«Mēs strādājam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu. Un šī personīgi man ir būtiskākā šīs izrādes un šī laika atziņa,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Marija Linarte.
Ceturtdien, 12. novembrī, viņai pirmizrāde - režisores Ineses Mičules iestudētajā izrādē «Vēsā jaunava», kas veidots pēc dāņu rakstnieka Jerna Rīla (1931) stāstu krājuma «Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti» motīviem.
Izrādi veido asprātīgi, traģikomiski stāsti par cilvēka esību aiz polārā loka, par viņu kaislībām un dēmoniem, par vientulību un patiesu draudzību, par cilvēka dabu starp ledājiem un polāro nakti.
Lomās: Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Jevgēnijs Isajevs, Marija Linarte, Jana Čivžele un Jānis Skutelis.
Izrādes scenogrāfiju veidojusi Katrīna Neiburga, kostīmu mākslinieces - Katrīna Neiburga un Berta Vīlipsone. Gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš, kustību konsultante - Liene Stepena.
Ar šo iestudējumu JRT pēc četru gadu pārtraukuma atgriežas režisore Inese Mičule. Iepriekšējos gados viņas režijā tapušas JRT skatītāju iecienītas izrādes: «Fundamentālists» (2008), kas repertuārā bija 11 gadus un tika nospēlēts 130 reižu, «Smagais metāls» (2011), «Muša» (2012), «Ilgu tramvajs» (2013) un «Pilna Māras istabiņa» (2016).
«Norvēģu polārpētnieks Fritjofs Nansens (1861‒1930) bija pirmais, kurš 1888. gadā šķērsoja Grenlandes ledus vairogu, pierādot nepārtraukta ledus vairoga eksistenci, kā arī mēģināja sasniegt Ziemeļpolu. Arktikā valda jauna ekosistēma. Sugas nav paspējušas attīstīties, jo tā salīdzinoši nesen ir atbrīvojusies no pleistocēna šļūdoņiem. Parastais skaistuma jēdziens uz Arktiku nav attiecināms. Ainava ir vienmuļa, nevis skaista. Noteicošās ir izjūtas. Cilvēks ir attīstījies tropos, par dabas skarbumu mums ir vienīgi mūsu ģenētiskās biogrāfijas viedoklis. Salīdzinājumam - polārlācim skarbi ir Amazones džungļi. Tad kāpēc cilvēks tomēr bēg no civilizācijas un apmetas uz dzīvi salā, kura šķietami tikai kāda pārpratuma dēļ nosaukta par zaļo zemi?» jautā jauniestudējuma režisore un dramatizējuma autore Inese Mičule. «Izrādās, tas nav bijis gluži pārpratums. Grenlande patiešām 10. gadsimtā bijusi daļēji zaļa. Šobrīd Grenlandes ledus vairogi zaudē ledus masu, mazais ledus laikmets beidzies jau 19. gadsimta beigās, bet joprojām polārā nakts Grenlandē ilgst gandrīz sešus mēnešus. Ilgs laiks, taču aukstumā, pustumsā un vientulībā laika jēdziens cilvēkam vairs neko nenozīmē. Garlaicība tiek kliedēta, pateicoties dažādiem notikumiem un pašgatavotam alkoholam,» stāsta režisore, atklājot, ka «Vēsā jaunava» ir rupjš, bet vienlaikus arī maigs, brīžiem traģisks un komisks gabals, jo galu galā - tas ir tikai cilvēciski.
Sākotnēji «Vēsās jaunavas» pirmizrāde JRT tika plānota jau 26. martā, bet valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ tika atcelta. «To, ka šīs izrādes iestudējuma process divas nedēļas pirms pirmizrādes apstājās, vērtēju pat pozitīvi, jo - mums visiem bija laiks apstāties, visu pārdomāt un daudz ko saprast. Protams, šī pauze ieviesa zināmas korekcijas, tostarp dramaturģijā. Nebija tā, ka satikāmies un turpinājām no tās pašas vietas, kur apstājāmies. Un, manuprāt, tas bija pat veselīgi,» uzskata Marija Linarte, piebilstot, ka varbūt tā vienmēr būtu jādara - jāiepauzē, lai izvērtētu ar laika distanci. «Jo, strādājot pie jauniestudējuma, mēs pusotru, divus mēnešus dzīvojam materiāla burbulī, no kura pašiem ir ļoti grūti izkāpt ārā. Un, ja rezultātā kāds šo mūsu ieceri nesaprot, mēs esam viegli aizvainojami: nu, kā to var nesaprast?! Bet tagad, uz mirkli izkāpuši no šī burbuļa, mēs tam pieslēdzāmies atpakaļ daudz pragmatiskāk. Tādā ziņā šī pauze bija pozitīva,» aktrise paskaidro.
«Tas ir stāsts par vīriešiem, kuri dodas uz Grenlandi medīt. Tur pusgadu ir polārā diena, pusgadu - polārā nakts, absolūta tumsa. Kāpēc cilvēki uz turieni dodas?... Manuprāt, tas ir stāsts par to, ka mēs, cilvēki, skrienam un strādājam, bet īsti nesaprotam, kāpēc to darām,» saka Marija Linarte, uzsverot, ka izrāde no radošās komandas puses absolūti nav didaktiska, bet katrs skatītājs atradīs, ko no tās paņemt sev. «Kādreiz bija modē braukt uz Indiju un tur meklēt mieru un garīgumu. Kāpēc cilvēks domā, ka tieši tur viņš sevi var atrast un sakārtot? Varbūt mēs vienkārši izvairāmies dzīvot šeit? Eksistējam, skrienam un strādājam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu... Jā, šī, man šķiet, ir ļoti vērtīga atziņa.»
Aktrise stāsta: šis darbs apskata vīrieša vientulību, galvenajās lomās ir tieši vīrieši, nevis sievietes. «Kas notiek ar vīrieti, kurš apzināti sevi izolē no sabiedrības? Vai viņš atsakās no ģimenes, pēcnācējiem, turpinājuma? Vai cilvēkam pietiek tikai ar pamatvajadzībām, un viņš spēj dzīvot, tikai pamatinstinktu vadīts? Skaidrs, ka nepietiek. Cilvēks ir bara dzīvnieks, viņš nav vienpatis, viņam ir nepieciešamība pēc otra cilvēka. Un to pierāda arī šī pandēmija,» uzskata Marija Linarte. Viņa par to pārliecinājusies, vērojot arī savus draugus un paziņas.
«Kā cilvēks jūtas, izolēts no sabiedrības, bez iespējas satikties? Kā tie, kuri nav attiecībās, izdzīvo šo laiku? Kur paliek liekā enerģija? Katram ir vajadzīgs tas otrs cilvēks, ar ko parunāties. Vienalga, vai tas ir vīrs, sieva, draugs, brālis, māsa, tēvs, māte. Katram to siltumiņu vajag - fizisko un dvēselisko…» aktrise ir pārliecināta.
«Lai cik savādi tas izklausītos, darba šobrīd ir ļoti daudz,» saka Marija Linarte. Viņa ir štata aktrise JRT, bet spēlē izrādēs arī Ģertrūdes ielas teātrī, «Dirty Deal Teatro» un «Hanzas peronā».
Dīkstāves laiku aktrise izmantoja, vairāk pievēršoties savai sirdslietai - muzicēšanai individuālajā projektā "Minska".
«Pavasarī bija plānots uzstāties starptautiskajā elektroniskās mūzikas festivālā, bet pandēmijas dēļ tas tika pārcelts uz rudeni, un tagad pārcelts jau uz nākamo gadu. Viena performance kopā ar horeogrāfu Rūdolfu Gediņu bija jaunajā kultūrtelpā «Točka». Ir plānoti koncerti, taču šobrīd jau neko nevar zināt un paredzēt. Lai viens otru neapdraudētu, mēs tagad esam iekapsulējušies teātrī un dzīvojam savā «burbulī»,» stāsta JRT aktrise, uzsverot, ka teātris, protams, nav visa viņas dzīve.
«Starp darbu un dzīvi ir jāatrod veiksmīgs līdzsvars. Strādājot šajā profesijā, tas bieži var aizmirsties. Ik pa brīdim pati sev atgādināju, ka darbs nedrīkst pārņemt manu dzīvi, tomēr līdz galam pati to nesapratu - strādāju 24/7, līdz spēku izsīkumam, līdz tikai tagad pa īstam aizdomājos, ka ir jāsāk sevi taupīt un jāaptver, kāpēc darbs aizņem tik lielu manas dzīves daļu... Ikdienā jau mēs sev šādus jautājumus neuzdodam. Bet vajadzētu. Atrast laiku un spēku arī dzīvot. Par to būtībā arī ir šī izrāde. Un par to es tagad ļoti domāju.»
MARIJA LINARTE- Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise - Dzimusi 1993. gada 8. martā Rīgā - Izglītība: Vaivaru pamatskola, Rīgas Kultūru vidusskola, Jūrmalas mūzikas skola (kokle/klavieres), Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) - Debija uz teātra skatuves: Matrjenas lomā izrādē «Rudens Pēterburgā» (2013, rež. P. Krilovs) Nacionālajā teātrī - Spēlē JRT izrādēs: «Vēsā jaunava» (rež. I. Mičule, 2020), «Zalkša līgava», (rež. I. Tropa (2020), «Meklējot Spēlmani» (rež. G. Šmits, 2019), «Vēlā mīla» (rež. A. Hermanis, 2019), «Apmānītā» (rež. U. Tīrons, 2019), «Cerību ezers aizsalis» (rež. V. Nastavševs, 2018) - Spēlē «Dirty Deal Teatro» (DDT) izrādē «Zvērīgā mīla» (rež. M. Lācis, 2017) un Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) izrādēs «Te sākas nakts» (rež. V. Nastavševs, 2020) un «Melnā sperma» (rež. V. Nastavševs, 2015) - Lomas kino un TV: Marta filmā «1906» (rež. G. Šmits, 2019), Beth «Welcome to Mercy» (rež. T. Bertelsen, «Forma Pro Films & EMH Consulting Group, Inc.», ASV, 2018), Marta īsfilmā «On one breath» (rež. M. de Valukhofs, 2018), Santa īsfimā «Ludis» (rež. G. Ungurs, LKA, diplomdarbs režijā, 2016), dvīņumāsas Krista un Sandija TV3 seriālā «UgunsGrēks» (rež. I. Gorodecka, 2015‒2016), Megija TV3 seriālā «Ēnu spēles» (rež. I. Gorodecka, 2014) u.c. - Režija: «Anna. Люболь» ĢIT (2018) - «Spēlmaņu nakts» nominācijas: «Gada debija» - par Matrjenas lomu izrādē «Rudens Pēterburgā» Nacionālajā teātrī (2012/2013); «Gada jaunais skatuves mākslinieks» - par lomām izrādē «Zvērīgā mīla», DDT (2016/2017), un Aktrises lomu izrādē «Cerību ezers aizsalis» JRT (2017/2018) |
