28. maijā paies 150 gadi kopš ar tūkstošiem cilvēku Parīzē tika sodīti ar nāvi par līdzdalību tādā pilsētas pašpārvaldes aparātā, kas deklarāciju, uzsaukumu un rīkojumu sacerēšanas dēļ ignorēja gan pilsētnieku vajadzības, gan pats savu savu drošību.
Parīzes komūnas īstie un arī kļūdaini par tādiem uzskatītie aktīvisti tika ļoti smagi sodīti, ja patrāpījās pirmajā sodīšanas vilnī, ne tikai par saviem, bet par visas valsts grēkiem, par kuriem viņi it kā tīšām bija uzņēmušies grēkāžu lomu. Proti, Franciju 1870. gadā karā sakāva par Vāciju topošā Prūsija, bet Parīzes iedzīvotāji atteicās šo sakāvi atzīt. Vairākiem simtiem tūkstošu parīziešu tai laikā tika iedoti ieroči it kā karošanai ar vāciešiem, bet īstenībā tikai kā attaisnojums, lai kara dēļ darbu zaudējušiem cilvēkiem varētu maksāt pabalstus apmēram tāpat, kā tagad Latvijā un arī Parīzē tiek atbalstīti Covid-19 dēļ darbu zaudējušie. Kara laikā saukt dīkstāves pabalstus par dīkstāves pabalstiem nebūtu glīti, tāpēc tie tika saukti par algu Nacionālās gvardes dalībniekiem. Vairāku pārpratumu ķēde noveda pie kara nevis starp gvardi un vāciešiem, bet starp gvardi un vāciešu sakautā Francijas karaspēka atliekām, kas klausīja tādu valdību, kura bija ar mieru atdot vāciešiem kaut nelielu daļu toreizējās Francijas teritorijas un samaksāt solīdu soda naudu 5 miljardu franku apmērā. Par īstu karu to gan nosaukt nevar, jo gvardi tika sakauti ļoti ātri, praktiski nedēļas laikā. Izrādījās, ka viņi nebija pāris mēnešus ilgi gatavojušies karot vai izvērtējuši situāciju un sākuši miera sarunas, bet mētājušies ar frāzēm, kas vēl joprojām var maldināt cilvēkus par spīti tam, cik bēdīgi klājās daudziem šo frāžu tapināšanā iesaistītajiem.
Parīzes Komūna kopš savas pasludināšanas kalpoja par liecību jeb solījumu, ka sociālistu vai varbūt komunistu - vieni un tie paši cilvēki sauca sevi abējādi atkarībā no situācijas - solījumu izpilde vispār esot iespējama zemes virsū. Pastāvēja, lūk, Parīzes Komūna kaut 72 dienas no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam.
Pašsaprotama ir dedzība, ar kādu 1871. gada pavasara notikumus uztvēra sociālistu, komunistu vai arī marksistu uzskatos Dieva vietu ieņēmušais Kārlis Markss (Marx, 1818-1883) un viņa apustulis Frīdrihs Engelss (1820-1895), kuri 1848. gada 21. februārī klajā laistajā “Komunistiskās partijas manifestā” bija apgalvojuši, ka pa Eiropu klīstot komunisma rēgs. Pēc tam viņi jebkuros konfliktos starp starp valstīm un to iedzīvotājiem mēģināja saskatīt un izsludināt šā rēga materializēšanos. Konflikti gan tika atkal un atkal atrisināti, nekādas būtiskas izmaiņas valstu iekārtās neizraisot. K. Marksam nācās savu rēga piesaukšanas rituālu atkārtot aizvien no jauna no jauna.
Tik tiešām taisnība, ka Parīzes Komūna apzīmē asāko, asiņaināko konfliktu Rietumeiropā 19. gadsimta laikā, ja pilsoņu karu vērtē savā kategorijā, kur neietilpst Napoleona vārdā nosauktā karu virkne gadsimta sākumā. Taču Parīzes Komūnas vērienu var padarīt par vienlīdz derīgu argumentu diviem pilnīgi pretējiem apgalvojumiem. Vārdos vienlīdz pārliecinoši izskan gan jau minētais, ka Parīzes Komūna ievēsta komunismu visā pasaulē, gan pretējais, ka Parīzes Komūna apliecina komunisma neiespējamību, jo ja jau pat tik vērienīgs eksperiments izgāzās, tad jaunus eksperimentus rīkot lieki (muļķīgi, noziedzīgi). Tomēr eksperiments atkārtoti sarīkots tika un atkārtoti izgāzās uz 1/6 daļas no zemeslodes sauszemes, ar ko savulaik ļoti lepojās Padomju Savienība.
Lielākā eksperimenta rezultātu vērtēšana ne par mata tiesu neatšķiras no iepriekšējā lielākā eksperimenta rezultātu vērtēšanas. Atkal tiek teikts, gan ka sociālisma (tā esot arī komunisma pirmā stadija u.tml.) noturēšana caurmērā krietni padzīvojuša cilvēka mūža ilgumā liecinot par sociālisma iespējām, gan ka pēc tik vērienīga - ne pēc laika un platības, bet pēc nogalināto cilvēku skaita - eksperimenta izgāšanās rīkot nākamo eksperimentu būtu vēl jo muļķīgāk un noziedzīgāk.
Iespējama arī tāda versija, ka Parīzes Komūnas eksperimenta atkārtojums nemaz nav noslēgts, bet pārvietots no plašākas teritorijas PSRS uz lielāku cilvēku skaitu Ķīnā.
Tas ir jauks vēstures jociņš, ka Padomju Savienības pastāvēšanas ilgums gados praktiski sakrīt ar Parīzes Komūnas pastāvēšanas ilgumu dienās. Neņemot vērā tīri terminoloģisko Padomju Savienības nosaukuma precizēšanu, kas valsts iekārtu nekādi nemainīja, šīs valsts vēsture jāsāk ar pašpasludināšanos 1917. gada oktobrī un jābeidz ar tās pašlikvidēšanos 1991. gada decembrī: 1991-1917=74, kas no 72 atšķiras tikai pieļaujamas nejaušības robežās.
Parīzes Komūna ir viens no labākajiem, uzskatāmākajiem piemēriem tam, ka pagātnes notikumi tik tiešām mainās līdzi nākamajiem notikumiem. Kamēr vien Padomju Savienības pastāvēja, nekādi nebija iespējams apgāzt tās versiju, ka tieši Parīzes Komūna devusi piemēru un pieredzi, uz kuras pamata pastāv pasaules lielvara. Tik ilgi blēņas, muļķības un apzināti meli bija ļoti plaša, pēc visiem 19. gadsimta un pamatā arī pēc 21. gadsimta zinātnes standartiem noformēta literatūra, kādu tūlīt pēc Parīzes Komūnas sagrāves sponsorēja Francijas valdība ar mērķi izmantot Parīzes Komūnu kā pierādījumu “komunisma rēga” materializācijas neiespējamībai. Toties PSRS sabrukums apliecināja, ka Komūna tik tiešām bijusi tāda, kādu to attēloja Komūnas ienaidnieki un nebija tāda, kādu to attēloja Padomju Savienībā un citās tās varā faktiski nonākušajās teritorijās. Parīzes Komūnas svarīguma saglabāšanai palika iespēja vainot Komūnu par to, ka tā devusi propagandas materiālu boļševikiem un tādējādi komunāri vainīgi par boļševiku (atkal neatkarīgi no tā, kā viņi laika un teritoriālā ekspansijas gaitā pārsaukušies) šausmu darbiem. Ja vēsture ar to būtu beigusies, kā tas dažiem šķita noticis pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, tad arī par Komūnu būtu iegūts galīgais vērtējums. Tomēr vēsture nav noslēgusies. Komūnas vērtējums atkal var mainīties jebkādā virzienā un veidā. Tas gan nesola milzīgus pārsteigumus, bet atgriešanos pie variācijām jau aprobētajai versijai par Komūnu kā nākotnes sabiedrības priekšvēstnesi.
Skarbu paralēli starp pagātni un nākotni iezīmē tas, ka komunisma rēga materializācijas mēģinājums 19. gadsimta otrajā pusē sakrita ar 19 gadsimtā valdošā nacionālisma atduršanos pret neiespējamību pārdalīt vispirms jau Eiropas teritoriju katru reizi, tiklīdz uzrodas cilvēku grupa, kas nosauc sevi par tautu un pieprasa vietu savai valstij. Tādā situācijā arī nekomunisti un antikomunisti varēja raudzīties uz komunistiem ar cerībām, t.i., dažos gadījumos atklāti vai slepeni atbalstīt viņu rosīšanos, ka tā palīdzēs atkratīties no neizpildāmām prasībām dot katrai tautai valsti. Komunisti taču sludināja valsts atmiršanu, atcelšanu u.tml. viņu iedomātajā paradīzē, kas tikšot ierīkota zemes virsū. Pilnā apmērā šie solījumi tika izvērsti Pirmā pasaules kara laikā, bet pirmo reizi izmēģināti Parīzes Komūnā.
Tagad uz Parīzes Komūnas pieredzes aktualizāciju virza bažas par pasaules pārapdzīvotību, kas citiem vārdiem izsakāma kā nespēja nodrošināt vietu pasaulē ne vairs tautām bet indivīdiem. Valstis caurmērā ir pierādījušas savu nespēju reāli ierobežot iedzīvotāju skaitu savās teritorijās, jo valstis ar pārāk lielām aizdomām raugās cita uz citu, ka iedzīvotāju skaita samazināšana (īstenībā runa ir tiki par gados jauniem cilvēkiem, nevis iedzīvotāju kopskaitu) pie viņiem, ja kaimiņvalstis to nedara, ļaus šiem kaimiņiem iekarot un iznīcināmu gan valsti, gan tautu, kas ielaidusies uz sava skaita samazināšanu. Vienošanās par reālu dzimstības ierobežošanu ir patiesā jēga, kāpēc tika izveidota Eiropas Savienība. Tas ir uzraudzības mehānisms, lai visa valstis būtu drošas, kā kaimiņvalstis tām neuzbruks, lai izcīnītu dzīves telpu saviem cilvēkiem, jo šī telpa palielinās turpat pie viņiem līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Reāli tomēr šis mehānisms nav darboties spējīgs, jo saimnieciskās darbības uzturēšanai valstis spiestas uz vietas nepiedzimušo bērnu vietā ielaist imigrantus. Iedzīvotāju skaits samazinās ES nomalē Latvijā, no kurienes cilvēki emigrē, nevis kopumā ES.
Lai izbeigtu iedzīvotāju skaita pieaugumu, noderīgi var izrādīties Parīzes Komūnas lozungi un to lietošanas pieredze pilnīgai valsts demontāžai, kam iedzīvotāju skaita sarukums neizbēgami sekos. Galvenais ir izveidot šai pieredzei tik vilinošu iepakojumu, lai cilvēkiem tas šķistu cerīgāks par labumus dalošajām valstīm. Iepriekšējo reizi taču iepakojumu izdevās izveidot boļševiku vadonim Ļeņinam (1870-1924), tāpēc palūkosimies, vai viņa vārdi nevarētu gūt piekritējus arī tagad. 1917. gada vasaras beigās viņš uzrakstīja un nākamajā gadā jau kā valsts vadītājs publicēja darbu “Valsts un revolūcija”, kurā 3. nodaļa saucas “1871. gada Parīzes Komūnas pieredze”.
Kopš darba klajā laišanas pagājušajam laikam taču vajadzētu pārliecināt, kādas blēņas tur sarakstītas, bet ar to nav teikts, ka neatradīsies cilvēki, kuriem patiktu, ka, kā rakstīja Ļeņins, “sasisto valsts mašīnu Komūna nomainīja it kā “tikai” ar pilnīgāku demokrātiju: pastāvīgas armijas likvidēšana, pilnīgi visu amatpersonu ievēlējamība un nomaināmība. Bet īstenībā šis “tikai” nozīmē vienu iestāžu nomaiņu ar citām iestādēm. (...) Kapitālistiskā kultūra radījusi lielražošanu, fabrikas, dzelzceļus, pastu, telefonu un pārējo, bet uz šādas bāzes milzum daudz vecās “valsts varas” funkciju ir tik ļoti vienkāršojušās un var tikt novestas līdz tik elementārām reģistrācijas, pierakstīšanas, pārbaudes darbībām, ka šīs funkcijas kļūs pilnīgi izpildāmas visiem izglītotiem ļaudīm par parastu “strādnieka algu” un ka iespējams (un tas jāizdara) atņemt šīm funkcijām jebkādu priviliģētas “priekšniecības” ēnu.”
Jā, gribas taču cilvēkiem atrasties priekš viņiem vienkāršā un saprotamā pasaulē, kur neko neaizsedz nekādas “priekšniecības ēnas” un vispār nav nekādas priekšniecības; gribas domāt par sevi, ka viņi jau nu gan tik daudz apguvuši bez īpašam pūlēm, jo pietiek ar dzīvi “kapitālistiskajā kultūrā'”, ka viņi ir paši labākie valsts vadīšanas un jebkurā citā nominācijā. Tik tiešām Latvijā dzīvo un elektroniskajos tīklos izpaužas cilvēki, kuri varbūt vispār aizmirsuši, ko skolā par kaut kāda Ļeņina esamību dzirdējuši, bet toties papildina Ļeņina rakstīto ar norādēm uz savu dzīves vidi sociālajos tīklos. Proti, nevajag nekādu Saeimu vai vietējo pašvaldību domes, jo visus šo priekšnieku lēmumus varot aizvietot ar katra interneta lietotāja tiesībām katrā no elektroniski eksponētajiem dokumentiem vai to projektiem ierakstīt tādus vārdus, kādus viņš uzskata par pareiziem. Pēc tam ne vēlēti deputāti ar ierēdņu aparātu, bet IT firma ar “elementārām reģistrācijas, pierakstīšanas, pārbaudes darbībām” noteiks vairākuma viedokli, ko izpildīt... Jā, kas to pildīs? Tik tālu interneta lietotāji nedomā. Un tā ir ļoti tieša paralēle ar Parīzes Komūnu, kas pieņēma lēmumus ar minimālām izredzēm uz to izpildi.
