Valmieras vārdu pēdējā laikā skandē daudzi. Gandrīz vienmēr labā nozīmē. Ja tiek runāts par Latvijas reģionālo centru veiksmes stāstiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ negribas piesaukt Ventspili, tad visbiežāk piemin Valmieru (arī Smilteni).
Tā kā Valmierā nebiju bijis gandrīz divdesmit gadus (neskaitot caurbraucot), tad bija interesanti paviesoties šajā tik izslavētajā pilsētā un savām acīm novērtēt šī veiksmes stāst sasniegumus. Sakot izslavētajā, ne mirkli neironizēju, jo par Valmieru tik tiešām dzirdēta ne viena vien “slavas dziesma”. Turklāt Valmierā man savulaik sanāca diezgan bieži viesoties un jau tolaik tā man likās ļoti patīkama pilsēta.
Sakopta, bet ne pārāk moderna vide
Pirmais iespaids, ierodoties pilsētā, neliek vilties. Mājas sakoptas, ielas gludas, ietves glīti nobruģētas. Ejot pa Stacijas ielu, skatu priecē gaumīgi renovētās padomju laiku “piecstāvenes”.
Vienādi, ar lieku pašdarbību (izņemot ziedu kastes) “neuzlaboti” balkoni rada vispārējas kārtības iespaidu. Tikpat kā nemana Rīgā tomēr vēl daudzviet manāmo “bardaku”. Valmierā tāds varbūt ir kaut kur “piecstāveņu” iekšpagalmos, kur atkritumu konteineri vēl joprojām ir tie paši virszemes, uz ritentiņiem un ar rokām paceļamu vāku. Kopumā, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka pilsētā jaušama laba saimnieka roka un arī paši valmierieši tur godam savas pilsētas “kanti”.
Lai medus maize neliktos tik salda, uzreiz jānorāda arī tas, kas neraisa tik lielu sajūsmu. Pilsēta ir neliela, un tā būtu ļoti piemērota velosatiksmei. Diemžēl mūsdienīgas veloinfrastruktūras tikpat kā nav. Vietējie pilsētas veidotāji droši vien iebilstu - kā nav, un sāktu stāstīt par veloceliņu kilometriem.
Man šie “pilsētplānotāji” jāapbēdina un viņiem jāpaskaidro, ka gājējiem atņemtā ietves daļa, kas iekrāsota citā krāsā, nav nekāda veloinfrastruktūra. Tā ir parodija par veloinfrastruktūru. Tas, ka šie viltus “veloceliņi” pie katras sabiedriskā transporta pieturas šķērso gājēju celiņu, tikai vēl uzskatāmāk demonstrē šo “veloceliņu” neorganisko būtību.
Šādas viltus “veloinfrastruktūras” izveide izskatās īpaši skumīgi, jo daudzviet ir bijušas visas iespējas ierīkot veloceliņus atbilstoši mūsdienīgiem standartiem. Nedaudz sašaurinot braucamo joslu platumu, nedaudz samazinot ietves platumu un izveidojot gar ielu malām norobežotu velo joslu. It kā nieks, bet pilsēta uzreiz iegūtu modernāku izskatu. Patiesības labad gan jāsaka, ka citās Latvijas pilsētās nav ne par mata tiesu labāk, bet, ja Valmiera grib būt šiem citiem priekšā, tad arī jārāda priekšzīme.
Pieticīga, bet pietiekoši mājīga arhitektūra
Valmiera, tāpat kā Jelgava un Rēzekne, ir diezgan stipri cietusi 2. Pasaules kara laikā. Pilsētā 1944. gadā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kura laikā nodega trešā daļa ēku. Līdz ar to vēsturiska pilsētas centra ar seno apbūvi tikpat kā nav, un pilsēta arhitektoniski ar īpašu pievilcību neizceļas. Sīmaņa baznīcas tornis un aiz tā esošās pils drupu paliekas ir gandrīz vai vienīgais apliecinājums tam, ka Valmiera ir sena viduslaiku pilsēta. Turpat blakus ir pilsētas muzejs un dažas senākas ēkas, kurās šobrīd notiek restaurācijas darbi. Zemāk pie upes ir vēl dažas vēsturiskas ēkas, tai skaitā ar stikla piebūvi “modernizēta” Valmieras mūzikas skola, un tam visam kopā būtu jāveido vienots ansamblis.
Lai arī šī senatnīguma sajūtas, kāda viegli rodas Kandavā, Kuldīgā, Cēsis un arī citās Latvijas mazpilsētās, Valmierā mazliet pietrūkst, tomēr vispārējā sakoptība rada patīkamu mājīgumu. Jādomā, ka beidzoties restaurācijas darbiem un “vecpilsētas” kompleksa labiekārtošanai, šī vieta iegūs vēl papildus dvēseliskumu. Liels pilsētas trūkums ir tas, ka ne šajā nosacītajā vecpilsētā, ne arī kur citur nav saglabājies neviens ar akmeņiem bruģētas ielas fragments. Varbūt kaut kur arī ir saglabājies veco laiku bruģis, bet man tādu neizdevās ieraudzīt.
Ar zaļajām zonām Valmiera var lepoties
Tā kā pilsētas arhitektūra nav tāda, kura piesaista cilvēkus (kā, piemēram, blakus esošajās Cēsīs), tad šo funkciju veic upe - Gauja (kas, savukārt, nav Cēsīs). Valmierā ir ļoti patīkama, ainaviski pievilcīga, sakopta pastaigu vieta abās pusēs Gaujai un ļoti jauks parks gar pilsētas teritorijā esošo Dzirnavu ezeriņu.
Dažkārt, veidojot pastaigu vietas gar ūdenstilpēm, ir grūti sabalansēt vides labiekārtošanu ar apkārtnes dabiskās vides saglabāšanu. Vai nu par daudz asfalta, betona, tirdzniecības un ēdināšanas vietu, vai gluži otrādi - aizauguši brikšņi un pārāk mežonīga vide, kur nav vēlēšanās staigāt tiem, kuri nav ekstrēmā tūrisma cienītāji. Dabiskie Gaujas krasti un grantētie celiņi gar tiem, lieli koki, nepļautas pļavas ir tieši tas, kas vajadzīgs upes krastos un mazliet civilizētāka vide gar Dzirnavu ezeriņu, kur ir gan laternu apgaismojums, gan gludas ar betona bruģīti klātas ietves, pa kurām nav grūti stumt bērnu ratiņus. Par Valmieras zaļajām zonām var teikt tikai atzinīgus vārdus.
Valmieras kultūras dzīves lepnums ir Valmieras teātris. Ja pilsētā ir savs profesionāls teātris, tad tas nozīmē, ka šī pilsēta automātiski iegūst lielas pilsētas statusu, un kļūst par reģiona kultūras galvaspilsētu. Pastāvīga un pietiekoši augsta līmeņa kultūras dzīve ir obligāts priekšnoteikums, lai pilsēta sekmīgi attīstītos. Tāpēc Valmierai ar savu teātri ir stipri noveicies.
Teātris atrodas samērā interesantā arhitekta Modra Ģelža projektētā ēkā, kura tika pabeigta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Diemžēl Valmieras teātra vecā koka ēka, kura līdz teātra dibināšanai 1923. gadā bija kalpojusi kā Valmieras latviešu biedrības ēka, tika nojaukta 1987. gadā.
Derētu lielāku pietāti pret to, kas saglabājies
Vecās koka ēkas ilgu laiku ne par kādu arhitektonisku vērtību netika uzskatītas, tāpēc pilsētā tās nav daudz saglabājušās. Ir atsevišķas koka mājas starp renovētām padomju laiku “piecstāvenēm”, bet vienlaidu koka apbūves kvartālu tikpat kā nav. Arī esošās koka apbūves estētisko nozīmi ne visi šo ēku apsaimniekotāji apzinās. Rezultātā pat uz centrālās Rīgas ielas senatnīgas koka mājas ir apšūtas ar lētu plastikāta “saidingu” (dēļu imitāciju) un izraibinātas košām reklāmām kā kaut kur austrumos.
Satiksmes organizācijā trūkst mūsdienīguma
Pilsētas centrālajā laukumā ir krāšņa puķu piramīda un ziedošas puķu kastes uz gājēju barjerām gar ielu braucamo daļu.
Viss jau ir it kā skaisti, bet atkal jāsaka Valmieras pilsētvides veidotājiem - gājēju barjeras gar ielām jau sen kā tiek dēvētas par “lopu barjerām” un liecina par atpalicību. Ja Valmiera grib arī turpmāk skaitīties pilsēta, kura citām var kalpot par paraugu, tad visās šīs barjeras gar ielām pakāpeniski jānovāc un primāri jādomā par kājāmgājēju, nevis autobraucēju interesēm. Lai pārietu ielu pie Centrālā (Cēsu - Rīgas ielas) apļa jāiet vairāk kā simts metru līdz vietai, kur beidzās šīs “lopu barjeras” un izveidotas gājēju pārejas, kuras pilsētā ir stipri par maz. Protams, var atzīmēt daudzviet esošās drošības saliņas uz gājēju pārejām, bet kopumā šāda satiksmes organizācija neatbilst modernas pilsētas prasībām.
Rezumējot. Valmiera ir jauka, pievilcīga, zaļa, mierīga un sakopta pilsēta, kurā patīkami atrasties. Pilsētas attīstās, un tai nenoliedzami ir nākotne. Ja pilsētas vadība vairāk pievērstu uzmanību mūsdienīgai pilsētvides plānošanai, tad tā varētu kļūt par paraugu daudzām citām Latvijas pilsētām. Pagaidām tā var būt par paraugu vienīgi padomju laiku māju renovācijas ziņā. Pilsētvides un satiksmes organizēšanā Valmierā vēl ir ļoti daudz ko darīt.
