«Ir tāds raidījums «Radio SWH» – «Ar dziesmu par dzīvi». Es uz šo interviju pie jums atnācu «Bez dziesmas par dzīvi»,» tā sarunā ar »Vakara Ziņām« saka dziedātājs, mūziķis un režisors Imants Vanzovičs. Spilgtas un unikālas balss īpašnieks. Divdesmitā gadsimta 80., 90. gadu popmūzikas zvaigzne.
«Es jau sen vairs neesmu lielās skatuves cilvēks. Esmu kaut kas cits. Daudz kam izgājis cauri. Un tas, par ko šodien domāju, mani dara vairāk traku nekā mierīgu un laimīgu - tas ir jau ieilgušais «dzejnieka karnevāls»,» saka 1986. gadā mega populārās Zigmara Liepiņa dziesmas «Dzejnieka karnevāls» izpildītājs Imants Vanzovičs. «Man derdzas TV ekrānā nemitīgi redzēt šļirces, atkailinātus plecus un dūrienus. Man ir sava attieksme pret šo visu, un es tam drīzāk lieku negatīvu, nevis pozitīvu zīmi,» viņš neslēpj.
«Ko es tagad daru? Sēžu mājās un divas reizes nedēļā dodos uz darbu valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» filiālē «Jugla», kur kopš pagājušā gada aprīļa strādāju par diennakts dežurantu. Un par to man nav nedz kauns, nedz neērta sajūta. Kā mans kaimiņš saka: «Tev par to nevajag kautrēties, tu taču neej zagt, tu ej strādāt!» Protams, sākumā bija ļoti grūti pie tā pierast, jo tur mīt cilvēki, un viņu ir gandrīz simti, kuri ir likteņa apdalīti: vājredzīgi, akli, amputēti…
Bet es varu pateikt atklāti: es uz šo darbu eju nevis ar prieku, jo tad es savās acīs būtu idiots, bet ar misijas apziņu, jo pēc ilga, ilga laika es atkal jūtos kādam vajadzīgs. Jā, es šiem cilvēkiem esmu vajadzīgs, un tur ir pat tāds fenomens, ka viņi mani atpazīst pēc soļiem,» stāsta Imants Vanzovičs, paskaidrojot, ka savas dežūras laikā, kas ir divas reizes nedēļā pa 24 stundām, viņš gādā par aprūpes centra iemītnieku mieru un visa veida drošību.
«Es nezinu, ko šajā laikā dara citi mūziķi, bet nav jau noslēpums, ka ne es viens tāds bez iespējas strādāt savā profesijā. Esmu pie sevis iekārtojis vēl vienu Latvijā ļoti pazīstamu mūziķi, un vēl vairāki citi mana amata brāļi ir man zvanījuši un lūguši, vai nevaru viņus arī tur iekārtot. Pretendentu saraksts nav mazs, bet es, protams, nevaru visiem palīdzēt iekārtoties. Stāvoklis, godīgi sakot, ir murgains. Es nezinu, ar ko tas beigsies, ja beigsies,» saka Imants Vanzovičs. Viņš šodienas situāciju kultūras un mākslas pasaulē salīdzina ar atasiņotu ķermeni. «Ja ķermeni atasiņo, tas mirst. Nav variantu. Ja pārgriež vēnas, ir «čau!». Un patlaban vēnas ir vaļā. Ar ko tas beigsies? Es, protams, spļauju trīsreiz pār plecu un ne tikai visai savai latvju tautai, bet visai cilvēcei no sirds vēlu, lai šis murgs reiz beidzas! Lai mūsu valsts pārstāj nodarboties ar farsu un ieguldīt līdzekļus neaktuālās lietās! Tagad šauj ar lielgabaliem, bet lielgabali nav mūsu pusē… Es ļoti gribētu, ka mēs visi to saprastu un beidzot attaptos no šī murga. Tādas ir manas šodienas izjūtas - bez dziesmas par dzīvi,» neslēpj Imants Vanzovičs.
Bet visādi citādi, kā viņš saka, dzīve, protams, turpinās - pasaule griežas, saule spīd, un bērni dzimst. Taču dīkstāve mūziķi kretinē - tās trīs dienas, kas viņam ir starp darba pienākumiem sociālās aprūpes centrā, padara viņu traku, un viņš neslēpj, ka šai laikā «meklē istabā piekto stūri».
«Visādi esmu izdomājies, ko varētu un gribētu darīt. Es taču kādreiz biju bundzinieks, un kā muzikanti saka, neesmu bijis slikts. Vienkārši liktenis sagriezās tā, ka sāku dziedāt, pateicoties Valda Lūriņa «Spartakam» [izrādei Latvijas Nacionālajā teātrī, 1977] un Zigmara Liepiņa mūzikai. Būtībā es biju pirmais «Baltijas papagailis» pie popmūzikas padebešiem, un par manu falsetu bija daudz visādu joku un podu. Ko tikai par mani nerunāja! Arī to, ka esmu «zils»… Es varētu grāmatu par to visu sarakstīt,» viņš sirsnīgi smej un, uz mirkli aizdomājies, saka: «Patiesībā, es varētu uzrakstīt grāmatu «Diennakts dežuranta piezīmes», jo tajā, ko redzu savā darbā, ir tik daudz gaišu un foršu lietu. Šī kolorītā pasaule, ko tur iepazīstu saspiestā formātā, varētu kalpot par modeli tam, kā mums būvēt Latvijas valsti - viņi viens otru uztur, viens otram palīdz, vairāk redzīgais ved aiz rokas neredzīgo… Es to visu redzu simbolos, kā mums vajadzētu dzīvot un palīdzēt otram. Tā pa riktīgo, tā no visas sirds! Arī mūsu valdību vajadzētu turp aizvest, apsēdināt un - lai vismaz vienu stundu paskatās, KĀ vajag… Tas ir pavisam cits skatu tornis, kurā cilvēkam ir iespējams uzkāpt.»
Imants Vanzovičs pieļauj iespēju, ka varbūt savādi izklausās, bet, sākot strādāt valsts sociālās aprūpes centrā, viņš pasauli ieraudzīja no otras puses.
«Bija laiks, kad uz pasauli skatījos kā tālskatī no resnā gala, kad viss bija attālināti. Tagad es to ieraugu no tievā gala - baigi pietuvināti. Un, zini, ļoti daudz kas manā saprātā ir mainījies - tikai savos sešdesmit trijos, kas tūliņ būs, esmu nonācis tik tuvu patiesībai kā nekad. Ja agrāk vairāk skatījos no augšas uz leju, tad tagad redzu dzīvi no apakšas uz augšu, kas kopā veido bildi krustdūrienā. Un to ieraudzīt ir ļoti svētīgi,» viņš sapratis.
«Mana sieviņa saka, ka varbūt tā ir mana misija. Varbūt kāds lielais enerģētiskais lauks, kas kontrolē mūsu dvēseles, man tagad saka: «Paklau, vecīt, jaunībā esi laidis «bla, bla, bla», tagad paskaties no otras puses un atstrādā to. Es absolūti nenoliegšu, ka varbūt tā arī ir.»
Savulaik, muzicējis grupās «Tip top», «Modo», Opus» un «Vecās mājas», Imants Vanzovičs noteikti bija viena no spilgtākajām estrādes skatuves zvaigznēm. Pēdējos 20 gadus viņš nebija manāms uz lielām skatuvēm, bet no mūzikas nekur tālu prom arī nebija. «Es nebiju pārtraucis to darīt, līdz sākās pandēmija. Tagad ir klusums, viss ir nogriezts. Bet man ir kolēģis, ar ko divatā veiksmīgi kopā strādājām dažādos formātos, un man ir sešarpus stundu gara solo programma, ko varu pielāgot pēc vajadzības. Pats rakstu pasākumu scenārijus, pats vadu, pats dziedu. Cilvēks orķestris,» stāsta skanīgās balss īpašnieks, atzīstot, ka viņam aizvien vairāk sāk pietrūkt šīs muzikālās kustības. «Es nezinu, kur tas slēpjas - prātā vai dvēselē, bet tagad man ir urķis nopirkt bungas un salikt savu bendu. Un muzicēt pašiem un, iespējams, vēl kādam par prieku. Jau skatos apkārt, kādus večus varētu pieaicināt, lai kādreiz forši uzmuzicētu kādā klubiņā, pagrabiņā.»
«Vīrusi ir bijuši, ir un būs, un ar tiem nevajag cīnīties, ar vīrusiem vajag un var sadzīvot. Tas nav nekas īpašs,» uzskata Imants Vanzovičs, piebilstot, ka «šodien no tā ir uzkults tāds smadzeņu biezenis, ka žēl skatīties». «Visa šī mašinērija darbojas uz meliem, blefošanu! Mūs kā aunus ved uz kautuvi. Kā tā drīkst?! Cilvēks taču nav idiots! Ja kāds man tuvosies ar šļirci, es viņam to ieduršu acī! Es neļaušu sevī ievadīt kaut kādu draņķi!» dziedātājs ir strikts savā nostājā pret vakcināciju, uzsverot, ka viņam šis viss atgādina «krievu ruleti».
«Runāt var vienu, bet tas, ko redzi sev apkārt, ir pavisam kas cits. «Pērkona» bundziniekam tēvs aizgāja pēc vakcinācijas, producentam Jurim Milleram tēvs aizgāja ar kovida blaknēm. Nu, kā lai to visu vērtē?! Tā ir krievu rulete - tā viena lode tai revolverī ir, un kādam tā izšaus…»
Dziedātājs nesaka, ka viss pasaulē notiekošais ir sazvērestības teorija, bet viņš ir vairāk nekā pārliecināts, ka šī ir uvertīra kaut kam globālam. «Jau diezgan sen esmu sācis meklēt atbildes uz jautājumiem, kas es esmu un ko es daru šeit, uz zemes. Līdz ar to es daudz interesējos par vēsturi, sekoju līdzi pasaulē notiekošajiem procesiem, un es domāju, ka šī pandēmija ir priekšspēlīte kaut kam ļoti lielam. Iespējams, ir kāda programma, kurai nospiesta starta poga. Iespējams, tā ir fantāzija. Un tikpat iespējams, ka viss nav nemaz tik traģiski - varbūt mēs to izturēsim, to saplēsto segu salāpīsim un varēsim normāli dzīvot uz priekšu. Bet tam ir vajadzīga ļoti liela izturība, tikai daudziem tā jau ir beigusies.»
