3.lapa
„Nav mums nomenklatūras!” - kā ar sirpi vārdus nošņāpa kāds anonīms oponents, mēģinādams pierādīt, ka esam jau gana tālu aizgājuši no komunistiski padomiskās pagātnes, kurā ziļi zaļi lillā dzīvojās visur un vienmēr nepieciešamie cilvēki - tā dēvētie nomenklaturščiki. Cilvēki, kuri ieņēma vadošus amatus visās nozarēs - bez pārtraukumiem, bez apstājas. Par to atgādināja Vakcinācijas biroja priekšnieces Evas Juhņēvičas amatu saraksts un pēcāk arī laime par 40 darba dienām algā saņemt vairāk nekā 10 000 eiro.
Atgādināsim, kas tad īsti ir nomenklatūra. Tā bija valdošā šķira ne tikai Padomju Savienībā, bet arī pārējās Austrumu bloka valstīs, kur caur kompartijas sietu atsijātos cilvēkus lika vadošajos amatos tautsaimniecībā, valsts administrācijā, bruņotajos spēkos, kultūras un izglītības jomā. Viņi „staigāja” no amata uz amatu, un nebija svarīgi, kāda ir viņu specifiskā izglītība vai pieredze. Galvenais bija uzticība kompartijas ideāliem un absolūta politiskā paklausība.
Latīņu „nomenclatura” (vārdu saraksts) izsaka visu: tie bija cilvēki, uz kuriem kompartija varēja simtprocentīgi paļauties, tā bija īpaša kasta, kas tika radīta kompartijas diktatūrā, nodrošinot „valdošās un vienīgās” partijas kontroli pār visu, kas notiek padomju valstī.
Staļina laikos politiskā nepakļaušanās partijas diktātam bija teju droša nāve, savukārt poststaļiniskajā periodā partijbonzas kļuva viltīgāki: acu aizvēršana uz korupciju, pieradinot „nomenklaturščikus”, darīja savu, nomenklatūras cilvēkiem tika piešķirtas dāsnas privilēģijas veselības aprūpes jomā, pārtikas un rūpniecības preču iegādē, braucienos uz ārzemēm utt. Padomju Savienībā nomenklatūru veidoja ap pieciem miljoniem cilvēku, sākot ar republiku kompartijas centrālkomiteju vadību, nodaļu vadītājiem un instruktoriem, beidzot ar vadošajiem amatu aizpildītājiem citās nozarēs. Visu rakstu var izlasīt šeit:
