9.lapa
Mātes un bērna attiecības Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
No šodienas, 1. augusta, līdz 20. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) norisināsies Olgas Šilovas, Ances Vilnītes un Nila Jumīša tēlniecības izstāde «Laktācija».
Izstāde veidota kā saruna par mātes un bērna attiecībām starp trim māksliniekiem no ļoti dažādiem dzīves skatpunktiem, autoru sajūtu kontrastos atklājot stāstu par sievietes spēku mātes un mākslinieces lomā, par bērna piedzimšanas skaistumu un izaicinājumiem.
«Domas un jūtas, kas, pārtopot mākslas darba formā, līdzinās mātes pienam. Sviedri, ar kuriem piesūcināta skulptūras virsma, ir kā mātes glāsti. Enerģija, ar kuru tēlnieks pielādē materiālu, un magnētisms, kas rodas ilgstoši aplūkojot veidojumu, ir garīgā un fiziskā barība, ko mākslinieks ieliek savās skulptūrās,» stāsta Olga Šilova. Viņas darbi šai izstādei apzināti darināti pienbaltā ģipsī, poliuretānā, putuplastā - materiālos, kurus tēlnieki parasti izmanto pašā veidošanas sākuma stadijā. Tie ir starpmateriāli, kas ļauj fiksēt ideju taustāmā formā, taču tiem joprojām piemīt trausls īslaicīgums.
«Sievietes krūtīs piens sāk veidoties vēl pirms bērna piedzimšanas. Manī arī nepārtraukti kaut kas rodas. Ja nu man ir nevis Mātes, bet Mākslinieces instinkts?» jautā jaunā tēlniece Ance Vilnīte. Vērojot sievietes «pienākumu» un pārdzīvojumu nesamērību, viņa bieži nonāk pie visai nežēlīgas domas, ka, iespējams, ir jāveic izvēle starp karjeras ambīcijām un ideju par ģimeni un bērniem, jo māksla, tāpat kā bērni, prasa pilnīgu atdošanos. Ances Vilnītes skulpturālā instalācija atklāj uz novērojumiem balstītas personiskās šaubas un bailes. Autores laikmetīgā valoda ir skarba, daudznozīmīga un emocionāla.
Savukārt jaunais mākslinieks Nils Jumītis savos darbos šo attiecību stāstu pavērsis no pavisam citas puses, radot fragmentāru bērnības atmiņu telpu. Līdzīgi melnbaltiem foto negatīviem čugunā atlietas lelles veido tumšus, noslēpumainus tēlus, kas rosina skatītāju personiskās emocijas un pārdomas - irdenas, deformētas un draudošas kā zemapziņas brīdinošā balss. Neskaidras atmiņas, zudušais un nesatveramais laiks - ko tās slēpj par tagadnes sevi?
«Arī mākslas darbs top procesā, kam nepieciešama barošana tiešā un pārnestā nozīmē, kurā mainās un attīstās radoša doma vai forma. Sārtas metāla straumes tek iekšā veidnē, «barojot» formu un iegūstot jaunu veidolu. Forma tiek pārveidota citā materiālā, piedzimstot ar jaunu esības tēlu - tiek radīts čugunā atliets semiotisks mēģinājums pieskarties piedzīvotajām atmiņām, kas šodienas cilvēka uztverē ir ļoti mainījušās,» stāsta Nils Jumītis.
