Kāpēc Latvijā valstiskais un komerciālais atbalsts Jāņu svinēšanai ir vai vismaz līdz šā gada Jāņiem bija lielāks nekā citās valstīs?
Īsā atbilde ir tāda, ka Jāņus latviešiem un tāpat arī lietuviešiem un igauņiem saglabājis jeb saglābis vācietis Johans Gotfrīds Herders (1744-1803) ar savu uzturēšanos Rīgā no 1764. gada rudens līdz 1769. gada pavasarim un tieši pie Juglas ezera 1765. gada vasarā. Tur pieredzēto Jāņu svinēšanu viņš aprakstījis tik iespaidīgi, ka vairākas vācu un ne tikai vācu literātu paaudzes pēc viņa parauga turpinājušas jūsmošanu par tautas gara spēku. Daudzos gadījumos viņi pieklājības pēc piesauca tautu vispār, bet domāja un uzrunāja katrs savu tautu. Pēc simt gadiem daži gandrīz pārvācoti latvieši Herdera tēlos atpazina nevienu citu kā tieši savus tēvutēvus un nolēma pārtapt atpakaļ par īstiem latviešiem, lai drīkstētu svinēt Jāņus pēc visiem Herdera priekšrakstiem. No tiem tik tiešām radās latviešu tagadējie Jāņi, bet no jaunlatviešiem radās tagadējie latvieši.
Būs svētki, ko nedrīkst svinēt
Ar Jāņiem nav viss tik vienkārši kā ar Ērkšķrozīti vai kā nu kurā pasakas variantā sauktu princesi, kas iemigusi un pēc simt gadiem atmodusies tieši laikā, lai apprecētos ar princi, ar kuru laimīgi dzīvo šobaltdien. Nebūtu jaunlatvieši spējīgi radīt Jāņus no jauna, ja to svinēšanas tradīcija būtu jau aprāvusies līdz viņu uznākšanai uz vēstures skatuves. Runa ir par to, ka Jāņiem vajadzēja piešķirt jaunu jēgu, lai arī tie nepazustu līdzīgi kā pazuda lielākā daļu tradīciju un rituālu, kas organizēja cilvēku dzīvi tagadējās Latvijas teritorijā 19. gadsimta vidū.
Kopš Jāņu pielāgošanas pēcfeodālajai sabiedrībai pāri tagadējai Latvijai gājuši divi pasaules kari, uz kuru rēķina var norakstīt jebko, kas sagrauts, pazudis, nolaupīts, izblēdīts utt. Īstenībā gan kariem nav monopoltiesību noslaucīt no zemes virsas visu, kas gadās pa ceļam. Arī miers - turklāt īsts, ilgs un stiprs miers - nāk ar daudziem iemesliem pārtraukt lēkāšanu ap un pāri ugunskuriem. Vai tad tādas izdarības piedien nopietniem cilvēkiem, kam saimnieciski labos laikos jādomā un jādara viss, lai vairāk nopelnītu, bet sliktos laikos, lai mazāk pazaudētu? Šāda viedokļa paudēji ir uzņēmēji, kuriem caurmērā jo izdevīgāk, jo mazāk brīvdienu viņu darbiniekiem. Izklaižu industrija laika gaitā gan arī kļuva ļoti varena, taču sākumā kapitālismam bija ļoti vajadzīgs tas cilvēku darbs, ko izdevās iegūt uz gandrīz katrai dienai paredzēto katoļu rituālu rēķina. Uzņēmēji privatizēja laiku, kas sabiedrībai bija izbrīvējies katoļu un protestantu karu rezultātā, bet kā kaut drusciņu no šī laika pakampa pagāni?
Vēl jo lielākas grūtības laika un dvēseles spēku atdošanai Jāņiem varētu būt gudriem cilvēkiem it īpaši tad, ja ar gudrību saprot zinātni. Jebkurā brīdī gan viena cilvēka dvēselē, gan sabiedrībā var uzliesmot konflikts starp kristietību un pagānismu Jāņu rituālu izpildītāju personā. Īpašu sadaļu šo attiecību vēsturē Latvijā veido Jāņu svinēšana laikā, kad valdošās reliģijas vietu bija ieņēmis no kristietības un jūdaisma fragmentiem sastiķētais marksisms jeb komunisms (vēl ne sabiedriskā iekārta, bet ticība tai).
Savas pretenzijas pret Jāņu svinēšanu vienmēr iespējamas valstij ierēdņu personās. Tie dzīvo nemitīgās aizdomās, vai tik viņi netiek padarīti par muļķiem, ja kaut uz vienu nakti gadā cilvēki atļaujas dedzināt ugunskurus jebkur un dedzināt jebko, pulcēties un pārvietoties pa parasti slēgtiem maršrutiem, ignorēt veselīgas ēšanas ieteikumus un gan jau vēl citas prasības, bet nekas slikts tāpēc nenotiek jeb notiek kā parasti. Ja nu cilvēki iedomājas, ka viņiem šīs normas nav jāievēro vispār? Pēc 2020. gada Jāņiem neviens nekādas patvaļības vairs pat iedomāties nevarēs. Covid-19 ir atdevis ierēdņiem gandrīz visu to, kas šķita neglābjami zudis līdz ar padomju laikiem. Gandrīz 30 pēdējos savas pastāvēšanas gadus Latvijas PSR prata uzturēt intrigu, pirms katriem Jāņiem izlemjot savādāk, vai jā vai ne, un, ja jā, tad cik reižu un kuros tieši plašsaziņas līdzekļos tie tiks pieminēti un cik augsta vai nepārprotami zema ranga amatpersonas to izdarīs. Tālāk sekoja lokāli pasākumi, kurus vienu gadu drīkstēja un citu gadu nedrīkstēja rīkot; un, ja drīkstēja rīkot, tad kurā vietā, ar cik un tieši kādiem dalībniekiem, ar vai bez ugunskura, saucot vai nesaucot tos par Jāņu vai Līgo svētkiem un ievērojot vēl citas cenzūras prasības, kas tagad jau gandrīz pilnā mērā atjaunotas ne pēc vecā satura, bet pēc apjoma.
Nedrīkst taču vairs publiski teikt ne melns, ne balts, un pat ja kādu citu konkrētu krāsu minēt vēl drīkst, tad nedrīkst teikt, ka kaut kas ir krāsains; kurš šos noteikumus pārkāps, to sociālajos tīklos noķers un turpat arī pakārs.
Vērā paturama ir vēl arī tā kampaņa, ar kuru vajadzēja nonākt līdz aizliegumam iekurt Jāņu ugunskuru, kamēr nav nopirktas izmešu kvotas. Šo jau iesākto kampaņu līdz konsekvencēm nenoveda, pārslēdzoties uz Covid-19 kā paklausības treniņu.
Šā gada Jāņiem jākļūst par paklausības paraugdemonstrējumu jeb eksāmenu, kad cilvēki saņem gan brīvdienas, gan pamācību labāk no mājām neiziet, pat ja tieša aizlieguma tam nav. Tomēr lojalitāti valstij vislabāk apliecināt ar brīvprātīgu sēdēšanu mājās, izslēdzot sevi no potenciālajiem likumpārkāpējiem, ja kāds kādam pie ugunskura vai papardes zieda pietuvosies tuvāk par diviem metriem vai vismaz tā nakts tumsā izskatīsies, ka kāds kādam pietuvojies tuvāk par diviem metriem; vai ka ap ugunskuru sanākuši vairāk par 300 cilvēkiem, vai ka nav ievērotas vēl kādas prasības, kuras noskaidrot un aprakstīt 20. jūnijā vairs nav nozīmes. Latvijā taču ir radīts mehānisms, ar kādu šīs prasības līdz Jāņiem varētu grozīt trīsreiz ar Saeimas un piecreiz ar valdības lēmumiem, kuru pieņemšanai vairs nav vajadzīgas ne sabiedrībai kaut cik pamanāmās Saeimas sēdes, ne valdības sēdes. Pietiek ieslēgt datorus jeb pateikt, ka pietiekami daudzi datori bijuši ieslēgti un pareizi saslēgti un ka starp šiem datoriem pārraidītie signāli ievieš Latvijā jaunus likumus, valdības noteikumus, ārkārtas situāciju vai stāvokli utt.
Rezumējums tāds, ka Latvijā tieši pašlaik notiek pārgrozības, kuru rezultātā Jāņu svinēšana izzudīs dažu gadu laikā, ja neatradīs sev jaunus stimulus un jēgu, kā tas iepriekš jau vairākas reizes ir izdevies.
Kā tauta iegūst tiesības
Kad baltvācieši 1868. gadā par godu J.G. Herdera dzīves Rīgas posma simtgadei izdeva šim posmam veltītu dokumentu un liecību krājumu, viņi vēl nesaprata vai negribēja saprast, ka Herders Rīgā iezvanījis viņu kopienas gala sākumu. Bija jānotiek pasaules karam un jāpasludina Latvijas valsts, lai no pierakstiem par Herdera gaitām Rīgā un Pierīgā izceltu to, ko Rīgas Herdera institūta nodibināšanai veltītā pasākumā 1922. gada 4. septembrī pateicis Tukumā dzimušais vācu filozofs Kurts Štafenhāgens (1884-1951).
Jauki, protams, ka “herderiskais Herderā ir izaudzis Rīgā”. Atbildi uz sev un auditorijai uzdoto jautājumu “Kā Rīga to panāca?” K. Štafenhāgens sāka ar precizējumu, ka tas noticis ne pašā Rīgā, bet “desmit kilometrus no pilsētas vārtiem esošajās kāpās un pļavās pie Juglas ezera”, kur “dārzu un parku ielokā aiz ūdensmalā uzceltiem paviljoniem toreiz izvietojās lauku īpašumi un muižiņas - rātes un ģildes kungu vasaras apmešanās vietas”. Tieši tur un tieši Jāņos viņš pieredzējis, kā “šajā naktī sastopamās sievietes un meitenes vāca savas brīnumzālītes, sanāca viesi - Jāņa bērni, kurus uzņēma saimniece - Jāņa māte, dalot ozolzaru vaiņagus, skanēja gan nopietnas, gan draiskas dziesmas, kuras iesāka priekšdziedātājas un atbalsoja koris ar garizlocīto refrēnu “līgo”, notika uzcienāšana un dejotāji mūzikas taktī kustējās lokā ap kārtīm, uz kurām liesmojošās darvas mucas meta gaismu, - pēc paša Herdera vēlāk sniegta izskaidrojuma, tieši šis vidzemnieciskais piedzīvojums bijis par pamatu viņa “entuziasma ģenēzei” attiecībā uz pirmradošo pirmpamatu tautas dziesmās, kuras “dod izdevību iepazīt joprojām dzīvo tautu senos, mežonīgos dziedājumus, ritmus un dejas”. Herders taču zemu vērtēja “mācīšanos no grāmatām”. Viņš, kurš “mēģināja izprast tautu” pēc tās valodas, šeit pirmoreiz nonāca sveša tautiskuma atmosfērā, kuru viņam nenācās studēt kā literatūru un ceļojumu aprakstus, bet kura atklājās viņam kā paražu, valodas, dziedājumu un jutekliski tveramo ritmu vienība to visu radījušās dabas mātes klēpī”. “Tādējādi Herders ir guvis pilnīgi jaunu jēdzienu par tautu. Tā nebūt nav ne dabas apstākļu noteikts produkts, ne piedeva valsts tiesību noteiktam regulējumam monarhijā, republikā vai ordā. Tauta nav ne ģeogrāfijas, ne valsts tiesību jēdziens. Tautas kopību nenosaka tas, kas atnests no ārpuses, bet gan tās gars, kurš realizējis pats sevi savā “ģenēzē” (tas bija Herdera iemīļotais vārds) kā savu stilu paradumos, tiesībās, mākslā, valodā un galu galā savā liktenī, kurš ir dzenošais un virzienu nosakošais pamats “tautas savdabībai, tās valodai un tās iekoptajiem laukiem, tās rosībai un tās aizspriedumiem, tās kaislībām un tās vērtējumiem, tās mūzikai un tās dvēselei.””
Paldies K. Štafenhāgenam un viņa priekštečiem, kas bija sarūpējuši materiālu, uz kā pamata
akcentēt latviešu Jāņu izšķirošo ietekmi tam, lai rastos mācība par tautu tiesībām salauzt jebko, kas neatbilst tautas garam.
Tālāk vajadzīgas vēl tikai dažas tēzes no 1995. gadā latviešu valodā izdotās J. G. Herdera “Darbu izlases”, lai parādītu, cik zibenīgi nupat citētā žūžošana jeb dainošana kļūst par kara pieteikumu. Proti, ne tauta ir piedeva valsts tiesiskajam regulējumam, bet šis regulējums ir piedeva (sekas, izpausme) tautas gara darbībai. Par sevi vācieši žēlojās, ka viņu gars ciešot no šā paša gara radītajām formām, bet tādi filozofiski smalkumi nebija vajadzīgi tautām, kas cieta no citām tautām. Herdera vārdiem runājot, “visvairāk vācu izcelsmes tautas” esot “stipri grēkojušas”: “Veselās provincēs slāvi tika iznīcināti vai padarīti par dzimtcilvēkiem,” kuru “rāmais raksturs attiecībā pret saviem kristīgajiem kungiem un aplaupītājiem pagrimis līdz ļauni viltīgam, nežēlīgam kalpa trulumam”. “Tomēr mainīgā laika rats neapturami griežas... Eiropas likumdošanai un politikai kareivīgā gara vietā aizvien vairāk jāveicina un tās veicinās tautu kluso čaklumu un mierīgos sakarus - tad arī jūs, tik dziļi grimušās, kādreiz čaklās un laimīgās tautas, beidzot reiz pamodīsieties no sava garā, trulā miega, atbrīvojušās no vergu ķēdēm, drīkstēsiet kā savu īpašumu izmantot jūsu skaistos apgabalus.”
Vai gan iedomājama tāda tauta, kura tikpat labi Herdera laikā kā šobaltdien neattiecinātu uz sevi tik laimīgās nākotnes apsolījumu? Ne vien Eiropā, bet arī Āfrikā kura katra tauta pārsauktos par slāviem, ja ar to vien pietiktu, lai uzreiz varētu “kā savu īpašumu izmantot skaistos apgabalus”. Arī tāda tēma bija sarunām jaunlatviešu pulciņā, vai viņi gadījumā nav slāvi, bet nolēma, ka nav gan. No vienas puses, noskaidrojās, ka arī slāviem neko tāpat vien nav devuši un nedos. No otras puses, J. G. Herdera shēmā vienādi labi iederas jebkāds esošas vai varbūt tikai iecerētas tautas nosaukums, tiklīdz ir uzradušies interesenti doties cīņā par “skaistiem apgabaliem” zem tautas zaudēto tiesību atgūšanas karogiem.
(Nobeigums sekos.)
