3.lapa
„Mēs cildinām brīvības cīnītājus, kuri nolikuši savu galvu, lai šodien mums būtu mūsu valsts, bet paralēli mēs tagad griežam nost galvu kultūrai, un tas ir noziedzīgi. Ne jau vienmēr ir runa par naudu, un latvietis ir pacietīgs, bet... Griezt nost galvu, lai kādu glābtu - tad beigu beigās kāda jēga vispār kādu glābt?” ‒ retoriski vaicā režisors Kārlis Anitens. Šodien runājam par kultūras nožēlojamo situāciju valdības noteiktajā ārkārtas situācijā.
Tu mums esi dramaturgs, režisors, scenārists...
Jā, no visa kā pa daļai. Mūsdienu skarbajā ritmā ir pat labāk, ja es varu pats rakstīt un sacerēt, nevis likt vēl kādam to darīt. Tad es savu „sacerējumu” režisēju un novedu visu līdz galam.
Tā tas bija iespējams pirms kādiem... desmit mēnešiem. Tagad viss ir strauji beidzies.
Mēs ar tevi sarunājamies Lāčplēša dienā, drīz būs 18. novembris, un mēs, katru gadu gatavodamies šiem lielajiem svētkiem, strādājām vismaz sešus mēnešus, reizēm pat ilgāk. Tagad... Tagad es pat godīgi nevaru pateikt, kas man uz to 18. novembri būs jādara. Kaut kas jau notiks. Digitalizētā formā.
Kultūras jomā patlaban ir absolūts haoss. Kāds var piezvanīt pateikt: klau, uz rītdienu vari izdarīt to un to? Labi, tas profesionālisms ir gana augsts, lai avārijas gadījumā mēs arī varētu puslīdz ciešamā kvalitātē kaut ko paveikt. Bet kopumā ir skaidrs, ka kultūras procesam, kas vērsts uz sabiedrību, lai mudinātu to domāt, kvalitāte kritīsies. Tu jau nevari paspēt zibens ātrumos izdarīt kaut ko augstā kvalitātē. Visu interviju var izlasīt šeit:
