Režisore Inese Mičule: Par vienu vasaru cilvēka dzīvē

«Jauna cilvēka iekšējie un ārējie konflikti ir mūžīgi un nodarbinājuši cilvēkus visos laikos,» uzskata režisore Inese Mičule. Valmieras drāmas teātrī (VDT) viņa iestudējusi ievērojamā latviešu dramaturga Gunāra Priedes leģendāri slaveno lirisko drāmu «Jaunākā brāļa vasara». Šodien, 3. oktobrī, – jauniestudējuma otrā pirmizrāde.

Personiskās dzīves pieredze

1955. gada 3. februāra rītā, pēc lugas «Jaunākā brāļa vasara» (1954) pirmizrādes Dailes teātrī, jaunais arhitekts Gunārs Priede (1928‒2000) pamodās kā slavens dramaturgs, aizsākot jaunu posmu latviešu dramaturģijas attīstībā Latvijā. Krasā pretstatā iepriekšējā gadu desmitā sarakstītajiem dramaturģijas darbiem Gunārs Priede rakstīja par jauniem cilvēkiem, kuri ar cerībām un maldīšanos tiecas pēc savu sapņu, jūtu un dzīves mērķu piepildījuma konkrētajos vēsturiskajos apstākļos.

Stāsts par jaunā Uģa Daugavieša vasaru, viņa veidošanos par personību un pārpratumi, ko veido jaunības maksimālisma sadursme ar dzīves realitāti, pirmā nelaimīgā mīlestība, skumjas, kļūdas un maldi ‒ tas viss ir izaudzis no Gunāra Priedes personiskās dzīves pieredzes un vērojumiem.

«Jaunākā brāļa vasara» kļuva par pirmo lugu, kas atspoguļoja padomju dzīves realitāti ar visu tās deformēto ideoloģiju, nebaidoties balansēt starp toreiz pieļaujamo un nepieļaujamo jaunu cilvēku redzējumā.

Jaunības debija

Gatis Priednieks-Melnacis

1955. gada iestudējumu veidoja režisors Pēteris Pētersons (1923‒1998), un luga tika nospēlēta 129 reizes. Toreiz Uģa Daugavieša lomu atveidoja aktieris Eduards Pāvuls (1929‒2006), un arī VDT jauniestudējumā uz lielās zāles skatuves debitēs jaunība - seši jaunākās paaudzes aktieri: Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas 4. kursa studenti Sandis Runge (Uģis Daugavietis), Ieva Estere Barkāne, Katrīna Griga, Meinards Liepiņš, Diāna Krista Stafecka un Krišjānis Strods (kursa vadītāji - Indra Roga un Mihails Gruzdovs). Izrādē spēlē arī Māra Mennika, Ieva Puķe, Anna Nele Āboliņa, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons, Mārtiņš Meiers, Krišjānis Salmiņš un Uldis Sniķers.

Izrādes radošajā ansamblī līdzās režisorei Inesei Mičulei strādā arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ieva Veita-Breidaka, gaismu māksliniece Santa Grāvelsiņa un komponists Edgars Šubrovskis.

Ideoloģiski saindēts laikmets

«Domājot, kādu materiālu es gribētu iestudēt, apstājos pie domas, ka latviešu dramaturģijā viens no ļoti ražīgiem autoriem bija Gunārs Priede, bet es no viņa darbiem vēl neko neesmu iestudējusi. Iedomājos par viņa pirmo lugu, ko pirms teju divdesmit gadiem Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja režisors Lauris Gundars. Es neredzēju šo izrādi, bet, pārlasījusi lugu, sapratu, ka šis materiāls ir ļoti piemērots tieši šim brīdim, kad Valmieras teātrī ienāk jaunie aktieri. Tā arī dzima ideja izveidot kopdarbu, kurā jaunie satiekas ar jau esošajiem teātra māksliniekiem,» stāsta Inese Mičule.

Kāpēc režisorei šķita svarīgi šodien iestudēt tieši šo lugu? «Pirmkārt, lai esošajai un jaunajai teātra paaudzei apliecinātu, ka Gunāra Priedes atstātais mantojums nav aizmirstams ideoloģiski saindētā laikmeta dēļ, kurā viņš dzīvoja un rakstīja. Un, otrkārt, lugas varoņu redzējuma dēļ - tajā jauna cilvēka iekšējie un ārējie konflikti ir mūžīgi un nodarbinājuši cilvēkus visos laikos,» stāsta jauniestudējuma režisore, uzsverot, ka tēmas, kuras aizskar Gunārs Priede, bija aktuālas ne tikai pirms 70 gadiem - tās ir aktuālas arī šodien. «Tas, ka luga rakstīta pavisam citā laikā, radīja manī vēl lielāku interesi - gan pašai to pētīt, gan uz to mudināt un iepazīstināt arī jaunos aktierus. Jo uzskatu, ka darbs, kas sniedz ne tikai kādas jaunas atziņas, bet arī iedod jaunu informāciju un zināšanas par kādu konkrētu laiku - šajā gadījumā par mūsu neseno vēsturi un cilvēkiem, kas tajā dzīvojuši -, mūs visus ļoti bagātina.»

Par paradoksiem, kas pastāv līdzās

Ir 1955. gads. Latvija. Jau desmit gadus - Padomju Latvija. Tikko celtniecības tehnikumu pabeidzis jauneklis Uģis Daugavietis dodas likt lietā savas jauniegūtās zināšanas, tomēr reālajai dzīvei tās nav tik viegli pielāgojamas. Tāpat kā viņa gaišie ideāli.
«Gunārs Priede savā pirmajā lugā ir ielicis savu dzīves pieredzi - viņš pats bija arhitektūras students, un arī lugas galvenais varonis ir jauns puisis, kurš, pabeidzis būvtehnikumu, dodas savā pirmajā pieredzē lielajā dzīvē - darbā kolhozā. Tur jaunieša skolas laiku ideāli saskaras ar dzīves realitāti, ar citu paaudžu cilvēku dzīves redzējumu, un tur viņš piedzīvo pirmo mīlestību. Par to ir stāsts. Par vienu vasaru vairāku cilvēku dzīvē - jaunu un ne tik jaunu cilvēku dzīvē,» stāsta Inese Mičule.

Publicitātes foto

Interesanti, par ko viņa pati visvairāk aizdomājusies, veidojot šo iestudējumu? «Par paradoksiem, kas var līdzāspastāvēt, ka cilvēks nav viengabalaina būtne, kas sastāv tikai no negatīvām vai tikai pozitīvām īpašībām - gan katrā pozitīvajā ir liela daļa šaubu un atklājas arī negatīvas intonācijas, gan katrā, kura izpratne par dzīvi veidojas negatīvā pieredzē, ir daudz pozitīva,» stāsta jauniestudējuma režisore.

Bet uz jautājumu, kas bijis pats grūtākais izrādes iestudēšanas procesā, Inese Mičule atzīst, ka grūtākais bija pirmais mēģinājums - sākt, aizraut aktierus ar savu ideju. «Domāju, ka, atklāti un godīgi izstāstot, kas mani pašu aizrauj un ko man ir būtiski pateikt, es arī uzbūvēju tiltu ar iestudējuma aktieru ansambli. Un, kad pirmais mēģinājums beidzās, sākās darbs, un tas bija interesants,» saka režisore, piebilstot: ja darbs ir interesants un aizraujošs, katra grūtība un šķērslis ir pārvarams.

Cer pabeigt «Vēso jaunavu»

Labi pavadījusi vasaru, gan kopā ar ģimeni apceļojot Latviju, gan darot piemājas dārza darbus, Inese Mičule ir enerģijas pilna jaunās teātra sezonas izaicinājumiem. Ir cerība šoruden pabeigt pavasarī pandēmijas dēļ līdz galam nepabeigto iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) - tur 26. martā bija plānota pirmizrāde iestudējumam «Vēsā jaunava», ko Inese Mičule kopā ar aktieriem Gundaru Āboliņu, Ģirtu Krūmiņu, Ivaru Krastu, Jevgēniju Isajevu, Mariju Linarti, Janu Čivželi un komiķi Jāni Skuteli veidoja pēc dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāstu krājuma «Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti». Šo izrādi veido asprātīgi, traģikomiski stāsti par cilvēka esību aiz polārā loka, par viņu kaislībām un dēmoniem, par vientulību un patiesu draudzību, par cilvēka dabu starp ledājiem un polāro nakti. Martā un aprīlī JRT repertuārā bija ieplānotas piecas izrādes «Vēsā jaunava», un visas bija jau izpārdotas.

Iepriekšējos gados Ineses Mičules režijā JRT tapušas izrādes «Fundamentālists» (2008), «Smagais metāls» (2011), «Muša» (2012), «Ilgu tramvajs» (2013) un «Pilna Māras istabiņa» (2016).

Savukārt VDT režisore šosezon atgriezīsies vēlreiz - viņa plāno veidot mazās formas iestudējumu ar skatītāju mīlēto Elīnu Vāni galvenajā lomā, bet neko vairāk gan pagaidām neatklāj.