Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienas godināšanai atbilst Pirmā pasaules kara un tam sekojošo notikumu visa 20. gadsimta garumā atzīšana par nacionālās atbrīvošanās cīņām, nevis par materiālo labumu pārdali starp dažāda kalibra laupītājiem, zagļiem un blēžiem.
Padomju laiku vēstures grāmatu nomaiņa ar pēcpadomju un daudzos aspektos pretpadomju vēstures grāmatām gandrīz nemaz nav skārusi izpratni par Pirmā pasaules kara cēloņiem. Itin prātīgs izklausās gan vēstures skolotājs, gan viņa skolēni, kas par kara cēloņiem saka, ka “bruņošanās pieaugumam, galējam saasinājumam cīņai par tirgiem starp visattīstītākajām kapitālistiskajām valstīm to... imperiālistiskajā attīstības stadijā un visvairāk atpalikušo Austrumeiropas monarhiju dinastiskajām interesēm bija neizbēgami jānoved pie šī kara”. Ne tikai vienu konkrēto karu, bet vispār karu var raksturot tā, ka “teritoriju sagrābšana un citu nāciju pakļaušana, konkurējošo nāciju izputināšana un to bagātību nolaupīšana, darbaļaužu uzmanības novēršana no iekšpolitiskajām krīzēm... - vienīgi tāds ir mūsdienu kara patiesais saturs, nozīme un jēga”. Tas nekas, ka šeit mazliet saīsinātā veidā citēti divi pirmie teikumi no Krievijas pirmā komunistiskā valdnieka Vladimira Ļeņina (1870-1924) raksta “Karš un Krievijas sociāldemokrātija”.
V. Ļeņina raksts datēts ar 1914. gada 11.oktobri, kad tik tikko bija izvērsušās pirmās lielās kaujas. Par Pirmā pasaules kara sākuma datumu atzīts 28. jūlijs atbilstoši Austroungārijas un Vācijas kara pieteikumam Serbijai. Pāris dienas vēlāk vēl vairākas citas valstis bija apmainījušās ar kara pieteikumiem un pāris mēnešus vēlāk ar lielām kaujām vienlaicīgi vairākās vietās Eiropā sāka iezīmēties frontes līnijas, kas pēc tam dažādās konfigurācijās šķēla Eiropu līdz 1921. gada sākumam. Rīga var lepoties, ka tieši šeit 1921. gada 18. martā parakstītais miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju oficiāli izbeidza ne vien karu starp šīm divām valstīm, bet arī visu pretrunu risināšanu, kas kara formā vilkās kopš 1914. gada. Rīgas līguma noformēšana miera, nevis pamiera terminoloģijā liek 1939. gadā atkal Eiropā sākušos karu saukt par Otro pasaules karu. Turpretī karojošo valstu sadalījums, fronšu līniju novietojums un revanša idejas karotāju idejiskajai mobilizācijai mudina uzskatīt it kā Otro karu tikai par otro daļu vienam un tam pašam karam, kurā miera līgumu slēgšana iekļāvusies kā kara viltība.
Savu sacerējumu V. Ļeņins centās uzdot par visas Krievijas sociāldemokrātiskā partijas viedokli, lai gan īstenībā karš deva vēl vienu grūdienu, lai partija sašķeltos un no tās izlobītos V. Ļeņina vadīts grupējums. Jau dažus gadus vēlāk tieši šis grupējums pārņēma varu lielākajā daļā no Krievijas impērijas teritorijas, pārformatizējās par komunistu partiju un piešķīra sava dibinātāja rakstītajam Svēto rakstu statusu. Ciktāl sniedzās komunistu vara, tiktāl jautājums par Pirmā pasaules katra cēloņiem šķita izšķirts uz mūžīgiem laikiem. Vadonis taču bija ne tikai tos skaidri un gaiši uzskaitījis, bet tik tiešām izpratis labāk par visiem citiem, jau jau spēja tos izmantot, lai kļūtu par vadoni. Tomēr par pasaules vadoni viņš nekļuva un viņa radītā valsts vēlāk sabruka. Līdz ar to pati dzīve parādīja, ka kaut kas netika izdarīts pareizi jau tās pamatu likšanas brīdī. Varbūt tādējādi dzīve atriebās cilvēkiem, kuri sludināja, ka visa dzīve tiklab miera kā kara formās esot materiālo labumu pārdale starp dažāda kalibra laupītājiem, zagļiem un blēžiem.
Daudz cēlākus vārdus nekā V. Ļeņins kara definēšanai ir atradis kāds filozofijas doktors un profesors. Proti, ka vēlāk par Pirmo pasaules karu klasificētais “karš ir asiņaina, visai pasaulei uzskatāmi sniegta mācība, ka šī kara pamatproblēma ir Austrumeiropas rekonstrukcija uz nacionāliem pamatiem”. Turklāt tas nav tikai pēc padomju iekārtas sabrukuma izdomāts skaidrojums V. Ļeņina projekta neveiksmei. Tā ir programma, kuru vispirms pats sev 1917. gadā uzrakstīja un pēc tam no augstskolas pasniedzēja pienākumiem brīvajā laikā izpildīja viens no Pirmā pasaules kara laika varoņiem, vadoņiem un uzvarētājiem - Čehoslovākijas izveidotājs Tomāšs Gariks Masariks (1850-1937).
Pirmskara laikā T. G. Masariks apvienoja Prāgas universitātes filozofijas profesora un Austroungārijas parlamenta deputāta pienākumus. Tiesības uz saviem deputātiem Austroungārijas parlamentā čehi bija ieguvuši apmaiņā pret Austroungārijas pilsoņu pienākumiem, tai skaitā kara klausību. Tiklīdz īsts karš lika šo juridisko normu ieviest dzīvē, tā atklājās, ko čehi īstenībā domā par it kā savu savu valsti un par karu, kurā šī valsts viņus ievilkusi. Te nav vajadzības pārstāstīt viņu domu gaitu, kas praktiski nozīmētu pārstāstīt Jaroslava Hašeka (1883-1923) romānu “Krietnais kareivis Šveiks”. Lai nu ko šis kareivis darīja, bet tikai ne karoja Austroungārijas armijas sastāvā jeb Austroungārijas pusē. Šīs situācijas konsekvence bija T. G. Masarika padzīšana ne vien no Austroungārijas parlamenta, bet no Austroungārijas. No turienes nebija iespējams izsūtīt cilvēkus uz Sibīriju, tāpēc nācās iztikt ar Angliju. Uz Sibīriju T. G. Masariks vēlāk aizbrauca pilnīgi labprātīgi no Londonas, kur viņš paguva kļūt arī par Latvijas Republikas krusttēvu. Ap 1915. gadu viņš iestāstīja Lielbritānijas valsts vadītājiem, ka “brīvā Polija, Čehija (Bomen) un Serbija-Horvātija varētu kļūt par tā saucamajām bufervalstīm”, kas būšot “dabiskas ienaidnieces Vācijas spiedienam uz austrumiem”; šie teikumi ņemti no viņa publiska priekšlasījuma Londonā 1915. gadā, kas vēlāk publicēts. Angļu lordi piekrītoši māja ar galvām, ka tas tiešām būtu jauki, ja kāds cits uzņemtos naidoties ar Vāciju viņu vietā. Jā, bet kas tieši būs tas, kurš naidosies, un kā tas notiks? Izrādījās, ka T. G. Masarikam jābrauc uz Krieviju, lai šādas lietas nokārtotu.
Čehu nevēlēšanās karot Austroungārijas armijā nenozīmēja, ka viņi negrib vai nespēj karot vispār. Jau 1914. gadā Krievija pusē parādījās no tās čehu pavalstniekiem saformēta “družīna”, ko pēc tam papildināja Austroungārijas armijā mobilizētie čehi un slovāki, kuri izmantoja krišanu krievu gūstā pārejai uz Krievijas armiju. Tādējādi družīna pārauga par Čehoslovāku korpusu, kas izrādījās Čehoslovākija miniatūrā. T. G. Masariks kļuva par šī korpusa faktisko pavēlnieku, kura pienākumi vēlāk formalizējās par Čehoslovākijas prezidenta posteni.
T. G. Masarika pirmais pieturas punkts Krievijā bija Petrograda, kur viņš 1917. gadā uzrakstīja grāmatas formāta darbu “Nova Evropa” - tātad “Jaunā Eiropa”, no kura ņemts apgalvojums par Austrumeiropas rekonstrukciju uz nacionāliem pamatiem kā kara cēloni un mērķi. “Jaunā Eiropa” nav uzsaukums vai manifests, bet tik tiešām grāmata ar tās tēmu iztirzājumu akadēmiskā manierē. Viena no tēmām ir apgāzt V. Ļeņina reprezentēto marksistisko skatījumu uz tobrīd notiekošo karu: “Neviens neapgalvos, ka saimnieciskajām interesēm šajā karā nav nekādas lomas (...), bet tas ir jautājums, vai saimnieciskās intereses šajā karā un vispār jebkurā karā ir vienīgās izšķirošās.” Grāmatā izklāstīts plaši un trāpīgi, kāpēc principiālā atbilde uz šo jautājumu ir “nē”.
Ticis skaidrībā par Pirmā pasaules kara mērķi, T. G. Masariks atrada līdzekļus tā sasniegšanai. Lai nu ko var teikt par šo filozofu, bet tikai ne to, ka viņš būtu bijis dogmatiķis. Par viņa personisko mērķi kļuvušajai Čehoslovākijas nodibināšanai atbilstošākais līdzeklis izrādījās došanās nebūt ne uz Prāgu vai Bratislavu, bet gan uz Vladivostoku un Vašingtonu. Čehoslovākija tika radīta nebūt ne tur, kur tā pēc tam atradās un sadalītā veidā joprojām atrodas, bet teritorijā starp Penzu un Vladivostoku Krievijā, kur apmēram 65 tūkstošiem čehu un slovāku izdzīvošanas nosacījums bija cīņa plecu pie pleca pāris gadu garumā. Par to ilgi jāstāsta un arī tad tas pilnīgu pārliecību neradīs, ka nebija nekādas citas iespējas nogādāt šos cilvēkus no tagadējās Ukrainas teritorijas, kur čehi un slovāki karoja Krievijas armijas sastāvā, uz tagadējo Čehiju un Slovākiju, kā tikai caur Vladivostoku. No turienes viņi atgriezās dzimtenē apkārt Eirāzijai vai apkārt pasaulei caur Amerikas Savienotajām Valstīm, kā tobrīd jau pasludinātajā Čehoslovākijā atgriezās T. G. Masariks.
Būtu pārāk daudz pierakstīt T. G. Masarikam spējas iepriekš izdomāt un pašam noorganizēt čehu un slovāku ceļojumu uz Čehoslovākiju caur Sibīriju, bet viņš ģeniāli izmantoja iespējas, ko tāds ceļojums deva. Pirmkārt, iespēju šantažēt gan Padomju valdību, t.i., V. Ļeņinu, gan viņam naidīgās “baltās” armijas un aiz tām stāvošās Angliju un Franciju, kā arī Vāciju, lai visi šie spēki nepretotos un pat veicinātu jaunas valsts izveidošanu čehu un slovāku apdzīvotās teritorijās. Pretējā gadījumā Čehoslovāku korpuss varēja nodarīt nelabojami lielu postu visiem, kam vien bija vajadzība izmantot vienīgo cauri Sibīrijai vedošo dzelzceļa līniju. Otrkārt, no divām tautām savāktu karavīru vienību saliedēt tik cieši, ka pēc tam arī abas tautas saliedējās vienā valstī uz vairākiem gadu desmitiem. Tas nebūt nav pašsaprotami un automātiski, ka cilvēki glābs viens otru, dalot pēdējos maizes kumosus vai dodoties kaujā ar spēcīgāku ienaidnieku, ja šķiet, ka ienaidnieks visus apkaus. Tās ir situācijas ar lielu potenciālu risku, ka cilvēki mēģinās glābt tikai katrs sevi (variants - sevi un tikai savus tautiešus) uz visu citu rēķina. Varbūt arī ar tādu katastrofu varēja beigties čehu un slovāku kopīgais ceļojums cauri Sibīrijai, ja vienmēr un visās vajadzīgajās vietās nebūtu piesteidzies T. G. Masariks ar norādījumiem vai vismaz Masarika norādījumi, kas viņa karavīriem obligāti jāizdara un ko tikpat obligāti nedrīkst darīt. Viņš bija no cilvēkiem, kuri vajadzības gadījumā prastu pat stabu pierunāt, lai stabs pats aiziet uz turieni, kur šiem cilvēkiem vajag.
Tik tiešām nav žēlojami nekādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, lai raksturotu cilvēku, kurš vienmēr dabūja visu, ko viņam vajadzēja no angļu lordiem, no boļševiku komisāriem, no Sibīrijas bandu atamaniem un no ASV 28. prezidenta Vudro Vilsona (1856-1924, amatā 1912-1920). Jāatgādina, ka 1918. gada 8. janvārī, kad V. Vilsons nāca klajā ar “četrpadsmit punktu” programmu mieram pēc pasaules kara, starp šiem punktiem tikai “neatkarīgas Polijas izveidošana ar pieeju jūrai” paredzēja, ka jāizveido valsts, kas - jā - gan bijusi kaut kad agrāk, bet ne pirms tā kara, kas tobrīd bija jāpārvērš par mieru. Čehiem un slovākiem tika solīta tikai “autonoma Austroungārijas nāciju attīstība, sabrūkot Austroungārijas impērijai,” - tātad netika solīts nekas tāds, kā viņiem nebūtu bijis jau pirms kara. Tad kāda viņiem jēga no tāda kara, kurā viņi piedalījušies pašu izvēlētā pusē vai pat vairākās pusēs? 1918. gada maijā T. G. Masariks to pajautāja V. Vilsonam un atkal dabūja, ko gribēja, lai gan kopumā V. Vilsons joprojām palika noskaņots pret jaunu valstiņu štancēšanu Eiropā. Eiropas lielvalstu 1921. gada 26. janvārī atzītā Latvija atzīšanu no ASV saņēma 1922. gada 28. jūlijā no nākamā ASV prezidenta Vorena Hārdinga (1865-1923; miris prezidenta pilnvaru laikā).
T. G. Masarika veiksmīgā darbošanās ASV pavēra iespēju 1918. gada 13. jūnijā Parīzē nodibināt Čehoslovākijas Nacionālo komiteju, ko ASV 3. septembrī atzina de facto par valdību. Starp nākamajiem soļiem, ar kādiem tika izveidota valsts vara aptuveni tagadējā Čehijas un Slovākijas teritorijā, čehi ir izcēluši 1918. gada 28. oktobri, kura piemiņu tagad godina kā Neatkarības dienu.
Ja raugās tikai uz datumiem, tad gandrīz vienā un tajā pašā laikā tika izveidota gan Čehoslovākija uz Austroungārijas rēķina, gan Polija un Latvija tur, kur teritorijas atbrīvojās no vācu okupācijas. Reālajā dzīvē atšķirības bija daudz lielākas, nekā kalendārā. Latvijas un Polijas neatkarība 1918. gadā bija tikai deklarācijas, kas pulcināja cilvēkus, kuri pieņēma faktu, ka nāvi viņi dabūs drīzāk nekā jebko citu. Padomju Krievijai 1919. gada sākumā izdevās ieņemt gandrīz visu Latviju, atskaitot dažus apvidus ap Liepāju, kur aizstāvēšanos organizēja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (1865-1946). Pēc tam Vācija izmantoja viņa prātu un krievu avantūrista Pāvela Bermonta-Avalova (1877-1973) vārdu, lai ieķertos vismaz Kurzemē. Tādējādi Bermonts palīdzēja arī Padomju Krievijai ieķerties Latgalē, no kurienes krievus izdzina poļi. Kā jau savulaik Neatkarīgajā pastāstīts, ar savu brīnumaino uzvaru pār Padomju Krieviju gan ne tieši Latgalē, bet pie Varšavas “poļi uzdāvināja latviešiem divdesmit treknos gadus”.
Čehoslovākija atšķīrās no Latvijas un Polijas ar to, ka neuzdūrās nopietniem pretspēkiem uzreiz pēc pašpasludināšanās. Čehoslovākija izrādījās lielākais spēks savā apkārtnē, kas sakampa Sudetiju un dzīvoja labklājībā un laimē, par kuru rēķinu tai piesūtīja nacistiskā Vācija 1938. gadā. Vācija paguva iesaistīt Čehoslovākijas saplosīšanā Poliju kaut mirkli pirms tam, kad pašu Poliju tā saplosīja kopā ar Padomju Savienību.
Šajā reizē aplūkots tas, ko Latvijas labā paveikuši čehi jo īpaši T. G. Masarika personā. Pirmkārt, paldies viņam par bufervalstu ideju. Sazin kā 1918. gada vasarā Londonā būtu klājies latviešu organizāciju pirmajam pārstāvim ārzemēs Zigfrīdam Annam Meierovicam (1887-1925) un vai viņš vispār līdz turienei būtu ticis pēc sarunām ar Lielbritānijas sūtni Zviedrijā, ja T. G. Masariks jau 1915. gadā nebūtu iedvesis angļu valstsvīriem domu, ka starp Vāciju un Krieviju vajadzīgas valstiņas, kas nīdīšot Vāciju, baidīšoties no Krievijas un klausīšot Angliju. Otrkārt, paldies par to, kā viņš Sibīrijā raustīja gan “sarkanos”, gan “baltos”, neļaujot ne vieniem, ne otriem koncentrēt spēkus Baltijas sagrābšanai. Treškārt, paldies par viņa rakstu darbiem, kuros fiksētās domas būtu noderīgas arī tagadējā Latvijā, ja Latviju vēl uzskata par vietu, kur domāt un par ko domāt.
Lai piedod Lietuva un Igaunija, ka šajā reizē Latvijas valsts svētkiem pakārtots stāstījums vērsts uz Čehiju, pie reizes skarot arī slovāku un poļu lietas. Lietuvas un Igaunijas valstu tapšana ne precīzi vienā un tajā paša laikā un veidā, bet tomēr līdzīgi Latvijas valsts tapšanai šeit netiek aizmirsta, bet iekļauta vēl plašākā notikumu straumē, kas izlauza sev ceļu tāpēc, ka bija satecējis daudz ūdeņu, ko precīzāk saukt par asinīm. Latvijas Republikas tapšanu veicināja daudzi citi, bet arī latvieši notikumu gaitu tālu ārpus Latvijas robežām kaut vai tāpēc, ka Krievijā tai laikā “dažos brīžos revolūcijas liktenis atradās revolūcijas vadoņa un pirmā sociālistiskās Krievijas valdnieka Vladimira Ļeņina (Uļjanova, 1870-1924) tuvumā savākušos latviešu rokās vai galvās”.
