1. oktobrī Ķīnā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas proklamēšanas 71. gadadiena. Kārtējās gadadienas svinības ir labs motīvs, lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu, kā 1949. gadā kļuva iespējama komunistisko spēku uzvara visā Ķīnā.
1912. gadā Ķīnas impērija pārveidojās par republiku, taču pārmaiņu sekas bija centrālās varas vājums, kas pastiprināja separātisma tendences. Politiskā konkurence starp dažādiem spēkiem pārtapa pilsoņu karā, kas ar periodiskiem saasinājumiem turpinājās līdz pat 1950. gadam. Milzīgus zaudējumus Ķīnas ekonomikai izraisīja Japānas agresija. Japāna 1931. gadā ieņēma Mandžūriju, kuru tā atzina par neatkarīgu valsti. Mandžūrijas nodalīšana bija katastrofāls trieciens Ķīnas ekonomikai. Tolaik Mandžūrijā deva pusi no visām Ķīnā iegūtajām akmeņoglēm, lielāko daļu no Ķīnā iegūtās dzelzsrūdas. Turklāt Mandžūrijā atradās pilnīgi visas Ķīnas degvielas (no degslānekļa) ražošanas rūpnīcas ar kopējo ražošanas apjomu 120 tūkstoši tonnu gadā. (Strani Tihogo okeana, Moskva, Sovetskaja enciklopedija, 1942. ‒ 187. lpp.) 1937. gadā sākās Japānas iebrukums pārējā Ķīnas daļā, un jau 1938. gada beigās japāņi okupēja aptuveni 13% no Ķīnas teritorijas. Pēc Nankinas ieņemšanas 1940. gada martā Japāna Ķīnā izveidoja savu “valdību”, kuru vēlāk atzina hitleriskā Vācija un tās sabiedrotie. Pret japāņiem un t.s. Nankinas valdību karoja kreisie spēki ‒ Gomindāna partija, kura sevi deklarēja kā likumīgo Ķīnas Republikas valdību, un Komunistiskās partijas Sarkanā armija. Periodiski izcēlās militārie konflikti arī starp Gomindāna un komunistiskajam spēkiem. Galvenās pretrunas starp Gomindāna spēkiem un Mao Dzeduna (1893‒1976) vadīto Komunistisko partiju bija jautājumā par agrāro reformu. Lielākā daļa Ķīnas lauku rajonu iedzīvotāju zemes īpašumu sadalījumu uzskatīja par netaisnīgu un atbalstīja tos politiskos spēkus, kuri solīja taisnīgu zemes īpašumu pārdali. Ķīnas Komunistiskā partija apsolīja īstenot agrāro reformu, kuras laikā lielsaimnieku zemes tiktu bez atlīdzības sadalītas par labu bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Tā kā tolaik bezzemnieki un sīkzemnieki bija 70% no visiem Ķīnas lauku iedzīvotājiem, tad šāda politika nodrošināja stabilu nabadzīgo iedzīvotāju atbalstu Ķīnas Komunistiskajai partijai. Kad Mao spēki ieņēma kādu provinci, tad lielsaimnieku zemes tika pārdalītas. Ja provinci atkaroja Gomindāna spēki, tad viņi atjaunoja veco kārtību - tos, kuri apstrādāja pārdalīto lielsaimnieku zemi, sodīja, bet jauno īpašnieku iegūtā raža bija pilnībā jāatdod lielsaimniekiem utt.
Šādas politikas rezultātā Gomindāna spēki zaudēja lauku iedzīvotāju vairākuma atbalstu.
Pēc iesaistīšanās karā pret Japānu ASV atzina Gomindāna spēkus maršala Čana Kaiši (1887- 1975) vadībā par saviem galvenajiem sabiedrotajiem un sāka apgādāt tos ar bruņojumu un karam nepieciešamajiem resursiem. Pēc Japānas kapitulācijas PSRS atbalstīja Ķīnas Sarkano armiju, bet ASV Gomindāna spēkus, un Ķīnā pilsoņu karš uzliesmoja ar jaunu sparu. Arī pēc Otrā pasaules kara noslēguma ekonomiskie apstākļi Ķīnā neuzlabojās. 1947. gadā Ķīnas lauksaimniecības ražošanas apjomi bija tikai 63% līmenī no pirmskara apjoma (G. Efimov. Očerki po novoi i noveišei istorii Kitaja, Moskva Gosudarstvennoje izdateļstvo poļitičeskoi ļiteraturi, 1951. ‒ 455. lpp.)
Līdz ar to ir pilnīgi loģisks jautājums, kā par spīti ASV atbalstam bija iespējama Ķīnas Komunistiskās partijas uzvara un Ķīnas Tautas Republikas izveidošana? Īsā atbilde ir vienkārša. Mao Dzeduns spēja radoši pilnveidot klasisko Rietumu militāri politisko stratēģiju un tradicionālo Ķīnas militāro stratēģiju, to pielāgojot 20. gadsimta apstākļiem un īstenojot praksē.
Viens no klasiskajiem Rietumu militārās stratēģijas teorijas darbiem, kas ietekmēja daudzus 20. gadsimta līderus, bija 1832. gadā publicētais Kārļa Filipa Gotlība fon Klauzevica (1780-1831) nepabeigtais darbs “Par karu” (Vom Kriege). Šajā darbā tika izmantos Klauzevica lekciju konspekts, kas tika nolasīts Prūsijas kroņprincim. Populārākā Klauzevica atziņa ‒ “Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem” (Der Krieg ist eine bloße Fortsetzung der Politik mit anderen Mitteln).
Īsumā atgādināšu galvenās Klauzevica atziņas. Galvenie kara mērķi ir: uzvarēt un iznīcināt pretinieka bruņotos spēkus; iegūt savā īpašumā [kontrolē] materiālos resursus, ka nepieciešami, lai pretinieka armija uzturētu kaujas spējas; noskaņot par labu sev sabiedrisko domu pie sevis un citviet pasaulē.
Kādas ir Klauzevica atziņas par to, kas jādara, lai liegtu pretiniekam pretoties?
Ir jāsagrauj pretinieka bruņotie spēki. Jāiznīcina, jāpakļauj vai jānoposta teritorija, kura ir pretinieka bruņo spēku avots. Ir jāsalauž pretinieka griba pretoties. Ideālā gadījumā pretiniekam ir labprātīgi jāpiekrīt izpildīt uzvarētāja noteikumus.
Joprojām nozīmīga ir Klauzevica atziņa par apstākļiem, kādos ir iespējams noslēgt mieru: “Mieru parasti slēdz tad, kad pretiniekam nav iespēju pretoties, kad uzvaras iespējas ir nenoteiktas, kad uzvaras cena ir pārāk augsta.”
Kārlis Klauzevics uzsver: “Karš ir tikai politisko attiecību daļa, nevis kaut kas atsevišķs. Parasti karš nav mērķis. Karš ir tikai līdzeklis politisku vai ekonomisku mērķu sasniegšanai.”
20. gadsimta poliskie līderi, kuri izteicās, ka viņus ļoti ietekmējušas Klauzevica atziņas, bez Mao Dzeduna bija arī PSRS un padomju ideoloģijas dibinātājs Vladimirs Ļeņins (1870‒1924), ASV prezidents (1953‒1961) un Sabiedroto militāro spēku komandieris Otrajā pasaules karā Dvaits Deivids Eizenhauers (1890‒1969) u.c.
Pretstatā Rietumu militārajai stratēģijai Ķīna vēl pirms mūsu ēras tika uzrakstīts fundamentāls militārās stratēģijas darbs “Kara māksla”, par kura autoru uzskata karaspēka ģenerāli Suņdzi (453.‒403. p.m.ē.). “Kara māksla” ir lakonisks traktāts, kas jau pirmajos gadsimtos pēc tā uzrakstīšanas tika komentēts un interpretēts. Suņdzi interpretācijā kara stratēģija atšķiras no valsts plānošanas. Normāla plānošana ir iespējama tad, ja, plānu pildot, ir iespējams kontrolēt apstākļus. Mainīgajos kara apstākļos ikvienu plānu traucēs ienaidnieku pretdarbība, tāpēc ir jāiemācās rīkoties pie apstākļiem, kādi nekad netika plānoti un ir pilnīgi negaidīti. Plānojot kara mērķus un stratēģiju, ir jāsaprot, ka “neviena no sistēmas sastāvdaļām nedrīkst pieļaut otras iznīcināšanu, jo tas var radīt visas sistēmas izvešanu no līdzsvara, kaitējumu citiem sistēmas dalībniekiem un tāpēc visas sistēmas sabrukumu.”
Pirmais ir saprast dao. Pret ko ir un pret ko nav iespējams cīnīties. Dao ir Visuma likums, kas nosaka ‒ jebkura darbība pret dao, ir tukša spēka tērēšana, kas noved pie neveiksmes un bojāejas.
Suņdzi: “Necīnīties pret to, ko nav iespējams uzvarēt, bet koncentrēt spēkus un resursu tiem mērķiem, kurus ir iespējams sasniegt.”
Suņdzi aicina izvērtēt apkārtējās vides apstākļus, izvērtēt situāciju un pieejamos resursus, īstenot pareizu savu spēku un resursu vadību un spēt rīkoties atbilstoši mainīgajiem kara apstākļiem.
Suņdzi: “Ideāla uzvara ir citu zemju pakļaušana tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem bez tiešas karadarbības. To nodrošina aktīva diplomātija, lai nepieļautu pretiniekam izveidot savienības un traucētu pretinieka stratēģijai, ka arī labi attīstīta izlūkošana (spiegošana).”
Karš ir neizbēgams ļaunums, no kura ir jāizvairās, cik vien tas ir iespējams. Karam ir jānotiek pēc iespējas īsāka laikā, lai izvairītos no ekonomiskiem zaudējumiem. Suņdzi: “Karošana ir ļoti dārga, tāpēc karam ir jābūt ātram, efektīvam un mobilam. Ilgstoša kara uzturēšana ir necilvēcīga attiecībā pret saviem pavalstniekiem.”
Suņdzi ideāls ir iznīcināt pretinieka armiju bez kaujas: “Ja karavadonis ir uzvarējis simt kaujās no simta, tad tas vēl nenozīmē, ka karavadonis ir ģeniāls. Patiesi ģeniāls karavadonis ir tas, kurš spēj iznīcināt pretinieka armiju, ar to neuzsācis nevienu kauju.”
Kāda ir Suņdzi stratēģija, lai uzvarētu pretinieku? Ja pratīsi uzbrukt pareizajā vietā, tad pretinieks nezinās, kura vieta viņam būtu īpaši jāaizsargā, bet kura vieta ne. Ja protat pareizi aizsargāties, tad pretinieks nesapratīs, kurā vietā viņam būtu jāuzbrūk. Parādi, ka dodies uz vietām, kuras pretinieks aizsargā, bet dodies uz vietām, kuras nav aizsargātas. Vari būt drošs par uzvaru, ja uzbruksi vietās, kuras nav aizsargātas.
Suņdzi kara vešanas noteikumi:ja tev ir desmit reizes lielāki spēki nekā ienaidniekam, tad aplenc viņu no visām pusēm; ja tev ir piecas reizes lielāki spēki nekā ienaidniekam, tad uzbrūc viņam; ja tev ir divas reizes lielāki spēki nekā ienaidniekam, tad sašķel pretinieka spēkus; ja spēki ir vienādi, tad cīnies ar pretinieku; ja tavi spēki ir mazāki nekā pretiniekam, tad iemācies aizsargāties; ja kādā jomā esi sliktāks par pretinieku, tad izvairies no sadursmes.
Suņdzi kara taktikas noteikumi:Ja līdzvērtīgs pretinieks ir ieņēmis pozīciju, kura ir augstāka par tavu novietojumu, tad neuzbrūc šai pozīcijai; Ja pretiniekam nav atkāpšanās iespēju , tad nenovieto savu karaspēku tieši pret viņu; Ja pretinieks izliekas, ka vēlas atkāpties, tad nevājā viņu; Ja pretinieks ir spēka pilns, tad nevajag viņam uzbrukt; Ja pretinieks atstāj bez aizsardzības kaut ko vērtīgu un kārdinošu, tad nesūti turp savu karaspēku; Ja ienaidnieka armija dodas mājup, tad nekavē to, Kad esi aplencis pretinieka armiju, atstāt vienu izeju atvērtu; Ja pretinieks ir bezcerīgā situācijā, nevajag sākt uzbrukumu. |
Tie, kas prot manevrēt ar nelieliem spēkiem, spēj sakaut daudz stiprāku un skaitliski lielāku pretinieku. Kara māksla nozīmē valdīt pār pretinieku un panākt, lai pretinieks koncentrētu spēkus vietā, kur tu esi to iecerējis. Kara māksla nozīmē panākt, lai pretinieks neaizsargātu to vietu, kuru esi plānojis ieņemt. Pretinieks ir jāiemāna slazdā! Ir jāizvairās no tiešas konfrontācijas ar apgādātiem un pieredzējušiem pretinieka spēkiem. Uzvara karā ir gūstama, izvietojot savus spēkus nevienmērīgi. Spēki ir jāsakoncentrē stratēģiskajā virzienā.
Ja mums ir pietiekami daudz spēka uzbrukumam, tad mums ir jāizskatās tā, it kā mēs nebūtu spējīgi sākt uzbrukumu. Kad mēs taisāmies sākt strauju karaspēka pārvietošanu, mums jāizskatās kā manevrēt nespējīgiem. Kad esam ienaidniekam ļoti tuvu, tad mums viņš ir jāpārliecina, ka esam vēl ļoti tālu. Ja mēs esam no ienaidnieka ļoti tālu, tad mums ienaidnieks ir jāpārliecina, ka esam ļoti tuvu. Ir svarīgi zināt visu par sevi un par pretinieku: “Ja jūs zināt visu par sevi un jūs zināt visu par pretinieku, tad varat uzsākt kaut simt cīņas, bet nezaudēsiet nevienu; ja jūs zināt visu par sevi, bet neizprotat pretinieku un nezināt tā spēku lielumu, tad, uzsākot cīņu, jūs varat gan uzvarēt, gan arī zaudēt; ja jūs nepārzināt savus spēkus, neizprotat pretinieku un nezināt tā spēku lielumu, tad katru reizi, uzsākot cīņu, ir paredzams zaudējums.
Suņdzi kara mākslu un Klauzevica atziņas 20. gadsimta apstākļiem pielāgoja Mao Dzeduns, kura izstrādātā stratēģija nodrošināja Ķīnas Komunistiskās partijas spēku uzvaru pār japāņiem un Gomindāna armiju.
Mao izstrādātie principi komunistu armijas karavīriem: “Trīs noteikumi. Lai ko tu darītu, klausi pavēlēm. Neņem no vienkārša cilvēka ne adatu, ne diegu. Nepaturi sev neko no kara laupījuma.”
Mao izstrādātie astoņi uzvedības likumi ikvienam karavīram: “Runā pieklājīgi. Par visu maksā. Atdod visu, ko esi aizņēmies. Samaksā par visu, ko esi sabojājis. Nesit un nelamājies. Nebojā sējumus. Neatļaujies vaļību pret sievietēm. Izturies labi pret gūstekņiem.” (Šauns Breslins. “Mao”. Rīga, “Jumava”, 2006, 31. lpp.). Mao izstrādātie principi vienkāršiem cilvēkiem armijā. Trīs noteikumi: “Lai ko tu darītu, klausi pavēlēm. Neņem no vienkārša cilvēka ne adatu, ne diegu. Atdod visu kara laupījumu.” Mao astoņi uzvedības likumi: “Runā pieklājīgi. Par visu maksā. Atdod visu, ko esi aizņēmies. Samaksā par visu, ko esi sabojājis. Nesit un nelamājies. Nebojā sējumus. Neatļaujies vaļību pret sievietēm. Izturies labi pret gūstekņiem.” (Šauns Breslins. “Mao”. Rīga, “Jumava”, 2006, 31. lpp.)
Savā darbā “Taktikas pamati” (1937) Mao Dzeduns izstrādāja taktiku karā ar stiprāku pretinieku:
“Kad ienaidnieks uzbrūk, mēs atkāpjamies. Ja ienaidnieka spēki būs vājāki par mūsējiem, tie neuzdrošināsies mums uzbrukt.
Kad ienaidnieks atkāpjas, mēs atgriežamies. Kad ienaidnieka armija atkāpjas, tad ir lietderīgi izmantot situāciju, lai virzītos uz priekšu.
Kad ienaidnieks piekūst, mēs viņam uzbrūkam. Ienaidnieks, kas nesen ieradies mūsu teritorijā, nepārzina vietējo reljefu, nesaprot vietējos dialektus un neprot iegūt vērtīgu informāciju, īpaši tad, ja viņš ir iebrucis tālā un nepieejamā zemē. Šādos apstākļos ir jāveic uzbrukumi gan dienās, gan naktīs. Kad ienaidnieks ir noguris un kļuvis nedrošs, tad mēs to iznīcinām.” (Oriģināls apskatāms šeit.)
Viena no svarīgām Mao Dzeduna atziņām ‒ ja pretinieku pašlaik nav iespējams uzvarēt, tad viņam ir jānodara maksimāls kaitējums: “Karadarbības galīgais mērķis ir iznīcināt ienaidnieku, iznīcināt viņa kaujas spēkus un atgūt teritorijas, kuras viņš ir ieņēmis... Bet, ja objektīvu apstākļu un dažādu citu faktoru dēļ šo mērķi nav sasniegt iespējams, tad ir jādomā par metodēm, lai pretiniekam nodarītu ekonomisko un politisko kaitējumu.”
Mao Dzeduna izstrādātā kara taktika bija ļoti racionāla, un tā noteica, ka laikā, kamēr pretinieks nav sakauts, “teritorijas atgūšana nav iemesls priekam, bet teritorijas zaudēšana nav iemesls skumjām”.
Teritorijas vai pilsētu zaudēšana nav svarīga. Svarīgi ir izstrādāt pareizas metodes ienaidnieka iznīcināšanai: “Ja ienaidnieka pārspēks ir nenovēršams, pat tad, ja mēs iekarosim daudzas pilsētas, mēs tās nespēsim noturēt. Ja mūsu spēki ir nepietiekami, tad, atkāpjoties no pilsētām, mums vēlāk būs cerības tās atgūt... Obligāta pilsētu aizstāvēšana par jebkuru cenu ir aplama, jo tas tikai palielinātu mūsu zaudējumus.”
Pēc sagatavošanās izšķirošajam uzbrukumam 1948. gada 5. decembrī Ķīnas Sarkanā armija sāka noslēdzošo karagājienu. 1949. gada 31. janvārī Ķīnas Sarkanā armija bez kaujas ieņēma Ķīnas galvaspilsētu Pekinu. Visu 1949. gada nogali, jau pēc ĶTR proklamēšanas, Ķīnas Sarkanā armija turpināja ieņemt Ķīnas dienvidus. 1949. gada 14. oktobrī ĶTR spēki ieņēma Kantonu, 20. oktobrī Siņdzjanu, 27. decembrī Čendu. 1950. gada 30. aprīlī tika ieņemta Hainaņas sala, un līdz pat augustam ĶTR kontrolē tika pārņemta lielākā daļa no Ķīnas piekrastes salām. ĶTR bija pietiekams militārs potenciāls, lai 1950. gada vasarā ieņemtu arī Taivānas salu, kurā patvērās Gomindāna valdība, taču 1950. gada 27. jūnijā, kad sākās Korejas karš, ASV prezidents deva pavēli aizstāvēt Taivānu, un Taivānas jautājums tā arī nav atrisināts līdz pat šim laikam.
Pēc lēmuma ar militāru spēku aizstāvēt Taivānas valdību, ASV un lielākā daļa rietumvalstu līdz pat 1971. gadam (izņemot Lielbritāniju) neatzina ĶTR valdību. Līdz 1971. gadam Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē pastāvīgā locekļa vietu ar veto tiesībām pārstāvēja nevis ĶTR, bet Taivāna. Tikai 1971. gadā ASV piekrita, ka ANO Drošības padomē Ķīnu pārstāvēs Ķīnas Tautas Republika, un ĶTR ieguva pilnīgu starptautisku atzīšanu.
