Kopš Latvijas Republikas 100 gadu jubilejas pagājušie pāris gadi ir piepildīti ar liecībām par latviešu gatavību piedalīties rietumeiropiešu kolektīvajā pašnāvībā, it kā lai izglābtu cilvēci no bojāejas, kas draud pasaules pārapdzīvotības dēļ.
Tāpat vien parunāt par pasaules pārapdzīvotības radītajiem draudiem nav jēgas. Tagad jau arī latviešu valodā ir apgūts rituāls, pēc kura jānotiek šādai sarunai. Jo kaismīgāk viena puse stāsta un rāda aprēķinus par neiespējamību vēl ilgstoši nodrošināt ūdeni, t.i., kaut cik tīru ūdeni, pārtiku un vēl citas cilvēku dzīvei absolūti nepieciešamās lietas tagad oficiāli 7,8 miljardiem, bet visā drīzumā jau 8 un vairāk miljardiem cilvēku, jo izsmējīgāk otra puse iesaka runātājam kaut ko patiešām darīt lietas labā. Tātad - pakārties/nošauties vai ielēkt Daugavā, Temzā vai Sēnā, jūrā vai okeānā pie haizivīm. Pareizā atbilde uz tik asprātīgiem piedāvājumiem arī ir asprātība, ka runātājs to nedarīs, lai neatstātu cilvēces likteni absolūti stulbu un bezatbildīgu ļautiņu varā. Ar to arī saruna beidzas līdz nākamajām reizēm, kas no visām iepriekšējām reizēm neatšķiras ne par mata tiesu.
No runām par cilvēku pāmērīgi lielo skaitu šis skaits tik tiešām nesamazinās un nesamazināsies. Tāpēc kaut kas jādara tā, lai formāli nemaz nedotu ieganstu bezjēdzīgajām sarunām par pasaules iedzīvotāju skaita samazināšanu. Rietumeiropas valstis, lūk, vienojušās par Stambulas konvenciju, kurai jāpadara homoseksuālās attiecības par vienīgajām iespējamām (atļautām) 90-95% šo valstu iedzīvotāju ar neizbēgamu iedzīvotāju skaita tuvināšanu nullei.
Stambulas konvencijas mērķis cēls un izpildes paņēmiens droši vien ne drausmīgāks par atomkaru vai ekoloģisko un ekonomisko katastrofu un lokālo karu virkni gadījumā, ja nekas cits cilvēku skaita samazināšanai reāli netiks izdarīts. Tomēr šie labie nodomi neatceļ jautājumu, kādā veidā rietumeiropieši izglābs cilvēci no pārapdzīvotības katastrofas, ja atbrīvos Rietumeiropu no sevis un atdos to citām tautām, kuru stratēģija tieši pārapdzīvotības dēļ ir jo īpaši strauja vairošanās. Jā, vismaz no loģikas viedokļa tāda stratēģija ir pārliecinošāka nekā labprātīga izmiršana. Vairošanās tiek pamatota ar aprēķinu, ka sākotnēji skaitliski lielākām cilvēku grupām izdosies kaut ar milzīgiem zaudējumiem izdzīvot un pārņemt varu pār pasauli, no kuras būs pilnībā pazuduši tie, kuru grupējumi jau sākotnēji bija mazākā skaitā. Atbilde uz jautājumu tāda, ka rietumeiropieši savu pašnāvību izdara tikai paši sevis dēļ. Pasaules glābšanu viņi savām tieksmēm piepinuši kā skaistu, bet melīgu attaisnojumu savai negribēšanai un nevarēšanai dzīvot.
Latvieši savu pievienošanos rietumeiropiešiem var izskaidrot ar teicienu, ka labāk šausmīgs gals nekā šausmas bez gala. Arī tā tikai ir atrunāšanās, jo šausmu bez gala nemaz nemēdz būt. Ar šausmām šajā gadījumā jāsaprot latviešu iekļaušanās kādā jaunā kopienā, atsakoties no tiem uzvedības stereotipiem, kas padara latviešus par latviešiem. Tāds notikums ir neapšaubāmi sāpīgs, bet laikā ne ļoti ilgs. Katram no tagadējiem latviešiem senči ir, sacīsim, pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā, par kuriem mums ir vismaz kaut kāda nojausma no vēstures zinātnes skatpunkta, simtiem reižu mainījuši savu piederību vēl tagad esošām, vēsturē zināmām vai vispār nezināmām tautām jeb ciltīm. Citiem vārdiem sakot, viņu darbības, bezdarbības vai varbūt bezspēcības rezultātā noticis tā, ka viņu bērni izaudzināti par citas, nevis šo bērnu bioloģisko vecāku tautas locekļiem. Tagadējā ģenētika uzņemas atpazīt kaut dažus pieturas punktus, kur biežāk sastopami cilvēki ar līdzīgām gēnu kombinācijām kā tam cilvēkam, kura genoms tiek izmantots viņa izcelsmes noskaidrošanai.
Diemžēl zinātne neuzņemas pateikt priekšā, ar kuru tautu vīriešiem vai sievietēm vajadzētu radīt kopīgus pēcnācējus tām latvietēm vai latviešiem, kuri vēlas, lai šie pēcnācēji pārdzīvotu pasaules iedzīvotāju kopskaita strauja samazinājuma periodu un dabūtu savu daļu pasaules pārdalīšanā starp izdzīvojušajiem. Niecīga, bet ne izslēdzama ir varbūtība, ka šo pilno lozi izvilks kāds tepat Latvijā dzimis latvietis, kam laimēsies būt īstajā brīdī un vietā, kur iekļauties kādā stiprākā, varbūt jau esošā, bet varbūt vispārējo jucekli savai tapšanai izmantojošā tautā.
Teiciens par šausmām bez gala konkrētajā gadījumā ir pamatojams ar atšķirību starp ilgumiem, kādus aizņem viena cilvēka vai cilvēku grupas integrācija citā tautā. Viena cilvēka gadījumā tā sākas ar viņa nokļūšanas ārpus tautiešiem un bieži vien, vismaz spriežot pēc ārējām pazīmēm, noslēdzas ātrāk nekā viņa mūžs. Turpretī tautas asimilācija velkas noteikti ilgāk par vairāku paaudžu mūžiem un tiek izjusta sāpīgāk, jo daudzi cilvēki ar šīm izjūtām dalās un tādējādi tās paspilgtina. Latvietim nav jābūt vēsturniekam, lai zinātu vismaz kaut ko par to, kā latvieši, vācieši un krievi bojāja viens otram nervus visu 19. gadsimtu un pa to laiku uzkrājušās dusmas izgāza 1905. gadā un 1914.-1920. gadā. Pēc tam izdzīvojušajiem nācās gan tikai divdesmit gadus samierināties ar Latvijas Republikas robežām un valsts iekārtu. Viennozīmīgs latviešu rusifikācijas process atsākās 1945. gadā uz gadiem četrdesmit. To finālā sākotnēji nebūt nebija skaidrs, kas tas par finālu. Pirmkārt, kas notiks, - vai process tiks pārtraukts, vai tiks paātrināts, un, otrkārt, kā notiks, - ar vai bez upuriem, kas salīdzināmi ar 1905. gadu un turpmākajiem lūzumu punktiem Latvijas 20. gadsimta vēsturē.
Viens cilvēks var izvairīties no nepatikšanām (vismaz minimizēt nepatikšanas), kādas obligāti jāpiedzīvo asimilējamo un dažos aspektos arī asimilējošo cilvēku grupām. Tāpēc latviešu vairākums ārzemēs asimilējas individuāli, izvairoties no citiem latviešiem, kas apmetušies tajā paša kvartālā. Emigrācijas organizācijās var rēķināties ar apmēram 5% no sasniedzamības attālumā esošo emigrantu skaita organizāciju ikdienas uzturēšanai un labi ja ar 10% kā svētku un izklaides pasākumu dalībniekiem un ziedotājiem. Tas neizslēdz etnisko dažādību no riska faktoriem laulībā vai jebkurās citās kopdzīves formās starp pieaugušajiem, starp vecākiem un viņu citā tautā asimilējamiem bērniem utt. Lai gan arī naids starp tuviniekiem var novest līdz letālām beigām, ģimenes skandāliem sekas ir nesalīdzināmi pieticīgās nekā sekas sadursmēm starp etniskām kopienām, kas izmanto plašsaziņas līdzekļus, veido pašaizsardzības vienības, lūdz palīdzību ārvalstīm.
Tagadējā latviešu pievienošanās rietumeiropiešiem ir noformēta kā “atgriešanās Eiropā”. Pirmo reizi šis vārdu salikums kā jēdziens (nevis kā tehnisks termins, kāds attiecībā uz ārzemju politiķu, sportistu vai kinoaktieru gaitām latviešu presē izmantots sen un daudz) parādījās avīzes “Literatūra un Māksla” 1988. gada 2. decembra numurā. Tas bija virsraksts toreizējā Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes pirmā sekretāra Jāņa Petera (1939) runai Latvijas Republikas proklamēšanas 70. gadadienai veltītā sapulcē 18. novembrī Nacionālajā teātrī. Atgādināšanas vērts ir fakts, ka šādu savu nosaukumu teātris uzskatīja par atjaunotu kopš iepriekšējās dienas, 1988. gada 17. novembra, lai gan nosaukuma iegrāmatošana pēc tam atjaunotās Latvijas Republikas lietvedībā notika krietni vēlāk. Tas lieku reizi atgādina, cik strauji risinājās notikumi Latvijā, t.i., visā Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. 1987. gada 18. novembrī šādu sapulci neviens nerīkoja ne tāpēc, ka 69. gadadiena izskatās mazāk gleznaini nekā 70. gadadiena. Sapulci nerīkoja tāpēc, ka to nevarēja, t.i., nedrīkstēja rīkot un pat ja sarīkotu, tad tajā teiktās (vai sagatavotās uz nenotikušu sapulci pirms tās iztrenkāšanas) runas netiktu publicētas.
Nevar pārmest J. Peteram, ka viņš 1988. gada nogalē nav pateicis visu, ko viņš domā, un - tas ir galvenais - nav izdomājis visu, ko viņam vajadzētu izdomāt, it kā viņš toreiz zinātu to, ko viņš un mēs tagad zinām par notikumiem kopš 1988. gada līdz šai baltai vai ne tik baltai dienai. Pat to visu zinot, tik un tā nerodas pārliecība, ka viņam 1988. gada novembrī nevajadzēja piesaukt Eiropu, bet atkārtot 1987. gada novembrī un vēl agrāk atļautās runas par Padomju Savienības uzlabošanu. Visticamāk, ka neko uzlabot tur vairs nevarēja, jo pat PSRS glābšana mēģinājumi neizvērtās necik nopietni.
Toreiz J. Peteram adresētie pārmetumi arī no šodienas skatpunkta izskatās ļodzīgi. PSRS tobrīd vēl pastāvēja un propagandēja sevi visās toņkārtās. Pret J. Petera tēzi par Latvijas atgriešanos Eiropā tika mobilizēta nevis komunistu oficiālā avīze “Cīņa”, bet Rietumeiropas latviešu kopienu izdotā “Brīvā Latvija”. Vispār pirmā rakstiskā atsauksme uz J. Petera runu parādījās šīs avīzes 1988. gada 12. decembra numurā Valda Turina izpildījumā ar tādiem vārdiem, ka “viltīgais Peters nekautrīgi skandē: “Latvija vēlas atgriezties Eiropā.” ...lai pieglaimotos Rietumu demokrātijām un izdinģētu kārotos aizdevumus (lasi: “izandelētu” PSRS).” Labi, lai tā būtu, taču tas neuzlika latviešiem pienākumus glābt PSRS, kas savu vadītāju personā pati interesējās tikai par to, kam un kā “izandalēt” sevi par iespējami augstāko cenu. Lai nu kurš, bet ne Krievija var pārmest Latvijai, ka Latvija šādā ziņā ir rīkojusies uz mata kā Krievija. Iespējas šodien prātot par to, ko nevajadzēja teikt un darīt 1988. gadā, lai nesanāktu tik slikti, kā ir sanācis, diemžēl neparāda un nepierāda, ko tad vajadzēta teikt un darīt, lai nesanāktu vēl sliktāk.
Ja šodien tiek salikti pa plauktiņiem 80. gadu beigu notikumi, tad atrodas arī tāds arguments latviešu pārejai uz Eiropu, nevis palikšanai Krievijā, ka eiropieši nav viena tauta, kas varētu asimilēt latviešus. Ja pārliekam skatpunktu no pagājuša gadsimta 80./90. gadu mijas uz šodienu, tad tāda tauta jau ir ieraugāma. Ar 2019. gadā notikušo 1958. gadā Eiropas Komisijas ierēdņa ģimenē dzimušās Urzulas fon der Leienas iecelšanu par Komisijas prezidenti sevi ir pieteikusi jauna tauta, kas varētu pretendēt uz eiropiešu nosaukumu etniskā nozīmē, taču arī tai nav manieru ievilkt kādu savā vidū ar varu. Tai ir daudz resursu, lai pievilinātu šajā tautā asimilēties drosmīgus vai arī neizglītotus (“kompetenču izglītību”, vislabāk jau attālinātā veidā saņēmušos) ļaudis, kuri šā vai tā ignorē vēsturiskus piemērus par nelabu galu, kādu pārskatāmā pagātnē piedzīvojušas dažādas parazītu varzas. Savi plusi un mīnusi attiecībā pret latviešiem no asimilēšanās seku viedokļa ir arī visām citām Eiropas tautām. Šobrīd vēl katrs latvietis individuāli var izvērtēt šos plusus un mīnusus, lai izlemtu, uz kurieni sprukt projām jeb vēl nogaidīt tepat.
Joprojām nogaidošajiem jāsaprot, ka ne pēc gadsimtiem, bet viņiem caurmērā atvēlētā dzīves garuma laikā nāksies pieņemt kolektīvu lēmumu par citas valodas un manieru atzīšanu par Latvijas valsts valodu un likumiem. Proti, atbilstoši tagadējam dzimstības līmenim, kura novērtējumā jāietver tā pazemināšanās un šīs pazemināšanās paātrināšanās, Latvijas valstij pārdesmit gadu laikā jāpārvēršas par sociālās aprūpes iestādi. Pēc definīcijas nevar būt tā, ka šādas iestādes direktora un aprūpētāju vietas sadala paši aprūpējamie. Ja no viņiem vispār būs kaut kas atkarīgs, tad tikai līdzīgi kā 1988.-1991. gadā. Tas būtu iespēju logs, lodziņš vai vismaz šķirba, kurā latvieši izvēlētos no vairākiem kandidātiem tādu pēc tam vairs nenomaināmu direktoru, kurš ticamāk solīs kaut cik rēķināties ar plānprātīgu vecīšu dīvainībām.
Tagadējās eiropiešu tautas analogs bija padomju tauta kā Padomju Savienības pārvaldes aparāta augstākie ierēdņi. Citā nozīmē šie paši vārdi apzīmēja visus krievus. Latviešu un citu tautu rusifikācija oficiāli tika dēvēta par visu Padomju Savienības robežās dzīvojošo tautu, tai skaitā arī krievu, saplūšanu jaunā padomju cilvēku kopībā, kas izvēlējusies lietot krievu valodu. Tā tas viss gāja tik ilgi, kamēr krievi spēja uzspiest citā tautām jebko, tai skaitā rusifikācijas noliegšanu kā vienu no paņēmieniem cilvēku dresūrai pēc formas un rusifikācijai pēc satura. Pagājušā gadsimta 70. gados vecie vārdi sāka iegūt jaunu nozīmi - padomju tauta sāka izskatīties nevis pēc krieviem, bet pēc Vidusāzijas tautu mikšļa. Proti, tur notiekošais demogrāfiskais sprādziens palielināja šo tautu pārstāvju skaitu starp Komunistiskās partijas biedriem un tālāk īpatsvaru un ietekmi aizvien augstāka līmeņa partijas un valsts funkcionāru, armijas un represīvo iestāžu komandieru pulkā.
80. gadu vidū krievi pilnvaroja Mihailu Gorbačovu (1931) atkratīties tikai no Vidusāzijas, taču notika savādāk. Tagad krievi vaino M. Gorbačovu par nespēja noturēt Krievijā pārējās padomju republikas. Grūti pateikt, vai izdarīgāks pārvaldnieks būtu šādu uzdevumu kaut daļēji paveicis, jeb neviens nebūtu ticis galā ar centrbēdzes spēkiem prom no Padomju Savienības. To virzībā uz brītiņu sakrita padomju republiku komunistu nomenklatūras intereses tikt vaļā no uzraugiem Maskavā un tautu pašsaglabāšanās instinkti, kas konkrētajā reizē prasīja izbeigt rusifikāciju. Tāpēc Latvijai bija jātiek projām no Krievijas. Ja Krievija dažu savienoto republiku noturēšanas gadījumā nesauktos atklāti par Krieviju, tā tomēr atjaunotu rusifikāciju daudz efektīvāk, nekā to spēja PSRS savas pastāvēšanas pēdējā desmitgadē. Melnā humora toņkārtā var teikt, ka latvieši aizmuka no krievu vampīriem pie Rietumeiropas miroņiem un tagad žēlojas, ka sapūt kopā ar viņiem nav patīkami pat labiekārtotā zārkā.
Ar nenovēršamo izvēli tikai starp vampīriem un miroņiem pietiek, lai attaisnotu latviešus kopumā un latviešu intelektuālo eliti jo īpaši par piesliešanos Rietumeiropai. Nav pamata pārmest literātiem un citiem sabiedriskās domas līderiem, ka viņi visi bijuši un joprojām ir vai nu mucā auguši un pa spundi baroti nejēgas, vai pērkami blēži. Kopš viņu pirmajiem brīdinājumiem par Rietumeiropas un tās iedzīvotāju bojā eju dažu gadsimtu laikā viens gadsimts jau pagājis. Uz to norādīts iepriekšējā publikācijā par krasajām izmaiņām latviešu tautas nākotnes izredžu novērtējumā, kādas diemžēl nesuši pirmie divi gadi kopš valsts simtgades svinībām: “Pirmo reizi par kaut ko tādu latviešus brīdināja jau avīze “Latvijas Sargs” 1920. gada 5. septembrī ar ziņu, ka nu jau vairs neesot neviena vācieša, kurš nebūtu lasījis O. Špenglera grāmatu “Rietumu sabrukšana”” utt.
Diemžēl vispareizāko nākotnes paredzējumu nav iespējams izsacīt tik pārliecinoši, lai tas būtu atšķirams no daudziem citiem nepareizajiem paredzējumiem. Pilnīga skaidrība par paredzējuma vērtību iestājas tikai tad, kad tas piepildījies.
