3.lapa
„Tiesības paust savus uzskatus? Nu, ko jūs. Šīs tiesības jūs jau tagad varat norakstīt,” rūgti vīpsnājot, izteicās kāds Saeimas deputāts, kurš, nevēlēdamies raisīt vēl izteiktāku sabiedrības noslāņošanos, pat nemēģināja izvērsti paskaidrot savu apgalvojumu. Tikai piebilda: „Jūs, žurnālisti, turpmāk varēsiet citēt tikai sabiedriskajos medijos teikto. Ja kaut ko no sevis - tad tikai ļoti, ļoti uzmanīgi...”
Ceturtdien Saeima nobalsoja par to, ka kovida draudu novēršanai Ministru kabinets var paziņot par atkāpšanos no saistībām cilvēktiesību jomā, precīzi: „(4) Ja tas nepieciešams Covid-19 infekcijas izplatīšanās un izplatīšanās draudu novēršanas pasākumu efektīvai ieviešanai, Ministru kabinets atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos, paziņo starptautiskajām organizācijām par atkāpšanos no atsevišķām Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.”
Radikālākie domātāji rosināja pie reizes arī atlaist Saeimu, jo, viņuprāt, līdz ar šī likuma pieņemšanu demokrātiskai valstij ir pienācis gals.
Bet, pirms to darīt, palūkosimies, kas mums cilvēktiesībās ir ierakstīts? Tiesības uz dzīvību. To, cerams, neatņems. Spīdzināšanas aizliegums. Īsti nevar saprast: tas, ko mūsu valdība histēriskā steigā dara ar saviem pavalstniekiem, ir spīdzināšana vai nav? Tālāk: tiesības uz taisnīgu tiesu. Nu, reizēm stipri apšaubāmas. Īpaši tagad, kad Satversmes tiesa sprieda politiski, nevis juridiski, turklāt - vīzdegunīgi un aroganti pārkāpjot pāri pašam likumdevējam. Privātās dzīves tiesības: tiesības uz īpašumu, mājokļa un privātās sarakstes neaizskaramība. Bet ja nu kovidmedniekiem vajadzēs ielauzties kādā mājoklī, lai pārbaudītu, vai tā iemītnieki, sēdēdami pie viena galda, neraksta kaut ko kovidaizliegtu? Tad vēl - tiesības uz brīvību. Piemēram, brīvība strādāt savu izvēlēto darbu un brīvi pārvietoties, teiksim, ceļojot. Abas šīs lietas jau aizliegtas: strādāt liegts daudziem, pārvietoties - visiem. Visu rakstu var izlasīt šeit:
