Somijas veiksmīgā pretošanās Padomju Savienības 1939. gada novembrī sāktajam uzbrukumam brīdināja padomju diktatoru Staļinu par nebūšanām viņa armijā un maldināja Vācijas diktatoru Hitleru par Staļina armijas nebūšanu.
“Fīrers atkal kvalificē krievu armijas stāvokli kā katastrofālu. Uz karošanu tā tik tikko spējīga. Iespējams, ka krievu intelekta caurmēra līmenis neļauj viņiem ražot mūsdienīgus ieročus.” Šādu 1939. gada novembrī izdarītu ierakstu no Hitlera (1889-1945) līdzskrējēja Jozefa Gebelsa (1897-1945) dienasgrāmatas izķeksējis vismaz publikāciju apjoma ziņā iespaidīgākais Otrā pasaules kara aprakstītājs latviešu valodā Viktors Suvorovs (Vladimirs Rezuns, 1947).
Latvijā kopš 1995. gada ir izdotas desmit viņa grāmatas, ar ko viņš var pretendēt uz šajā pārskata posmā ne tikai par karu, bet vispār visbiežāk latviešu valodā izdotā autora godu. Tūlīt pat vajadzīgas arī vairākas atrunas. Pirmkārt, šīs grāmatas nav rakstītas latviešu valodā. Otrkārt, ne visas šīs grāmatas attiecas tieši uz Otro pasaules karu, lai gan pastarpinātu vai ļoti pastarpinātu saistību starp karu un citiem V. Suvorova izvēlētajiem izpētes objektiem var saskatīt vienmēr. Treškārt, par spīti sava darba ražīgumam vai varbūt tieši šī ražīguma dēļ (latviski izdoti nebūt ne visi viņa darbi), V. Suvorovs viens pats uzrakstījis mazāk, nekā daudzi autori kopā uzrakstījuši un arī publicējuši ar mērķi pierādīt, ka V. Suvorovs ir stulbenis, melis, grafomāns, diletants (jā, studējis Kara akadēmijas spiegu nodaļā, nevis normālas augstskolas vēstures fakultātē), afērists, dubultaģents (sk. iepriekš), dzimtenes nodevējs utt. Pret V. Suvorovu vērstās publikācijas nav plaši pārstāvētas latviešu valodā, taču arī Latvijā tās atrodamas papīra formātā un viegli pieejamas internetā. Dažnedažādus iebildumus ir izraisījusi arī V. Suvorova versija par Padomju Savienības un Somijas karu 1939./1940. gada ziemā, kuras dēļ šo karu bieži sauc par Ziemas karu (krievu valodā Зи́мняя война, somu valodā Talvisota).
Paradoksāli, ka kopš Padomju Savienības laikiem Krievijai ļoti nepatīkamais V. Suvorovs nosauc kara rezultātu par viennozīmīgu, ievērojamu un spožu Padomju armijas uzvaru, kamēr Padomju Savienība un tagad Krievija pret šo notikumu izturas visai rezervēti. Jā, bijusi kaut kāda pašaudīšanās mežos. Bieži tā no kara tiek pazemināta par kampaņu. Tā tas iegājies jau kopš 1940. gada. Ne tūlīt pēc kara beigām, ne vēlāk Padomju Savienībā nav kaltas medaļas kara dalībniekiem, lai gan turpmākajā Otrā pasaules jeb Lielā tēvijas kara gaitā ar medaļām tika atzīmētas visas kaut cik pamanāmās uzvaras.
Pērngad iekritušajai Ziemas kara sākuma 80. gadadienai Lielbritānijas multimedijs BBC pieskaņoja plašu pētījumu, kas ietvēra vēl dzīvo kara dalībnieku uzklausīšanu. Tādā veidā atklājās kādas ukrainietes dzīves stāsts un tajā detaļa, ka karā ievainotiem cilvēkiem noteiktos labumus viņa sākusi saņemt tikai 2015. gadā. Uz karu kā medmāsa nosūtītā sieviete glābusi ievainotos frontes līnijā, kur smagi ievainota arī pati. Tas gan netraucējis viņai pēc tam būt medmāsai arī Lielajā tēvijas kara laukos. Tādējādi viņa ieguvusi kara veterānes, bet ne karā ievainoto statusu, jo tālākajā kara gaitā nopietnu ievainojumu viņai nav bijis.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Ukraina vēl ilgi dzīvoja ar padomju laika priekšstatiem un terminiem. Atkratīšanos no tiem noteica Krievijas 2014. gada uzbrukums Ukrainai, kura noformējumā un izpildījumā saskatāmas daudzas iezīmes no Padomju Savienības uzbrukuma Somijai. Padomju Savienība un Krievija rīkojas identiski tādā nozīmē, ka uzbrūk citām valstīm un šo uzbrukumu noliedz. Padomju Savienība un tieši tāpat Krievija nosauc uzbrukuma upuri par uzbrucēju, uzbrukumu - par militāru palīdzību un īstu karu - par neko.
Konkrētās sievietes ievainojums karā tika atzīts par ievainojumu karā tikai tad, kad Ukraina ķērās pie savas teritorijas desovjetizācijas un derusifikācijas. Lielā Tēvijas kara dalībniekiem pienākošas priekšrocības netika atceltas, bet pielīdzinātas Otrā pasaules kara dalībnieku priekšrocībām. Otrais pasaules karš sākās 1939. gada septembrī arī Ukrainas teritorijā tādā nozīmē, ka par kara sākumpunktu izvēlēts Vācijas un Padomju Savienības uzbrukums Polijai, no kuras toreizējās teritorijas daļa tagad ir Ukrainas teritorija. Tāpēc Ukrainā dzīvo par Otrā pasaules dalībniekiem dažādā veidā padarītu cilvēku grupu pēdējie pārstāvji. Ukrainas valsts cenšas izrādīt gādību par viņiem. Tas attiecas arī uz Ziemas kara dalībniekiem, jo šis karš ir Otrā pasaules kara epizode.
Ukrainai tā izvērtās par kārtējo traģisko epizodi, jo Padomju valsts un armijas vadītāji neuzskatīja par vajadzīgu uz Ziemas karu pārsviest karaspēku no Sibīrijas. Viņi apmierinājās ar milzīga skaitliska pārsvara izveidošanu pār Somijas armiju. Ne tikai medmāsas, bet daudzas karaspēka daļas tika nosūtītas uz Somijas pierobežu no Ukrainas. Armijas augstākajiem komandieriem neienāca prāta jautājums, kā mežos un salā karos pie stepēm un siltuma pieraduši cilvēki. Rezultātā daudzi no viņiem nevis karoja, bet nosala.
Paradoksu virkne turpinās ar to, ka Somija ir tikpat ieinteresēta kā Padomju Savienība jeb Krievija neskaitīt Ziemas karu par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Šādu Somijas nostāju diktē divi faktori, kas sekoja Ziemas karam.
Pirmkārt, Ziemas kara turpinājums, kas tā arī saucas - Turpinājuma karš. Somija izmantoja Vācijas 1941. gada uzbrukumu Padomju Savienībai, lai atgūtu visas Ziemas kara rezultātā zaudētās teritorijas un pat vēl vairāk par tām, taču Somija ļoti zibenīgi un tālredzīgi izlēma distancēties no Vācijas jeb no Hitlera. Somija radoši pārņēma Padomju Savienības pieredzi, kad tā uzbruka Somijai ar apgalvojumiem, ka tā neuzbrūk Somijai. Labi, Somija drīz vien pēc tam uzbruka Padomju Savienībai kopā ar Vāciju, bet apgalvoja, ka tā neuzbrūk Padomju Savienībai kopā ar Vāciju. Tik tālu somi neaizgāja, lai sāktu apgalvot, ka viņi vispār neuzbrūk Padomju Savienībai, bet apgalvoja un apgalvo, ka uzbrukumam ar Vāciju neesot nekāda sakara. Tā esot Somijas un Padomju Savienības divpusējo attiecību kārtošana kopš 1939. gada, kas pilnīgi nejauši sakritusi laika ziņā ar Vācijas un Padomju Savienības attiecību kārtošanu. Ne Somija jaukusies PSRS un Vācijas attiecībās, ne ļāvusi citiem jaukties savās attiecībās ar PSRS.
Lai cik neticams izklausās Somijas skaidrojums par Turpinājuma karu, tas bija politkorekts un tāpēc joprojām lietojams skaidrojums. Tam gribēja noticēt un tāpēc noticēja Amerikas Savienotās Valstis, kas parādīja piemēru daudzām citām valstīm. Starp ilustrācijām Neatkarīgās publikācijai “Ko Somija ieguva, zaudējot Padomju Savienībai divos karos” jau ir sniegta tā lappuse no 1939. gada 30. novembra avīzes “Jaunākās Ziņas”, kurā tieši zem publikācijas “Sākusies PSRS un Somijas kara darbība” atrodas publikācija “Savienotās valstis piedāvā starpniecību”, t.i., starpniecību kara novēršanā vai, ja nu karš jau sācies, tā izbeigšanā.
1939. gada novembrī PSRS noraidīja ASV piedāvājumu, bet ASV ar to nesamierinājās. Pāris nedēļas pēc kara sākuma PSRS presē parādījās sašutuma pilnas korespondences no Ņujorkas, kur Volstrītas baņķieri vācot ziedojumus somu trūkumcietēju apgādāšanai nebūt ne ar mazi, bet ar lielgabaliem. Grūti pateikt, vai šie lielgabali paguva izšaut uz uzbrūkošo Padomju armiju līdz 1940. gada 13. martam, kad starp Padomju Savienību un Somiju tika noslēgts miers. Varbūt tieši tāpēc Staļins (Josifs Džugašvili, 1878-1953) pasteidzās noslēgt mieru ar militāri jau pieveikto, tehniski 2-3 nedēļu laikā pilnībā okupējamo Somiju, lai šie lielgabali nepagūtu izšaut ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Šie paši motīvi atkārtojās tad, kad 1944. gadā Padomju Savienība noslēdza pamieru un 1947. gadā - mieru ar Somiju pēc Turpinājuma kara.
Otrkārt, Somijas manieres nevis meklēt, bet nogludināt konfliktus ar Krieviju, ja vien tas vispār iespējams. Ja Padomju Savienībai nebija vēlēšanās uzskatīt Ziemas karu par pieminēšanas vērtu, tad somi viņiem par to neatgādināja. Pietika ar to, ka viņi savā somu valodā, ko citi taču nesaprot, godināja Ziemas kara varoņus un tādējādi paši sevi. Tas gan nav jāsaprot burtiski, ka viss somu valodā teiktais bez izņēmumiem paliek tikai starp somiem. Valsts amatpersonas rēķinājās, ka viņu sacīto sadzirdēs un novērtēs arī ārzemēs. Tāpēc politiķi iemanījās izteikties tā, lai nebūtu saprotams, ar ko jeb pret ko īsti cīnījušies varonīgie somu karavīri. Vēl jo mazāk politiķi vēlējās atgādināt jeb izskaidrot, ka tās bijušas Otrā pasaules kara kaujas.
Padomju Savienībai un tās pēctecei Krievijai nav nekas pretī ar klusēšanu apstiprināt versiju, ka par Ziemas karu tā klusē kā neveiksmi. Pirmkārt, Padomju savienībai neizdevās neizdevās zibenskarš, par ko Staļinam nācās nokaunēties, jo Hitleram taču tajā paša laikā izdevās pat vairāki zibenskari. Otrkārt, pārāk lieli ir Padomju armijas zaudējumi, salīdzinot ar Somijas armiju. Izteiksmīgākais, protams, ir karā kritušo un ievainoto cilvēku skaita salīdzinājums.
Somi par sevi informē, ka tai 24 923 karavīri krituši un 43 557 ievainoti. Padomju Savienība kopš paša sākuma atzina, ka tai zaudējumi lielāki, bet cik lieli? Pirmajos kopsavilkumos figurēja vairāk nekā 40 tūkstoši kritušo, tagad kā Aizsardzības ministrija oficiālajos uzrādīti 79 427 kritušie, bet pēc PSRS izputēšanas vismaz daļēji atvērto arhīvu materiālos vēsturnieki atraduši pamatu norādīt uz nepilniem 127 tūkstošiem kritušo un 246 tūkstošiem ievainoto, tai skaitā smagi apsaldēto. Somu sākotnējais novērtējums par kara rezultātiem bijis, ka viņu dēļ galu dabūjuši apmēram 200 tūkstoši ienaidnieku, bet vācieši noapaļojuši padomju pusē kritušo un ievainoto kopskaitu ar 430 tūkstošiem cilvēku. Ar tādu karošanas bilanci nav ko lepoties, tāpēc Krievija ne tikai nelepojas, bet arī rūpējas, lai visi saprastu, ka tā nelepojas.
Krievijas nelepošanās ar uzvarētu karu kopš PSRS laikiem ir iekombinēta pierādījumos versijai par Padomju Savienības vājumu, kura dēļ tā izmantoja visus līdzekļus, lai novilcinātu iesaistīšanos Otrajā pasaules karā. Ar šādu žēlošanos par sevi Krievija apklusina norādījumus uz to, ka Padomju Savienība nevis izvairījās no kara, bet īstenībā jau kopš 1939. gada septembra karoja kopā ar Vāciju un kara gaitā paguva okupēt visu Baltiju, lielu daļu Polijas, daļu Rumānijas un priekš sevis nelielu, bet priekš Somijas lielu daļu no Somijas. Krievijas interese iztēlot sevi kā mazo nabadzīti sakrīt ar padomju iekārtai vai krieviem naidīgi noskaņotu aprindu centieniem pierādīt komunisma uzcelšanas neiespējamību vai krievu (slāvu u.tml.) tautas nepilnvērtību. Ziemas karš dod faktu krājumu šādiem vingrinājumiem.
V. Suvorova pamatdoma, kas caurvij viņa pētījumus, ir pierādīt, ka Padomju Savienībā gan bija, gan uzskatīja sevi par tik spēcīgu, lai gatavotos uzbrukt Vācijai 1941. gada vasarā. Vācija kā labāko aizsardzību izmantoja apsteidzošu uzbrukumu 1941. gada 22. jūnijā. Pirmajā brīdī tas risinājās ļoti sekmīgi. Vajadzīgas vairākas atrunas un paskaidrojumi, kā šīs sekmes saskaņot ar V. Suvorova apgalvojumiem, ka Ziemas karš esot apliecinājis Padomju armijas un valsts kopējo varenību.
Pirmkārt, padomju armija taču ieņēma no dzelzsbetona būvētu aizsardzības līniju apstākļos, kas it kā speciāli izvēlēti tam, lai kaujas uzdevumu apgrūtinātu. Ar to domāts uzbrukums, pirmkārt, ziemā, salā un sniegā un, otrkārt, šaurā uzbrukuma joslā, kur nemaz nebija vietas, lai izvērstu Padomju armijas pārspēku. Ja padomju armija varēja pat to, tad tā varēja visu, ko vēlāk apliecināja tās uzvara Otrajā pasaules karā.
Otrkārt, armija apliecināja pilnīgu uzticību Staļinam, kurš dzina nāvē simtiem tūkstošu karavīru un par to sodīja ar nāvi dažus šo karaspēka vienību komandierus. Staļinam bija pamats uzskatīt, ka 1937. un 1938. gadā viņš visus aizdomīgos jeb brīvdomīgos armijas komandierus ir iznīcinājis un aizvietojis ar tādiem, kādi viņu negāzīs neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem. Tieši tā tas arī izrādījās 1941. gada vasarā.
Treškārt, Padomju armija piespieda sevi respektēt visus, kuriem draudēja saskare ar šo spēku. Hitlers ar saviem līdzskrējējiem varēja spriedelēt par Padomju Savienības militāro vājumu tāpēc, ka atradās drošā attālumā no Padomju Savienības un vēl papildus bija vai nu iebetonējušies armijas komandpunktos un Valsts kancelejā (cietoksnī, kas pazīstams no filmām par par Berlīnes ieņemšanu 1945. gada maijā), vai paslēpušies aiz kalniem Hitlera Alpu rezidencē. Kam šādas drošības nebija, tie runāja pavisam savādāk. V. Suvorovs citē somus, kuri augstu vērtējuši pretinieka kaujas spējas atbilstoši kaujām, kurās viņi paši piedalījušies. Tālāk V. Suvorovs uzskaita šeit jau pieminētās Baltijas valstis un Rumāniju, kas atdeva visu vai daļu no savas teritorijas bez cīņas. Viņaprāt, Ziemas kara zaudējumu sadalīšana piecu valstu uzveikšanai, no kurām četras padevās, nekādus zaudējumus Padomju Savienībai nenodarot, izveido ļoti veiksmīgu bilanci starp kopējiem zaudējumiem un kopējiem ieguvumiem tajā Otrā pasaules kara posmā, kurā Padomju Savienība un Vācija bija sabiedrotās.
Cik neatlaidīgi savu pārliecību par PSRS plāniem uzbrukt Vācijai pauž V. Suvorovs, tik bieži viņam jāskaidro, kāpēc Padomju Savienības un Vācijas kara sākums 1941. gadā un dažos brīžos arī 1942. gadā Padomju Savienībai pavērsās tik slikti. Lielais karš it kā tīšām atkārtoja mazo Ziemas karu, kas tāpat sastāvēja no divām atšķirīgām daļām. Vispirms uzbrūkoša Padomju armija pamanījās pat savu uzbrukumu novest līdz savai sakāvei, bet pēc tam noskaidrojās, ka mēneša laikā paveicami uzlabojumi armijas komandēšanā un apgādē padara šīs armijas pārspēku par neapstrīdamu, acīm redzamu utt. Lielajā karā līdzīgi notikumi atkārtojās ne dažu mēnešu, bet dažu gadu ilgumā. V. Suvorovam nav viegli izskaidrot, kādā veidā PSRS uzbrukuma plāni padarīja 1941. gada vasarā Vācijas robežu tuvumā jau savāktās Padomju armijas daļas par ļoti bezpalīdzīgām, tiklīdz tām tika uzspiestas aizsardzības kaujas.
Attiecībā uz Ziemas karu jautājums ir par to, vai tiešām Staļins šo uzvaru novērtēja tikai un vienīgi kā apliecinājumu viņa armijas neierobežotajai varenībai. Protams, ka propagandas līmenī šis karš bija jāpasludina par milzīgu uzvaru, par kuras galveno pierādījumu iedzīvotāju masām kalpoja filma “Mannerheima līnija”. Jautājums, vai arī Staļins padevās šai propagandai un nedarīja neko būtisku, lai uzlabotu armijas kaujas spējas, virs kurām Ziemas karš bija uzlicis jautājuma zīmi. Staļina fani uzskaita pazīmes, ka šādi uzlabojumi tikuši veikti.
Tagad zināmo Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā V. Suvorovs izskaidro ar to, ka Staļina nepareizos secinājumus par Ziemas karu ir pārspējis Hitlers ar vēl nepareizākiem secinājumiem par Ziemas karu. Rezultātā somi izglābuši Staļinu, paši to ne zinot, ne gribot. Ja viņi būtu 1939. gada septembrī stājušies vienā rindā ar Baltijas valstīm uz līgumu parakstīšanu par PSRS kara bāzu izvietošanu šajās valstīs vai 30. novembrī mukuši pēc pirmajiem Padomju armijas šāvieniem, ko visa pasaule pieņemtu par saprotamu un attaisnojamu rīcību, tad Hitlers nonāktu pie savādāka vērtējuma par Padomju Savienības spēku un meklētu citus paņēmienus cīņai pret to.
Uzvaras meklējumi nekad nav garantija tās atradumiem. Jā, visas pasaules vēsturei nozīmīgu notikumu virkne kopš 1939. gada rudens būtu veidojusies savādāk. Tālāk katrs var fantazēt pilnīgi brīvi, vai, pirmkārt, citi notikumi būtu devuši daudz savādāku pasauli, nekā tā, kurā mēs tagad dzīvojam, un, otrkārt, vai savādāka pasaule būtu labāka, vai sliktāka par esošo.
