
Es nekad iepriekš nebiju metinājis, bet dīkstāves laikā esmu uzmetinājis basketbola grozu. Nekad iepriekš nebiju aizrāvies ar stādīšanu - šajā pavasarī iestādīju vairāk nekā desmit krūmus ar mellenītēm. Mašīnai eļļas filtru nomainīju. Es darīju daudz ko tādu, kam iepriekš vienkārši nepietika laika, un secināju, ka vairs nebaidos no tādām lietām, kas prasa sarežģītus risinājumus - pielikt plauktu un aizkaru stangas, izvēlēties pareizo urbi un dībeli. Kādreiz baidījos, ka tikai kaut ko nesačakarēju, ka tikai neizurbju par daudz un sienā nepaliek caurums… Agrāk šādus darbiņus uzticēju meistariem, bet tagad man ir laiks apdomāt, septiņreiz nomērīt un - pašam izdarīt! Un es to darīju un joprojām daru ar baigo jaudu. Vienīgais, ko vēl neesmu izdarījis - garāžu sakārtojis.
Varbūt pēc Rīgas festivāla būs tam laiks.
Nu, līdz Jāņiem točna jāpaspēj to izdarīt.
Gan jau sieva arī laimīga, ka esi mājās un palīdzi saimniecības un dārza darbos.
Mīļotā par manu klātbūtni mājās ir ļoti priecīga. Atsevišķos mirkļos gan uzprasa, kad braukšu prom uz Maskavu… Bet, kad tikko biju aizbraucis un pēc nedēļas atgriezos, prasīja: «Kur tu biji ilgi? Ar ko tur satikies?!...» Kādreiz tā bija norma, ka ilgstoši biju prom, bet tagad: «Johaidī!» Pieradusi, ka jau ilgu laiku daudz esmu mājās. Bet galvenais, ka tad, kad viņa ar bērniem bija aizbraukusi pa kūrortiem uz tuvajām ārzemēm, es viņai neko nejautāju, kad atgriezās. Vispār neko. Saproti? Bet, kad es atbraucu, uzreiz rājās. Nu labi, joks. Viss jau ir kārtībā.
Un bērniem jau arī prieks, ka tētis mājās.
Man ne ar vienu bērnu nav bijis tik ciešs kontakts, kāds tagad ir ar mazo, ar jaunāko dēliņu [Jānim ir trīs gadi], jo vienmēr esmu bijis kaut kur prom. Un tieši šī pēdējā gada laikā ir radusies sajūta, ka esmu saglābis visas savas attiecības - ar sievu, ar bērniem, ar suņiem un kaķiem. Mans vecākais dēls [Lenijam ir 19 gadi] beidz skolu, kļūst par vīrieti un sāk patstāvīgu dzīvi. Un man ir prieks, ka viņš pēc padoma tagad iet nevis pie mammas, bet nāk pie manis, jo - es katru dienu esmu mājās. Arī meita [Emīlijai ir 14 gadi] nāk pie manis, un mēs daudz un par visu ko runājamies. Jā, tieši pēdējā gada laikā man ir sajūta, ka emu nopelnījis šo statusu - tēvs. Un arī mīlas jautājumos ir laiks vairāk iedziļināties, lai attiecības nebūtu garāmejošas. Katru dienu esam viens ar otru, pētām viens otru un - ir tāda sajūta, ka no jauna esmu iepazinies ar savu mīļoto meiteni. Un tas ir forši!
Varbūt tāpēc vien šī pauze bija vajadzīga.
Šī pauze joprojām turpinās, un - jā, lai turpinās! Jo es zinu: kad atkal viss atsāksies, tad tik sāksies! Es nevaru teikt, ka man nepatika tas temps, kādā dzīvoju līdz pandēmijai. Man patika. Bija tiešām daudz koncertu, dažādu braucienu, tomēr šis laiks man lika saprast, ka bez brīvdienām vairs negribu strādāt. Divas dienas nedēļā, nu vismaz viena brīva diena noteikti ir vajadzīga. Un turpmāk tā arī būs - vismaz vienu dienu nedēļā sev ņemšu brīvu un būšu mājās.
RĪGAS FESTIVĀLA PROGRAMMA
-Piektdien, 11. jūnijā, plkst. 20.00 Dzintaru koncertzālē -
Latvijas Radio bigbends, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Intars Busulis & «Abonementa orķestris». Atskaņojuma vadītājs un diriģents: Kārlis Vanags.
Koncerts tiks pārraidīts «ReTV» kanālā 11. jūnijā plkst. 21.25.
-Piektdien, 18. jūnijā, plkst. 20.00 Spīķeru koncertzālē -
Klavesīnistes Ievas Salietes solokoncerts «Eiropas baroka šedevri, amerikāņu minimālisms un latvieši».
Programmā: Johans Sebastiāns Bahs, Jozefs Hektors Fioko, Stīvs Reihs, Edgars Cīrulis un Uģis Prauliņš (pirmatskaņojumi).
-Sestdien, 19. jūnijā, plkst. 20.00 Lielajā ģildē -
kamerorķestris «Sinfonietta Rīga» un Rīgas Saksofonu kvartets. Diriģents: Normunds Šnē.
Programmā: Magnuss Lindbergs «Aventures», Edgars Mākens «Poētika» (pirmatskaņojums), Žans Sibēliuss Trešā simfonija
Otrdien, 6. jūlijā, plkst. 20.00 Spīķeru koncertzālē -
«Franču kamermūzikas smalkumi».
Agnese Egliņa (klavieres), Egils Upatnieks (oboja), Jānis Semjonovs (fagots).
Programmā: Ežēns Boca, Klods Debisī, Anrī Ditijē, Žans Fransē, Fransiss Pulenks.
Ceturtdien, 8. jūlijā, plkst. 20.00 VEF Kultūras pilī -
Latvijas Radio koris. Imants Kalniņš.
Dārta Paldiņa (soprāns), Gundega Krūmiņa (alts), Jānis Strazdiņš (bass), Andis Klučnieks (flauta), Mārcis Lipskis (kontrabass), Rihards Plešanovs (klavieres), Latvijas Radio koris. Diriģents: Sigvards Kļava. Režisors: Roberts Rubīns.
Programmā: Imanta Kalniņa mūzika.
Koncertu varēs skatīties «ReTV» kanālā 10. jūlijā plkst. 22.00.
Piektdien, 9. jūlijā, plkst. 20.00 Kultūras pilī «Ziemeļblāzma» -
Vestards Šimkus (klavieres).
Programmā: Johans Sebastiāns Bahs, Klods Debisī, Džordžs Gēršvins, Aleksandrs Skrjabins, Vestards Šimkus, Frideriks Šopēns, Dmitrijs Šostakovičs.
Koncertu varēs skatīties «ReTV» kanālā plkst. 21.25.
