Ar Jāņa Krūmiņa (1955–2021) nāvi aizvērta spilgtākā vai ne spilgtākā, bet noteikti visbilžainākā lappuse Latvijas Republikas atjaunošanas hronikā.
Nekrologs J. Krūmiņam Neatkarīgajā jau ir publicēts ar Elitas Veidemanes vārdiem: ”Tiksimies tur, kur tu joprojām būsi labākais filozofs starp fotogrāfiem un, iespējams, labākais fotogrāfs starp filozofiem.” Tā tas noteikti būs, bet šajā reizē vēl pakavēsimies pie tā, kas bijis.
Novelkot robežu starp cilvēku dzīvē bijušo un nebijušo, nāve neizsniedz ne izziņas ar pilnīgu notikumu sarakstu, ne šo notikumu sadalījumu starp labiem un ļauniem. Tieši otrādi, nāve paņem sev līdzi to, ko tikai nomirušais cilvēks būtu varējis pateikt, kas tieši ir bijis un kāpēc bijis tā un ne savādāk. Tāpēc jebkuras dzīves apraksts jāliek zem pieticīgas zīmes, ka neko daudz atklāt neizdosies. Konkrētajā gadījumā ir svarīgi uz karstām pēdām vismaz atšķirt šo Jāni Krūmiņu no simtiem citu Jāņu Krūmiņu, kuru dzīves laiki pārklājas tā, ka visvisādi pārpratumi var rasties jau drīzā laikā. No simtiem Jāņu Krūmiņu desmitiem ir publiski pieminēti, tai skaitā arī bieži pieminēti; tai skaitā pieminēti kā fotogrāfi, filozofi, deputāti un vispār rosīgi cilvēki, starp kuriem daudzus var sajaukt ar daudziem.
Šeit stāsts par Jāni Krūmiņu, kurš piedzima 1955. gada 26. jūnijā Kuldīgā un nomira 2021. gada 20. aprīlī Jūrmalā; nomira pēc ilgākas slimošanas un slimnīcā, bet Jūrmalas pilsēta bija viņa pēdējā dzīves vieta. Valsts amatpersonām piestiprināto biogrāfisko ziņu apjomā vēstīts, ka vidusskolu viņš pabeidzis nevis Kuldīgā, bet Cēsīs. 1978. gadā pabeidzis filozofijas un socioloģijas studijas Latvijas Valsts universitātē. Te īpaši jāatzīmē, ka šis Jānis Krūmiņš nav tas Jānis Krūmiņš, kurš studēja turpat un kura saistību ar filozofiju apliecina ar nosaukumu “Par morāles ciltsrakstiem” izdots Frīdriha Nīčes darba tulkojums latviešu valodā. Grūtāk sajaukt J. Krūmiņu ar tāpat 1955. gadā Kuldīgā dzimušo un 2021. gadā mirušo filozofu pēc izglītības un politiķi pēc profesijas Māri Grīnblatu; viņiem vienāds arī tas, ka pēc diplomu saņemšanas darbu sākuši kā sociologi.
J. Krūmiņš nokļuvis Latvijas celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtā, lai ar aptauju metodi noskaidrotu, par cik kvadrātcentimetriem jāpaplašina virtuves vai tualetes blokmājās, lai to iemītnieki būtu apmierināti ar sociālismu. Principā līdzīgus pienākumus veica arī par toreiz par “Latinform” pārsauktā ziņu aģentūra LETA, kur J. Krūmiņš 1980. gadā tika pieņemts darbā par fotokorespondentu. Tas nebūt nebija pašsaprotami laikā, kad fotoattēlus nevarēja iegūt ar mobilajiem telefoniem un visiem demonstrēt sociālajos tīklos. Toreiz fototehnika bija deficīts un bilžu izgatavošana prasīja (al)ķīmiķa iemaņas. Vienlaicīgi tā arī atbilde, kā J. Krūmiņš tika darbā “Latinform”, jo tās līmenim atbilstošu prasmju apguve garantēja, ka cilvēkam piemīt liels talants, stipra griba, ass prāts utt.
Pirmais publiskai pamanāmais J. Krūmiņa iznāciens bija viņa līdzdalība Jura Podnieka filmas “Strelnieku zvaigznājs” tapšanā, ar ko savu stāstu par J. Krūmiņu iesāka E. Veidemane. Proti, padomju cenzoriem nebija pārliecības - un pamatoti nebija pārliecības, ka tie Pirmajam pasaules karam mobilizētie un vēlāk par Sarkanās armijas karavīriem kļuvušie cilvēki, kuri bija izdzīvojuši līdz pagājuša gadsimta 80. gadiem, runās un izskatīsies atbilstoši padomju propagandas kanoniem. Pieminekli viņiem visšikākajā vietā Rīgā viņiem taču atklāja jau 1971. gadā. Lai tad viņi uz mūžiem paliek tādi, tādi, kādiem viņiem vajadzēja būt atbilstoši visaugstākajiem (stāsta, ka ar paša Leonīda Brežneva) norādījumiem, nevis tādi, kādi viņi reālajā dzīvē bija. Kādi viņi bija, tas šeit redzams J. Krūmiņa fotoattēlos. Par atļauju mums šos attēlus aplūkot J. Krūmiņš ir samaksājis ar vārdiem fotoattēlu anotācijā, kas nodrukāta trimdas latviešu domu iegrozīšanai padomju sistēmai vajadzīgajā virzienā “ar Lielās Oktobra revolūcijas gvardu spožajiem durkļiem Petrogradā septiņpadsmitajā gadā. Un tad nāk astoņpadsmitais, nāk deviņpadsmitais, nāk divdesmitais ar nemirstīgiem latviešu sarkano strēlnieku vārdiem tautu atmiņā. Ar dzīvības vārdiem. Savai un brāļu tautām” (“Dzimtenes Balss”, 1983. gada 3. novembrī).
Otrais J. Krūmiņa iznāciens ir līdzdalība 1987. gada 28. augusta fotoakcijas “Viena diena Latvijā” sarīkošanā kopā ar Gunāru Janaiti un Intu Kalniņu. Nē, nē, nekāda protesta akcija tā nebija, lai gan protesta akcijas 1987. gadā Latvijas PSR jau bija. J. Krūmiņa & Co akcija bija visaugstākajā līmenī saskaņota: “Mūsu iecere ir radīt patiesu un tajā pašā laikā emocionāli izteiksmīgu fotodokumentu apkopojumu grāmatas un fotoizstādes formā par mūsu republikas ļaužu dzīvesveidu Lielā Oktobra 70. gadā,” visa nosauktās trijotnes apliecinājumu kā vienā balsī glabā “Rīgas Balss” 1987. gada 27. augusta numurs. Nekas melots tur nav, lai gan akcijas jēga un sekas bija pilnīgi pretējas tam, kā šis teksts bija jālasa pēc padomju cenzūras priekšrakstiem. Pirmkārt, fotogrāfi dabūja atļaujas bāzt savus degunus, t.i., fotoobjektīvus tur, kur bez akcijas tas nebija atļauts un nebija pieņemts. Un daudzas fotoakcijā iegūtās bildes drīkstēja publicēt. Otrkārt, pat ārzemju fotogrāfi drīkstēja atrasties un pat fotografēt Latvijas PSR, kas citkārt tika pielīdzināta vienai lielai kara bāzei ar atbilstošiem uzturēšanās (pārvietošanās) ierobežojumiem ārzemniekiem. Treškārt, akcijas vārds vairs nebija lamuvārds.
Pēc jau uzskaitītajiem atspēriena punktiem gandrīz kā taisnā līnijā izkārtojas arī nākamie punkti aizvien augstāk un augstā. Īsu laiku viņš bija nodaļas vadītājs žurnālā “Liesma” un pēc tam galvenās redaktores E. Veidemanes vietnieks avīzē “Atmoda”. Pirmajās pēc ilgiem laikiem brīvajās vēlēšanās Latvijā viņš iekļuva Rīgas domē, kas toreiz saucās par Darbaļaužu deputātu padomi, un tālāk Latvijas PSR Augstākajā padomē no Rīgas 28. vēlēšanu apgabala; paldies par to tiem kuri par viņu balsot devās uz iecirkņiem rajonā ap Avotu, Birznieka-Upīša un Dzirnavu ielām. Augstākajā Padomē ievēlēti tika trīs Krūmiņi Jānis, Ģirts un Raimonds un vēl viens Tautas Frontes atbalstīts Krūmiņš palika neievēlēts, bet ap to pašu laiku rīkotajās pašvaldību vēlēšanas ieveda Latvijas deputātu korpusā arī citus Jāņus Krūmiņus.
Tagad mēs zinām arī to, ka nesekoja masveida represijas pat ne pret tiem cilvēkiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības. Nekas tāds nebija zināms mēnešiem ilgi ne pirms, ne pēc 4. maija. Toreiz bija ne tikai pilnīgi ticams, bet arī iespējams, ka Latvijas izkļūšana no PSRS nenotiks tikai ar vēlēšanām un balsošanām. Tāpēc J. Krūmiņš 1990. gada 15. maija “Atmodā” nāca klajā ar “Neparlamentārām pārdomām AP namā”: “Patlaban, kad rakstu šis rindas, pie Augstākās padomes durvīm notiek grūstīšanās. Ap 200 armijnieku aplenkuši deputātu ieeju un laužas iekšā, Tantiņa, no Sieviešu līgas laikam, mēģina mūs aizstāvēt...” Tagad tas izklausās kā joks jeb atstāstījums par masku balli, bet tajā brīdī tik tiešām nebija saprotams, vai parlamentārā pārbalsošanas sacensība nepārvērtīsies par mēģinājumiem izdzīvot tur, kur šauj, dur, sit.
Kad Latvijas Republikas atjaunošana bija pasludināta un valsts netika iznīcināta gadā, kad tā bija bezpalīdzīga kā zīdainis, tai nācās apgūt ikdienišķās iztikas līdzekļu gādāšanas iemaņas. J. Krūmiņš kādā brīdī šķita pats galvenais, kas visu to kārto. Proti, viņš tika ievēlēts par prezidentu “Klubam 21”, kura apraksti Latvijas 90. gadu sākuma gadu presē sniegti zem tādiem virsrakstiem kā “Valsts lietas lemj “Kluba 21”uzraudzībā (“Lauku Avīze”, 1993. gada 3. septembris) vai “Valda “Latvijas ceļš” un “Klubs 21”” (“Latvija Amerikā”, 1993. gada 21. augustā; avīzei pažēlojies M. Grīnblats, kurš netika uzņemts klubā kaut vai kā J. Krūmiņa studiju biedrs).
Klubs pieteica sevi 1991. gada 31. decembrī ar avīzes publicētu novēlējumu “Veiksmīgu un pārmaiņām bagātu Jauno gadu”, ko parakstījis 21 cilvēks. Pēc tam noskaidrojās, ka vēl neesošajā klubā bijuši jau vismaz 60 biedri, tai skaitā no Augstākās padomes deputātiem vien vismaz divi desmiti. Pāris mēnešus vēlāk viņi visi legalizējās klubā un pulcējās uz politiski saviesīgiem piektdienas vakariem Vecrīgā, Reiterna namā. Ātrā tempā kluba biedru vairākums piereģistrējās partijā “Latvijas ceļš”, ar 36 vietām 1993. gada 5. un 6. jūnijā uzvarēja 5. Saeimas vēlēšanās, izveidoja valdību un piepildīja ar sevi valsts varas aparātu. J. Krūmiņš vēlēšanās nestartēja, bet kļuva par valdības vadītāju padomnieku. No 1995. gada novembra līdz 2000. gada jūlijam viņš bija Latvijā pildīja Dienvidkorejas goda konsula pienākumus. Neko vairāk nevar vēlēties, jeb “mirkli, tu esi skaists” ar visiem zināmām sekām.
“Latvijas ceļa” popularitāte kļuva par nepopularitāti tikpat nepielūdzami, kā iepriekš no kosmiskas popularitātes līdz pilnīgam izgāzienam 5. Saeimas vēlēšanās bija nonākusi Tautas fronte. J. Krūmiņš nenorima, pameta “Latvijas ceļu” un bija vispirms starp Jaunās partijas, pēc tam starp Pirmās partijas dibinātājiem un no tām (abām, bet pie tā detalizētāk kavēties nav vietas) no 2000. līdz 2002. gadā pārstāvēja tās Andra Bērziņa valdībā (joprojām “Latvijas ceļš”) kā īpašo uzdevumu ministrs valsts reformu lietās. Skaidrāk sakot, kā autors tai pašvaldību reformai, kas reāli varēja notikt tikai ap 2009. gadu tad, kad valsts bija nodzīvojusies līdz maksātnespējai un daudzu lēmumu pieņemšanu Latvja bija spiesta atdot saviem kreditoriem. Vismaz nomināli M. Grīnblata vadībā “reformu noraka “tēvzemnieki”', tagad skaidro A. Bērziņš.
Pēc ministra amata J. Krūmiņš saglabāja vietu valsts aparātā līdz 2009. gada 1. septembrim, kad toreiz satiksmes ministra amatā esošais “tēvzemietis” Kaspars Gerhards atlaida viņu no valsts a/s “Elektronisko sakaru direkcija” valdes priekšsēdētāja amata. Lai gan J. Krūmiņš šādu lēmumu pats neprasīja, viņš uz to bija uzprasījies.
Par J. Krūmiņa politisko testamentu jāuzskata viņa 2012. gada 27. oktobra intervija viņa dzīvē svarīgajai aģentūrai LETA, kas intervijas atstāstīja divās daļās zem virsrakstiem “Ekspolitiķis Krūmiņš Sorosu salīdzina ar Mefistofeli” un “Ekspolitiķis Krūmiņš rosina būtiski palielināt Saeimas deputātu un ministru algas”. Jo īpaši otrajā aspektā redzams, ka J. Krūmiņš turpinājis risināt problēmas, kuru dēļ tika dibināts “Klubs 21” un kurām nekāds risinājums atrasts netika ne toreiz, ne šobaltdien. Runa ir par mehāniskiem, kā nodrošināt atbildīgu un ilglaicīgu lēmumu pieņemšanu un izpildi. Pietika taču ar dažām brīvo vēlēšanu kampaņām 1990. gadā, lai J. Krūmiņam un vēl citiem par prāta spējām virs vidusmēra apveltītiem cilvēkiem kļūtu skaidrs, cik viegli manipulēt gan ar deputātu vēlētājiem, gan ar deputātiem. Bija vairāki projekti, kā sasaistīt šīs manipulācijas ar valsts pastāvēšanas mērķi, bet visi projekti ir izputējuši. Varbūt tie paši nokāva viens otru, bet varbūt tie atmira kā lieki jeb kā nieki, jo Latvija pārāk maza, lai no Latvijas būtu atkarīga tās pastāvēšana vai nepastāvēšana.
Nu, ko, - J. Krūmiņam bija atlikuši gadi desmit privātajai dzīvei. “Man visas draudzenes un sievas bijušas gudras un skaistas,” J. Krūmiņu pagājušā gada 16. jūlijā citēja izdevums, kas tā arī saucas “Privātā Dzīve” un ir sarūpējusi fotoliecības, kā J. Krūmiņa dzīve ritējusi. Publikācijā pieminēta viņa 65. dzimšanas dienas nosvinēšana un parādīta kārtējā draudzene. Lai paliek tā, kā viņš stāstījis par savu dzīvi līdz brīdim, kad dzīvošanas vietā nāca slimošana vairāku mēnešu ilgumā: “Joprojām esmu fotogrāfs, kāds vēl man pasūta portretus. Mazāk ēdu, esmu nedaudz nokrities svarā. Patlaban palīdzu Bērnu onkoloģiskā centra izveidē. Tā būs mana dāvana Latvijas valstij. Tiesa gan, kovida dēļ viss apstājies.”
