Sapnī viss liekas skaistāks un krāsaināks, tajā iespējams izdzīvot ikdienā nesavienojamus notikumus. Tāds ir arī Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” – romantisks, juteklisks un maģijas pilns. Pakrojas muižā, kurā arī šovasar, iedvesmojoties no Šekspīra lugas, uzplaucis ziedu festivāls, vasaras sapnis ievijies skulptūrās, kas veidotas no 2 miljoniem ziedu.
Pakrojas muiža no Rīgas atrodas aptuveni divu stundu brauciena attālumā, jo Latvijas galvaspilsētu un šo muižu šķir aptuveni 148 kilometri. Baušķeniekiem braukšana ir vēl tuvāka - jāpārvar vien 46 kilometri. Tāpēc jau kopš senatnes Pakrojas muižas saimnieki ne reizi vien mēroja ceļu uz Latviju, lai, dodoties ciemā pie radiniekiem (fon Ropu dzimtai savulaik piederēja vairākas muižas Latvijā, piemēram, Jaunauces, Meijas, Bikstu un Dzelzes muiža), apmeklētu Rīgas tirgu, kā arī lai lūkotu līgavas. 18. un 19. gadsimtā pakrojieši ceļā uz Latviju devās karietēs un pajūgos, tagad kustība lielākoties notiek pretējā virzienā - no Latvijas uz Pakroju, jo īpaši tagad, kad muižā ziedus ver divi miljoni puķu stādu.
Ziedu un Šekspīra apburti
Pakrojas muižā šovasar uzplaucis ziedu festivāls, kura tapšanu iedvesmojis Viljama Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”. Šāds festivāls notiek jau otro vasaru. Pērn tas apmeklētājus priecēja ar aptuveni vienu miljonu ziedu, kas pakāpeniski uzplauka visas vasaras garumā. Šogad festivāla rīkotāji bija iecerējuši iedēstīt piecus miljonus puķu stādu, bet Covid-19 krīze ienesa savas korekcijas arī šajos plānos. Šobrīd muižā ziedus sāk raisīt iestādītie divi miljoni stādu, kas pakāpeniski ziedēs līdz rudenim. Festivāls risināsies tik ilgi, kamēr vien laika apstākļi to ļaus. Turklāt, pateicoties daudzajām augu sugām un šķirnēm, ziedu klājiens pakāpeniski mainīsies, lai to krāšņumu varētu baudīt līdz rudens salnām.
Pakrojas muižā ir apskatāmas majestātiskas pat līdz 6 metriem augstas ziedu skulptūras, no ziedu stādiem veidoti ornamenti, ziedu kompozīcijas. Pakrojas muiža, pils parks un skaitās ziedu kompozīcijas ir pieejamas apmeklētājiem ik dienu, taču vislabāk šo vietu apskatīt brīvdienās, kad notiek arī izrāde un klasiskās mūzikas koncerti. Muižas parkā var nokļūt, izejot cauri skaitiem vārtiem. Tie, starp citu, ir kalti Rīgā.
Muiža ar vēsturi
Pakrojas muiža, kur risinās ziedu festivāls, ir ideāls fons šādam festivālam ‒ majestātiskas ēkas, noslēpumains pils parks, romantiska saliņa. Šī vieta arī dzīvē piedzīvojusi romantiskus brīžus un kaislības - gluži kā Šekspīra varoņi lugā “Sapnis vasaras naktī”.
Vieta, kur šobrīd slejas dižā Pakrojas muiža, bijusi apdzīvota jau sen - par to liecina pirms pāris gadiem veiktie izrakumi. Pirmo reizi tā rakstītos avotos minēta 1531. gadā. Taču fon Ropi šajā vietā sāka saimniekot 18. gadsimtā. Fon der Ropu dzimta par savu priekšteci uzskata Livonijas bīskapa Alberta vecāko brāli Teoderihu. Tā paša bīskapa Alberta, kas 1200. gadā ieradās Līvzemē, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. gadā, pēc līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu. Bīskapa Alberta pēcteči izklīda pa visu pasauli, bet Vilhelms fon Rops, viens no viņa brāļa Teoderiha pēctečiem, 1780. gadā apprecējis grāfieni Miunsteraiti, pūrā saņēma Pakrojas muižu. Lepno, klasicisma stilā būvēto pili 1820. gadā uzbūvēja Vilhelma dēls Teodors, paplašinot gan saimniecību, gan arī pils parku.
Kopumā šajā vietā fon Ropi saimniekojuši piecās paaudzēs. Diemžēl pēdējais Pakrojas muižā dzīvojošais Ropu dzimtas pārstāvis Džuliuss fon der Rops šo vietu pameta 1944. gadā kopā ar kara bēgļiem. Tā kā nekas nav zināms par viņa tālāko likteni, tiek pieļauts, ka viņš bēgļu gaitās gājis bojā.
Dzīvais muzejs
Pakrojas muižas darbinieki šo kompleksu sauc par dzīvo muzeju, jo tā ir vieta, kur apmeklētāji var ne tikai apbrīnot, bet arī pieskarties eksponātiem.
Šeit nav novilktu sarkanu lentīšu uz uzrakstu, kas brīdina - tālāk ne soli. Pakroja nav klasisks muzejs. Tā ir vieta, kur pagātne satiekas ar šodienu, aicinot apmeklētājus izbaudīt dzīvi, kāda tā bija pirms vairāk nekā simt gadiem, kad šeit dzīvoja fon Ropu dzimta.
Pils otrajā stāvā izveidota viesnīca ar 11 numuriņiem, kuri iekārtoti senā stilā.
Staigājot pa kompleksu, var nojaust, ar kādu vērienu kādreiz šajā vietā saimniekojuši fon Ropi - ūdensdzirnavas darbināja zāģētavas, miltus mala vējdzirnavas, muižai bija savs spirta brūzis un alus darītava. Staļļos dīžājās zirgi un kumeļi, pļavās ganījās 600 govju, bet aizgaldos rukšķēja sivēni.
1940. gadā visa saimniecība tika nacionalizēta, bet 1944. gadā muižkunga mājā ierīkots vācu repatriācijas štābs. Pēc tam ilgu laiku pils un muižas ēkas stāvēja tukšas, līdz padomju vara šeit ierīkoja lauksaimniecības tehnikumu. Šobrīd Pakrojas muiža pamazām atdzimst savā iepriekšējā godībā.
Garlaicībai nav vietas
Lai atpūstos no emociju pārpilnības, muižas kompleksā ir vairākas vietas, kur baudīt gardus ēdienus. Pils puspagrabstāvā iekārtota parfīmu meistara Žaka smaržu laboratorija. Stāsta, ka Teodoram fon Ropam paticis ceļot, un daudzas idejas muižas pārbūvei viņš smēlies tieši ceļojumos pa Eiropu. Arī parfīmu darināšana noskatīta ārzemēs. Iespējams, tieši šeit, izmantojot smaržūdeņus, tapa Lietuvā pirmais dezodorants.
Tā kā fon Ropi nenoniecināja arī ņiprākus dzērienus, Pakrojas muižas apmeklētāji var nobaudīt alu, kas arī top pēc senām receptēm. Pakrojas aldara apmeklēšana ir viena no muižas populārākajām izklaidēm, jo var ne tikai nogaršot miestiņu, bet kopā ar aldari arī uzdziedāt. Pat latviski.
Citās muižas ēkās var izmēģināt roku vilnas velšanā, vaska sveču liešanā un citās nodarbēs. Garlaicīgi nebūs.
