18.lapa
22.11.2020
“Roks par neatkarību”, “Roks pret militārismu”, dziesmotā revolūcija un pat Atmoda - savulaik mūzikai sabiedriskās domas veidošanā un atbalstīšanā bija tikpat liela nozīme kā medijiem. Vai tā ir arī šajos laikos? Kā kur.
Diez vai daudzi pamanīja pirms kādām pāris nedēļām multimākslinieka Horena Stalbes sociālajos tīklos ievietoto videovēstījumu, kurā viņš vēršas pie Valsts prezidenta Egila Levita un aicina atzīt tālā 1915. gada notikumus Armēnijā par genocīdu ‒ tolaik masveida slepkavībās dzīvību zaudēja vai tika izsūtīti miljoniem armēņu tautības cilvēku. “Mana Tēvu zeme Armēnija atkal nonākusi kara situācijā, jo 27. septembrī sākās militārs konflikts Kalnu Karabahā, kas joprojām turpinās [šobrīd tas gan ir beidzies], aiznesot mierīgo iedzīvotāju, sieviešu un bērnu dzīvības. Vēl nelietīgāks ir fakts, ka šis naids tiek kurināts, balstoties uz cilvēku reliģisko pārliecību - starp kristiešiem un islāmticīgajiem,” sevis vēstītajā aicina ieklausīties Horens. “Lai mēs kaut nedaudz morāli atbalstītu pirmo senāko kristīgo valsti, lūdzu Jūs pārskatīt ierosinājumu par 1915. gada genocīda atzīšanu Armēnijā un virzīt šo priekšlikumu Saeimā,” prezidentu aicina Horens, uzskaitot valstis, kas to jau ir izdarījušas. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Kad mūziķi vairs neklusē: Horens ‒ par Armēniju, Grāvers - par Latviju
