5.lapa
Zemessardzes loma valsts aizsardzībā ir šaut viņus nost
Tāpat kā toreiz 1919. gadā, arī mūsdienās valsts drošība ir atkarīga no to pilsoņu skaita, kas ir gatavi šaut nost sliktos. Nu tā, ka pavisam beigti. Ja 1919. gadā vairāk būtu tādu pilsoņu, kas gatavi uz ežiņas galvu likt, nevis šaut nost krievus, vāciešus un visus pārējos bermontus, kas nu tur vēl nāca pakaļ Rīgas labumiem, šodien mēs nedzīvotu brīvā un pārtikušā Latvijā.
Jā, droši vien pie noteiktiem apstākļiem mēs varētu būt vēl bagātāki, vēl laimīgāki. Taču ir jānovērtē, ka Latvija atrodas labklājības valstu topa četrdesmitniekā un šobrīd vairumam ļaužu dzīves lielākais notikums nav pārvākšanās uz citu krūmu vai lielāku kasti, kā tas ir otrā simta valstīs.
Kāds tam sakars ar Zemessardzi? Tāds, ka tādas Latvijas, kādu esam mantojuši, nebūtu, ja toreiz cilvēki par to nebūtu cīnījušies. Un arī mūsdienās ir ne mazāk svarīgi, lai Latviju kāds gribētu. Lai gribētu tik ļoti, ka vajadzības gadījumā būtu ar mieru nevis sacerēt dzejoļus jaunajai ļaunajai varai vai audzēt sivēnus tās barošanai, bet šautu ļauno varu nost. Nevis liktu pie sienas migrantu bildes ar parakstu ‒ mēs arī tā darītu ‒ un pamestu valsti svešinieku varā, bet teiktu, ka mēs tā nekad nedarītu. Visu rakstu var izlasīt šeit:
