9.lapa
Līvas Kaprāles personālizstāde «Pavasaris galvā»
Līdz 31. jūlijam Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs aicina apmeklēt tekstilmākslinieces Līvas Kaprāles personālizstādi «Pavasaris galvā». Tā iepazīstina ar mākslinieces gleznieciskajiem darbiem, kas radīti plāna vilnas vēluma tehnikā.
Lielākā daļa eksponēto darbu ir pašportreti, kas ar dažādu formu un krāsu izteiksmi kļūst par mainīgu, daudzveidīgu emociju atspoguļotājiem. Personības pašizteiksme un emociju atainojums tiek skatīts ciešā mijiedarbībā ar dabas motīviem un tekstilmateriāla pašvērtību: taktilajām un vizuālajām īpašībām.
Portreta žanrs, īpaši pašportrets, un cilvēka attēlojums vispār tekstilmākslā parādās salīdzinoši reti. Iespējams, darbā ar pašportretu izpaužas sava daļa narcisisma, bet reizē tajā iespējama pilnīga visatļautība un brīvība tajās apzinātajās un neapzinātajās robežās, ko autors pats sev veido. Pašportrets ir arī ne tikai ļoti personīgu, bet arī reizē visiem kopīgu un pazīstamu emociju atspoguļotājs.
Vilna, lins un dažādās citas šķiedras, kas saistītas kopā slapjās filcēšanas tehnikā, sniedz plašas iespējas gleznieciska tēla un grafiski bagātīga līniju zīmējuma veidošanai. Matēta, pūkaina vilna, spītīgi lauzītās linu šķiedras spīdums, dažādais poliesters un mirdzošais, vijīgais zīds veido bagātīgu dažādu tekstūru saspēli. Filcējumos pamatā izmantotie vēsie un dzidri košie toņi izvēlēti kā atkāpe no ierastā priekšstata par vilnas, dabīgā tekstila izstrādājumu pelēcīgi brūno raksturu, kā arī kā saturisks simbols portretiskā tēla atrautībai no ikdienas, sapņainībai, zināmai melanholijai. Dominējošie violetie un zaļie toņi ir autores mīļākās krāsas, kuru izmantojums periodiski parādījies dažādos darbos. Tās ir krāsas, kas, virspusēji ielūkojoties to simbolikā, arī varētu labi raksturot autores personību: diezgan vitālu, tomēr reizēm samērā introvertu, neizprotamu un noslēpumainu. Darba veidošanā tika veiktas gandrīz vai gleznieciskas studijas, jo filcēšanas procesu Līva Kaprāle izjūt kā akvareļglezniecību. Tā ir kā toņu jaukšana un daudzkārtaina uzklāšana, kuras rezultātu ne vienmēr var pilnībā paredzēt, bet tieši šis reizēm sagaidāmais pārsteiguma mirklis ir daļa no mākslinieciskās radīšanas pievilcīgā brīnuma.
