«Iespēja strādāt, protams, ievērojot visus drošības noteikumus, šobrīd ir labākais, kas var būt, jo teātra cilvēkiem dīkstāve ir diezgan grūti panesama, uz garīgās nāves robežas,» saka režisors Edmunds Freibergs. Viņa ikdiena jau otro mēnesi paiet Valmierā, kur Valmieras drāmas teātrī (VDT) režisors iestudējis amerikāņu dramaturga un rakstnieka Tenesija Viljamsa 1947. gadā sarakstīto lugu «Ilgu tramvajs».
Par Tenesija Viljamsa lugu «Ilgu tramvajs» («A Streetcar Named Desire») fakti runā paši par sevi: pēc pirmizrādes Ņūheivenā (ASV), luga tajā pašā gadā kļuva par hitu, iekarojot skatītāju atzinību visos Amerikas teātros, kur vien tika iestudēta, 1948. gadā saņemot arī prestižo Pulicera prēmiju, bet pasaules slavu lugai atnesa režisora Elijas Kazana 1951. gadā uzņemtā filma ar tādu pašu nosaukumu un ar Vivjenu Lī un Marlonu Brando galvenajās lomās.
Trauslā un aizlauztā sapņotāja, netveramā Blānša, dzīvē zaudējusi visu, vēl cer atrast patvērumu pie savas māsas Stellas kā pie pēdējā glābiņa. Tenesijs Viljamss lugas rakstīšanas laikā, attiecinot to uz sevi un arī uz Blānšu, ir teicis: «Šķiet, ka nejauši paziņas vai svešinieki parasti bijuši pret mani laipnāki nekā draugi. Mani pazīt nenozīmē mani mīlēt.»
VDT «Ilgu tramvaju» (Ineses Mičules tulkojumā, Ievas Strukas redakcijā) izdzīvos Ieva Puķe, Inese Pudža, Tom J. Benedict (īstajā vārdā Toms Liepājnieks), Rihards Jakovels, Māra Mennika, Kārlis Freimanis, Ģirts Rāviņš, Aigars Vilims, Uldis Sniķers un Māra Vīgante.
Izrādes scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis, kostīmus - Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.
«Jau no 6. oktobra strādājam pie izrādes, un šobrīd tā praktiski ir gatava satikties ar skatītājiem. Atrādīsim teātra vadībai, kolēģiem, tad liksim daudzpunkti un gaidīsim to brīdi, kad varēsim tikties ar skatītājiem. Cerību plāns ir tāds, ka tas varētu notikt jau janvārī, bet to mēs redzēsim, kad pienāks janvāris,» nosaka jauniestudējuma režisors, uzsverot, ka iespēja strādāt, protams, ievērojot visus drošības noteikumus, šobrīd ir labākais, kas var būt, jo, viņaprāt, teātra cilvēkiem dīkstāve ir diezgan grūti panesama, uz garīgās nāves robežas.
Interese turpināt darbu VDT kādreizējam Valmieras teātra aktierim un režisoram Edmundam Freibergam radās pērn, kad pēc 45 gadiem viņš atkal atgriezās šajā teātrī, lai iestudētu franču dramaturga Īva Žamiaka lugu «Uz Akapulko, kundze!» («Acapulco Madame», 1976) ar Ievu Puķi un Imantu Stradu galvenajās lomās.
«Nospēlējis tur četrus gadus, es pagājušā gadsimta 74. gadā aizgāju no Valmieras uz Rīgu. Kad pagājušogad tur atgriezos un satikos ar brīnišķīgajiem Valmieras teātra aktieriem, sapratu, ka gribu tur strādāt vēl,» saka Edmunds Freibergs.
Taujāts par materiāla izvēli, režisors atklāj, ka, pirmkārt, šis darbs ir viņa veltījums vienai no savas paaudzes labākajām aktrisēm - Ievai Puķei. Un, otrkārt, tā, protams, ir ļoti laba un bagāta dramaturģija, kas aktierim ļauj augt.
«Man brīžam izskatās, ka šodien ir tāds ludziņu laiks - tiek iestudētas izrādes par šā brīža aktuālajām sociālajām problēmām, bet es nedomāju, ka uz šodienas latviešu dramaturģijas bāzes aktieris var ļoti attīstīties. Drīzāk ir otrādi - aktieris pats mēģina šo darbu bagātināt, dodot klāt no sevis. Bet Tenesijs Viljamss ir 20. gadsimta dramaturģijas klasika, brīnišķīgs materiāls, uz kā bāzes aktieris var augt un pilnveidoties.»
«Es nekad neesmu mēģinājis aktualizēt savas izrādes, bet dīvainā kārtā, īpaši par to nedomājot, mūsu «Ilgu tramvajs» šodien ir aktuāls. Pašlaik sabiedrībā ir ļoti aktualizējusies tēma par vardarbību, un mūsu izrāde ir par vardarbību pret cilvēka dvēseli. Tā es to varētu formulēt,» saka jauniestudējuma režisors. Viņš gan piebilst, ka šai Tenesija Viljamsa lugā, kas ir viena no viņa labākajām, ja ne pati labākā luga, blakus tēmu ir ļoti daudz, tostarp, kā cilvēkā sadzīvo miesa un gars. Bet režisoram svarīgākā šķiet vardarbība pret cilvēka dvēseli. Stāsts par kritušo eņģeli.
«Man personīgi tas ir svarīgi, un es domāju, ka ansamblim arī. Turklāt aktieriem šajā darbā ir ļoti skaistas lomas,» saka Edmunds Freibergs, kam darbs Valmieras teātrī ir jauka atkalsatikšanās ar saviem «bērniem».
«Mana ilgā pedagoģiskā pieredze daudzus aktierus ļauj saukt par paša bērniem. Gan Ievu Puķi, kura savulaik spēlēja Latvijas Nacionālajā teātrī manis veidotajos iestudējumos «Sfinksa», «Indriķa hronika» un «Skroderdienas Silmačos», kur viņa bija Ieviņa. Gan abi kungi, kuri tagad «Ilgu tramvajā» spēlē galvenās vīriešu lomas - Toms Liepājnieks (Stenlijs) un Rihards Jakovels (Mičs). Un arī Inese Pudža, kura spēlē Stellu, Blānšas māsu, studēja režisoru kursā, kam es mazliet pasniedzu aktiermeistarību. Jā, faktiski, tā ir atkal satikšanās ar saviem bijušajiem studentiem,» Edmunds Freibergs ir gandarīts.
Režisors stāsta: pavasara dīkstāves laikā vienubrīd bija sajūta, ka šogad nekādu darbu nebūs, ka būs jāsēž mājās un jāpārdomā dzīve, tomēr jaunā teātra sezona izvērtusies pat ļoti aktīva. Rudenī Edmunds Freibergs kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem Andri Keišu, Kasparu Znotiņu un Sandru Kļaviņu «Radioteātrī» ierakstīja ļoti apjomīgu oriģināldramaturģijas romāna dramatizējumu, vēl palikuši «apdares darbi», un jau janvāra beigās vai februāra sākumā raidluga piedzīvos savu pirmizrādi.
Savukārt janvāra beigās režisors sāks jaunu darbu Latvijas Nacionālajā teātrī, kur iestudēs izrādi pēc izcilā franču rakstnieka Stendāla romāna «Sarkanais un melnais» («The Red and the Black, 1830), un tās pirmizrāde plānota aprīlī.
«Slodze iznāk diezgan pamatīga,» Edmunds Freibergs secina. Un, kad saku, ka tad jau nav laika drūmām domām, par ko daudzi runā tumšajā rudens/ziemas periodā. «Nē, nē, nekādā ziņā! Es esmu dzimis optimists. Arī pavasara ārkārtējās situācijas laikā man nekādas depresijas nebija. Es to pieņēmu kā relaksācijas un pārdomu laiku,» apgalvo režisors.
Šis laiks viņam gan liek aizdomāties, ka daļai sabiedrības ir problēmas ar domāšanu, kas jau robežojas ar psihiatrisko veselību. «Daudzi runā, ka tāda «kovida» nemaz nav, ka tas ir kādas mafijas izgudrojums. No kurienes tādas domas?! Tās ir tādas blēņas! Esmu dzirdējis sakām: mēs grimstam neziņā, mums neviens neko neizskaidro… Kas tur ko skaidrot?! Tas ir bīstams vīruss, un mums katram ir jādara viss, lai no tā izsargātos. Tie ir divi teikumi, kas mums jāzina!» uzskata Edmunds Freibergs.
Arī «apzinīgie» viltus ziņu izplatītāji, viņaprāt, darbojas, atvainojiet, uz slimu smadzeņu bāzes. «Tas ir briesmīgi. Tā ir bīstama pazīme. Un tas gan mani kaitina un uztrauc,» viņš neslēpj. Tāpēc aicina līdzcilvēkus aizdomāties, kas ir galvenais situācijās, kad cilvēki ir apdraudēti - būt vienotiem, turēties visiem kopā.
«Bet ir tādi, kuri ar sava prāta «spējām» mēģina mūs sašķelt, nostādīt vienu otram pretī, sakot, ka valdība ir stulba un nevarīga, Saeima zaglīga un korumpēta, tauta tiek krāpta un tiks «čipota». Tas ir ļoti skumji. Tas mani uztrauc. Tādus cilvēkus gribētos sakratīt: atjēdzieties taču! Ko jūs panāksiet, meklējot vainu citos?! Nu vaina ir atrasta valdībā - slikta komunikācija, neko nepaskaidro… Kas jums vēl nav skaidrs?! Man viss ir skaidrs: plosās bīstams vīruss, un no tā ir jāizsargājas!» saka Edmunds Freibergs, piebilstot, ka drošības apsvērumu dēļ arī Ziemassvētku tradīcija sapulcēties visai plašajai ģimenei, bērniem un mazbērniem pie viņa māsas Slokā šogad, visticamāk, tiks izjaukta. «Šodien viss ir zem lielas jautājuma zīmes. Ja nevarēsim satikties, svinēsim katrs savās mājās un, kad būs ļauts, tad satiksimies,» viņš nosaka un netaisa no tā milzu traģēdiju.
| EDMUNDS FREIBERGS - Aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs - Dzimis 1948. gada 12. augustā Rīgā - Latvijas Nacionālā teātra galvenais režisors (1995‒2010) - Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors (kopš 1998. gada) - Izglītība: Rīgas 4. vidusskola (1966), Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (JVLVK) aktierkurss (1970) un JVLVK režijas specialitāte (1983) - No 1970. līdz 1974. gadam bijis Valmieras drāmas teātra (VDT) aktieris un režisors, 1974. gadā kļuvis par Latvijas Nacionālā teātra aktieri un režisoru - No 1975. līdz 1986. gadam pasniedzis aktiermeistarību JVLVK Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē; no 1986. līdz 1993. gadam bijis teātra mākslas katedras vadītājs; 1993. gadā kļuvis par aktiermeistarības pasniedzēju LKA Ekrāna un teātra mākslas nodaļā - Stažējies Parīzē, teātrī «Lucernaire», veidojis kopprojektus ar franču režisoriem - Balvas un nominācijas: Andreja Pumpura prēmija par izrādi «Ar būdu uz baznīcu» (1987), A. Amtmaņa Briedīša prēmija (1991), nominācija «Gada labākais latviešu autora darba iestudējums» par R. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» (1994), nominācija «Gada labākais latviešu autora darba iestudējums» par A. Upīša «Zaļā zeme» (1996), nominācija «Labākā muzikālā izrāde» par Z. Liepiņa, K. Dimitera «Parīzes Dievmātes katedrāle» (1997), «Spēlmaņu nakts 2010/2011» balva «Gada aktieris otrā plāna lomā» par Alekseja Kareņina lomu izrādē «Anna Kareņina», Jēkaba Dubura balva par mūža ieguldījumu skatuves pedagoģijā (2017) - Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2005) |
