Māris Grīnblats (1955. gada 5. janvāris – 2021. gada 14. marts).
Mierinājums pēc Māra Grīnblata nāves ir tas, ka dzīvo viņa bērni un pastāv Latvijas Republikas Saeima un pati valsts, kuras atjaunošanai un uzturēšanai viņš atdevis tieši pusi no sava 66 gadus garā mūža. Viņa politiskās karjeras sākumu datē trafarets ieraksts biogrāfijā par iestāšanos Latvijas Tautas frontē 1988. gadā, kur viņš gandrīz tūlīt kļuva par Madonas nodaļas priekšsēdētāju un frontes kopējās domes locekli. M. Grīnblats un vēl simtiem citu LTF aktīvistu toreiz nebūt neizcēlās ne ar varas kāri, ne īpašām spējām tikt pie varas. Ne viņi virzījās uz amatiem un tālāk pa amatiem, bet tauta virzīja kuru katru kaut cik pazīstama vārda īpašnieku, ja vien tas īpaši nepretojās, tai skaitā nenobijās. Tagad mēs zinām, ka Latvijas Republikas atjaunošanai izlieto asiņu daudzums bija minimāls un zem lodēm patrāpījās nejauši cilvēki, bet 1988. gadā un vēl vairākus gadus uz priekšu jebkas ar Tautas fronti saistītais nozīmēja risku kļūt par upuri mērķtiecīgām un masveidīgām represijām līdz pat nogalināšanai.
M. Grīnblata politiskās karjeras starts bija dublikāts viņa intelektuālajai karjerai no nezināma cilvēka bez noteikta amata un nodarbošanās līdz laicīgajam sludinātājam ar simtos tūkstošos izsakāmu, latviešu valodas reālo lietotāju skaitu gandrīz aptverošu auditoriju viņa rakstītajiem vārdiem. Cilvēku alkas pēc visa, kas nebija komunisma cēlāju morāles kodekss, M. Grīnblats apmierināja ar pamācībām un brīdinājumiem, ka “izturēties pret sevi kā pret kādu citu - tas nozīmē mainīt visu cilvēcisko attiecību redzējuma veidu: izņemt sevi no absolūtā centra, no kura viss ir saskatāms kā uz delnas, pat skabardziņu cita acī var ievērot, nav saskatāms tikai viens sīkums, pats centrs, vērotājs, un ievietot sevi blakus citiem sava vērojuma laukā. Sevis un citu saprašanas cena ir grūtības, kas rada dziļus pārdzīvojumus”. To iztirzājums aizņēma vairākas lappuses “Literatūras un Mākslas” 1986. gada 5. septembra numurā.
M. Grīnblata spožo iznācienu sagatavoja gari un piņķerīgi mācekļa un klejojumu gadi. 1973. gadā viņš sāka studēt filozofiju toreizējā Latvijas Valsts universitātē, taču nesaderēja ar marksistiski ļeņinisko filozofiju, kas tur skaitījās vienīgais iespējamais mācību priekšmets. Viņam nācās pieslīpēt sevi ceļu remontdarbos, virpošanas kursos un padomju armijā, kas nāca par labu, lai viņš spētu filozofijas studijas atsākt un 1982. gadā pabeigt ar diploma iegūšanu. Starp studentiem un pasniedzējiem tika cienīts par to, ka studēja tik tiešām filozofijas, nevis diploma dēļ. Maksa par šādu ekstravaganci atspoguļojās viņa tālāko darba vietu un amatu uzskaitījumā, kur skolotāja darbs mijas ar burtliča, sētnieka un sarga pienākumiem. Kuldīgā dzimušajam un augušajam M. Grīnblatam vismaz šādus pieturas punktus deva Madona.
Pašsaprotama būtu bijusi M. Grīnblata pārcelšanās no Tautas frontes domes uz Latvijas PSR Augstāko padomi un balsošana par Latvijas Republikas atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, bet viņš aizgāja pa citu ceļu dibināt ar Augstāko padomi konkurējošo Latvijas Republikas Pilsoņu kongresu un kļuva par tā priekšsēdētāju. Tagad jau grūti atcerēties un saprast, ka tāds bijis un kāpēc bijis, bet toreiz tas bija iemesls viskarstākajiem strīdiem, vai tiesiski pieļaujami un taktiski pareizi paļauties uz Augstāko padomi, kuru līdz ar Latvijas pamatiedzīvotājiem vēlēja arī pēc valsts okupācijas ieceļojušie, ieskaitot okupācijas armijas karavīrus. Tādējādi M. Grīnblats nekļuva par 4. maija valsts pensionāru šī vārda burtiskajā nozīmē, jo neatbilda par neatkarības atjaunošanas balsojumu speciāli noteiktās pensijas saņemšanas kritērijiem.
Valsts neatkarības pasludināšanas īstenošana ietvēra sevī pāreju no Augstākās padomes uz Saeimu, kuru vēlēja Latvijas pilsoņi. Līdz ar to M. Grīnblatam nebija iemeslu nekandidēt uz Saeimu tagadējās Nacionālās apvienības (NA) priekšteču sarakstā. Saeimā viņš nonāca uz visu atlikušo mūžu un savu partijisko piederību nav mainījis. 1993. gadā tika ievēlēts 5. Saeimā (turpinot numerāciju kopš 1. Saeimas 1922. gadā) un tālāk arī 6., 7., 8. un 9. Saeimā, kas savu darbību izbeidza 2010. gada 1. novembrī. Spilgtu epizodi M. Grīnblata politiskajā karjerā radīja 1995. gadā saņemtais Valsts prezidenta mandāts veidot Latvijas valdību, kas neguva Saeimas uzticību. Premjera amata vietā M. Grīnblats dabūja izglītības un zinātnes ministra vietu Andra Šķēles pirmajā valdībā, kur viņam bija arī Ministru prezidenta biedra tituls kā savas partijas līderim. 8. un 9. Saeimā viņš bija partijas frakcijas vadītājs. Var domāt dažādi, cik lielā mērā partijas un M. Grīnblata personisko neveiksmi 10. Saeimas vēlēšanās noteica partijas politika, bet cik lielā mērā - pūļa psiholoģija ar prasībām pēc jaunām sejām, saukļiem un izkārtnēm. Partija tūlīt pat deva M. Grīnblatam Saeimas frakcijas konsultanta vietu, kurā viņš atradās līdz nāvei un sekmēja partijas nostabilizēšanos līdz praktiski neaizstājamam valdošo koalīciju elementam. Te atliek atkārtot NA priekšsēdētājs Raivja Dzintara rakstīto, ka “Māris mūsu piemiņā paliks kā izcils komandas cilvēks, erudīts un pieredzējis valstsvīrs, kura padoma apvienībai ļoti pietrūks. Pietrūks Māra asā prāta, humora, sirsnības un vienkāršības. Saeimas frakcijas telpas vairs nebūs tādas, kādas tā bija kopā ar Māri."
Nav iespējams izmērīt un salīdzināt Latvijas Republikas ieguvumus no M. Grīnblata darbošanās politikā ar filozofijas zaudējumiem no viņa pievēršanās politikai, kurā “jebkurš politisks amats tomēr ir loma, kurai ir paredzēti savi “rāmji” kā jāizskatās, ko un kā jārunā. Lomas pildīšana prasa visai bieži pietēlot, radīt piepaceltu optimismu, kura tev varbūt nemaz nav, noklusēt to, ko domā, un, nedod Dievs, reizēm teikt arī to, ko gluži nedomā”. Tie ir M. Grīnblata vārdi no ļoti iespaidīgas intervijas jeb sarunas, kas publicēta avīzes “Pilsonis” 1991. gada 17. decembra numurā. Viena no tēmām tur ir par neiespējamību savienot filozofiju ar profesionālo politiku, tomēr neliedzot viņam “skatīties uz dzīvi caur filozofiju, un tad daudz kas izskatās mazliet citādāk”.
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā jebkuram Latvijas iedzīvotājam šķita kā ar roku aizsniedzams tas, ko īstenībā pat bērni un bērnubērni neaizsniegs. M. Grīnblats atzinās, ka būt “profesionālā politika uz visu mūžu - tādu aicinājumu es neizjūtu. Bet... patiktu labāk darboties pie politikas... par kādas amatpersonas vai partijas politisko konsultantu”. No vienas puses, grūts liktenis cilvēkam vēl divdesmit gadus darīt to, ko viņš ne visai grib darīt. No otras puses, šajos gadu desmitos veiktais ikdienas darbs Saeimā, ministra pienākumi un valdības neizveidotās valdības dēļ saņemtais pliķis pamatoja viņa spējas mūža pēdējos 10 gados tik tiešām konsultēt partiju, nevis saņemt no tās naudu par mutes turēšanu.
Līdz ar M. Grīnblatu Latvijas politika ir zaudējusi stabilizējošu spēku, kura trūkumu kompensēt jānovēl tiem, kas palikuši.
Izsakām līdzjūtību Māra Grīnblata tuviniekiem, draugiem, domubiedriem, kolēģiem. Atvadīšanās no nelaiķa piektdien, 19. martā, plkst. 13.30 Rīgā, sēru zālē Jēkabpils ielā 28.
