Andrejs Osokins. Starp divām pasaulēm

VECĀ EIROPA UN JAUNĀ AMERIKA. Pianista Andreja Osokina jaunā albuma «Divas pasaules» koncepcija atspoguļo tajā iekļauto komponistu – Kloda Debisī un Džordža Gēršvina – atšķirīgās dabas: veco Eiropu un jauno Ameriku © Publicitātes foto: Tatjana VLASOVA

Amerikāņu mūzikas izdevniecība «Prima Classic» 5. martā laidusi klajā pasaulē augsti novērtētā latviešu pianista Andreja Osokina jauno albumu «Two Worlds» («Divas pasaules»), kas veltīts diviem izciliem komponistiem – Džordžam Geršvinam un Klodam Debisī.

Sarunā ar Neatkarīgo talantīgais pianists atklāj, ar ko īpaša viņam ir Džordža Geršvina (1898-1937) un Kloda Debisī (1862-1918) mūzika, stāsta par idejām, kas tiek realizētas, pieskaņojoties pandēmijas laika noteikumiem, neslēpj savas rūpes par jauno mūziķu ierobežotajām iespējām attīstīt sevi mūzikā un pauž cerību, ka vasara nāks ar iespēju atgriezties uz skatuves.

Kad un kā dzima ideja par «Divām pasaulēm»?

Biju ļoti saviļņots, kad «Prima Classic» dibinātāji - mūsu izcilā operdziedātāja Marina Rebeka un viņas vīrs skaņu režisors Edgardo Vertanesjans - mani uzrunāja ierakstīt solo albumu. Tas bija pagājušā gada martā, tikko bija sākusies pandēmija. Taču šī ideja, neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, tika realizēta ar milzīgu iedvesmu un enerģiju, un es esmu ārkārtīgi priecīgs, ka jau pirms albuma iznākšanas tajā iekļauto skaņdarbu ieraksti tika pamanīti un novērtēti pasaulē.

Marina Rebeka un Edgardo Vertanesjans man piedāvāja ierakstīt albumu, kas būtu spilgts, neparasts un atšķirīgs no mana līdzšinējā repertuāra. Tālu no Bēthovena, Šūmaņa un Šopēna mūzikas, ko izpildu regulāri. Ļoti pārdomāti izvēlējāmies divus komponistus - Geršvinu un Debisī, starp kuriem izveidojās interesanta saruna. Jo viņi abi bija lieli novatori - līdzīgi kā Klods Monē glezniecībā bija pirmais īstais impresionists, tāpat arī Debisī bija pilnīgi jauna klavierstila izgudrotājs. Viņa mūzikai, salīdzinot ar Brāmsu, Rahmaņinovu un jebkuru citu tā laika mūziķi, ir vajadzīgs pavisam cits pieskāriens. Viņš ir liela personība. Un tikpat liela personība ir arī Geršvins - pirmais īstais džeza mūzikas lielmeistars, kurš rakstīja klavierēm un darīja to ļoti veiksmīgi. Es ierakstīju abu šo komponistu darbus, un man sanāca 24 skaņdarbi kā 24 tonalitātes. Tie ir 24 mirkļi no 20. gadsimta sākuma, kurā var saklausīt gan enerģiju, prieku un emocijas, kas raksturīga Geršvina mūzikai, gan izsmalcinātību, nianses un melodismu, kas ir Debisī mūzikā.

PRIEKS UN MOTIVĀCIJA. «Es esmu laimīgs, ka cilvēkos ir saglabājusies tā dvēseles stīga, kas atbild par skaistumu, estētiku, emocijām - par visu to, ko dod mums māksla. Varbūt matemātiski to nevar izmērīt, bet tā ir, un tas man dod gan lielu prieku, gan motivāciju veidot arvien jaunas programmas,» saka pianists Andrejs Osokins / Publicitātes foto: Sandra GARANČA

Debisī gribēja, lai mūzika ir ļoti viegla, lai tajā ir ironija, lai ir humors un kopumā lai tā ir noslēpumaina, poētiska un arī baudāma, lai tajā valda deju sajūtas, un pianista pieskāriens - lai ir ļoti maigs, it kā glāstītu taustiņus. Toties Gēršvina mūzikā ir tieši otrādi, pretstats - ļoti enerģisks, ļoti daudz ritma, daudz prieka, bet arī šī mūzika ir ar baudu rakstīta. Un mans jaunais albums atklāj abus komponistus kā jauna stila klaviermūzikas veidotājus un 20. gadsimta sākumu kā meklējumu un eksperimentu laiku mūzikā. Tas spilgti atklāj noskaņu, kas valdīja Eiropā un ASV 20. gadsimta sākumā.

Minējāt, ka jaunā albuma ierakstus jau novērtējuši klausītāji visā pasaulē.

PIANISTS Andrejs Osokins jau gadu savu radošumu piemēro pandēmijas situācijai - atsaucies amerikāņu mūzikas izdevniecības «Prima Classic» piedāvājumam, viņš ierakstījis jaunu albumu «Divas pasaules» («Two Worlds»), kas 5. martā sāka ceļu pie klausītājiem / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Jā, jo Edgardo Vertanesjans vēl pirms albuma iznākšanas piedāvāja izlaist atsevišķus singlus. Trīs no tiem - Džordža Geršvina skaņdarbs «Rapsodija blūza stilā» un Kloda Debisī «Mēnessgaisma» un «Leļļu kekvoks» no svītas «Bērnu stūrītis» - tika iekļauti nozīmīgajā mūzikas straumēšanas vietnes «Spotify» ieteikto klasiskās mūzikas ievērojamo jaunumu vidū, kurā izcelti 40 izcilākie ieraksti no visas pasaules. Vairāki skaņdarbi guvuši arī «Apple Music» un «Amazon Music» mūzikas ekspertu atzinību. Tas ir ļoti patīkami. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka nu pieejama visa albuma koncepcija kopumā. Starp citu, šīs koncepcijas nosaukuma līdzautore ir Marina Rebeka, mūsu slavenā operdziedātāja, jo tieši viņa, uzzinājusi, ka tie būs divi komponisti, kas pārstāv divas pasaules - veco Eiropu un jauno Ameriku - piedāvāja albumam dot nosaukumu «Divas pasaules». Un, manuprāt, interesanti ir arī tas, ka gan darbs pie šī albuma, gan tā iznākšana ir laikā, kad piedzīvojam «divas pasaules» - vēl atceramies to «veco», kas bija gadu iepriekš, kad vēl spēlējām koncertus, bija pilnas skatītāju zāles un itin nekas nespēja apdraudēt mūsu veselību, un nu dzīvojam «jaunajā pasaulē», kurā ir daudz ierobežojumu un aizliegumu. Divas pasaules arī tādā nozīmē, ka sākumā bija cīņa, lai izgudrotu vakcīnu, bet tagad ir vēl karstāka cīņa, lai šo vakcīnu varētu lietot. Manuprāt, ar to šī albuma koncepcija ir ļoti mūsdienīga.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Divas pasaules ir arī tās, kurās dzīvojat šodien - viena ir brīnišķīgā mūzikas pasaule, kurā būt jums neviens nevar aizliegt, un otra ir mūsu ikdiena ar ierobežojumiem un aizliegumiem. Kā šī «aizliegtā pasaule» ietekmē jūsu emocionālo noskaņojumu?

Teikšu, kā ir: dažreiz ir diezgan grūti. Jau biju pieradis dzīvot, plānojot savu radošo dzīvi vismaz pāris gadus uz priekšu. Jā, dažkārt uznāk melanholija, aizdomājoties, vai mēs, kultūras darbinieki, vispār esam vajadzīgi… Varbūt var iztikt bez mums, varbūt vajag tikai ēst un gulēt… Bet - es esmu laimīgs, ka šie mirkļi ir ļoti, ļoti reti. Jo es labi atceros 2020. gada vasaru - ar cik lielu prieku pēc pirmās ārkārtējās situācijas cilvēki nāca uz koncertiem. Viņiem tie bija svarīgi. Jā, es esmu laimīgs, ka cilvēkos tomēr ir saglabājusies tā dvēseles stīga, kas atbild par skaistumu, estētiku, emocijām - par visu to, ko dod mums māksla. Varbūt matemātiski to nevar izmērīt, bet tā ir, un tas man dod gan lielu prieku, gan motivāciju veidot arvien jaunas programmas.

Nupat esmu ierakstījis, un marta beigās - 27. martā - būs jauna programma ar latviešu un amerikāņu komponistu klaviermūziku. To man pasūtīja Amerikas Latviešu apvienība, kas kopš šā gada marta veido tiešraides video koncertus un sarunas ar saviem klausītājiem. Pēc šī koncerta būs saruna ar Lieni Jakovļevu, un mēs runāsim gan par to mūziku, ko spēlēšu, gan vispār par dzīvi. Domāju, tas būs interesanti - gan mūzika, gan saruna. Protams, klasiskās mūzikas ierakstam ļoti svarīga ir kvalitāte, un tas ir dārgi. Tas arī nav tas pats, kas dzīvais koncerts, tas ir «cits žanrs», tomēr es esmu priecīgs un pateicīgs, ka ir vismaz šāda iespēja - muzicēt un dāvināt klausītājiem savus jaunos atklājumus mūzikā. Bet es ļoti ceru uz šo vasaru, ka arī dzīvie koncerti dažādos formātos varēs notikt, citādi tiešām ir grūti. Man ir grūti, bet es zinu cilvēkus, kuriem ir vēl grūtāk un sarežģītāk, un tie ir arī jaunie mūziķi, kuriem ierobežojumu dēļ nav iespējas radoši attīstīties. Jo vispār, lai kļūtu par labu mūziķi, ir daudz un neatlaidīgi jāstrādā pie pedagogiem, sevi jāpierāda konkursos un festivālos, bet šajā laikā tas nav iespējams. Es ļoti, ļoti mēģinu palīdzēt saviem studentiem akadēmijā, kuri tikai sāk veidot savu karjeru, vēl meklē savu mūzikas valodu. Šodien viņi ir spiesti domāt, vai kāds viņus vispār gribēs klausīties… Un, pat ja gribēs, kādā veidā viņi savu talantu, savas sajūtas un savu vīziju par mūziku varēs nodot klausītājam? Tā tiešām ir liela problēma. Ja šie ierobežojumi drīz beigsies un tas būs bijis tikai viens gads, vēl nekas, bet ja tie būs daudzi gadi… Tas, protams, ietekmēs jauno mūziķu paaudzi, un par to būs ļoti žēl. Es ļoti ceru, ka jaunie un talantīgie mūziķi savu profesiju nenoliks tālākajā plauktiņā un nesāks darīt ko citu, jo mums ir brīnišķīgas mūzikas tradīcijas, un es ļoti gribētu, ka tās varētu turpināties.

*Video Džordža Geršvina skaņdarbam «The Man I Love», ko Andrejs Osokins izpilda savā transkripcijā vienai kreisajai rokai

Ieraksta skaņu režisors un producents ir Edgardo Vertanesjans, kurš gadu gaitā sadarbojies ar pasaulē plaši pazīstamiem klasiskās un neakadēmiskās mūzikas mūziķiem un grupām, tostarp Marinu Rebeku, Lučāno Pavaroti, Andersu Miolinu, Teilori Sviftu, «The Who», Riannu, Džei Zī, Kanje Vestu un daudziem citiem.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Edgardo Vertanesjans par albuma tapšanu stāsta: «Mēs Andreju pazīstam jau ilgi un sekojam līdzi viņa karjerai - viņš ir brīnišķīgs pianists, kura talantu ar studijas ieraksta palīdzību vēlējāmies parādīt arī mūsu klausītājiem. Albuma ierakstīšanai veltījām neskaitāmas stundas, lai Andrejs varētu eksperimentēt ar dažādām skaņdarbu interpretācijām, vēlāk izvēloties tās versijas, kas uzrunāja viņu visvairāk. Mūsdienās šāda iespēja ir greznība, jo lielākoties mākslinieki salīdzinoši īsā laikā ieraksta ļoti daudz mūzikas. Mēs esam ļoti laimīgi, ka izvēlējāmies ierakstīt albumu šādā veidā, jo rezultāts ir izdevies lielisks.»

Albums digitālā formātā pieejams lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs https://fanlink.to/twoworlds, tostarp «Spotify», savukārt CD formātā to var iegādāties mūzikas ierakstu veikalā «Upe» un interneta veikalā «Amazon».

Lasāmgabali

“Rakstivāls”, “Uz Tukumu pēc literatūras” un Vidzemes prozas lasījumi — nevar atcerēties citu gadu, kad Latvijā no nekā būtu radušies veseli trīs jauni literārie festivāli, turklāt to līmenis uzreiz ir tāds, ka tie ne vien elpo pakausī vecajiem pasākumiem, bet liek arī ieraudzīt to vājās vietas.

Svarīgākais