Ēriks Loks ar ģitāru uz "Aitu kūts skatuves"

VISPIRMS PAŠIEM JĀMAINĀS. «Vai šī pandēmija mainīs pasauli? Domāju, ka vienīgais veids, kā es kaut ko varu ietekmēt, ir ‒ mainoties pašam. Kļūstot mīlošākam, labākam, krietnākam, apdomīgākam. Tikai tad apstākļi ap mani var pamainīties un tālāk jau rezonēt tajos cilvēkos, ar kuriem esmu ciešākā saskarsmē,» uzskata dziesminieks Ēriks Loks. Tāpēc, dziedot tikai tās dziesmas, kas viņā pašā ievibrē, viņš cer «sakustināt» arī savu koncertu klausītāju sirdis © Oksana Džadana/ F64

«Es dziedu lielākoties savas dziesmas, kas, sasniedzot četrdesmit gadu vecumu, pie manis atnākušas kā brīnums – pēc kaut kā piedzīvota, pārdzīvota. Es izpildu arī citu autoru dziesmas, bet tikai tādas, kurās esmu atradis tādu emociju gammu, kas manī ievibrē,» saka dziesminieks, dziesmu autors un atraktīvais pasākumu vadītājs Ēriks Loks.

Svētdien, 7. jūnijā, pulksten 19 ar savu koncertprogrammu «Mēness ripa manā cepurē» viņš būs uz «Aitu kūts skatuves». Tas ir skaņu dārzs Ogrē (Zinību ielā 3a), kurā ganās aitas un šajā pavasarī ir izbūvēta maza dabas koncertzāle. Šī ir īpaša dabai un ğimenei draudzīga izklaides vieta, kas atbalsta zaļo dzīvesveidu, lietu otrreizēju dzīvi un pasākumu norisi bez alkohola.

Ierašanās no pulksten 18. Apmeklētāji tiek aicināti ņemt līdzi savas sedziņas un zālītē sēžamos paklājiņus. Ieeja par ziedojumiem - mūziķa Ērika Loka radošajai darbībai un «Aitu kūts skatuves» attīstībai.

Vietu skaits «Aitu kūts skatuves» koncertā ir ierobežots, tāpēc par savu apmeklējumu vēlams ziņot iepriekš, rakstot vēstuli jaunā skaņu dārza «Facebook» profilā.

TIKS UN TUKS meklē «Aitu kūts skatuves» jaunos talantus svētdienu koncertiem no jūnija līdz augustam / Publicitātes foto

Omulīga kūtiņa un skatuvisks šķūnis

Ideja par «Aitu kūts skatuvi» tās saimniekiem Mārim un Jolantai Čeičiem, kuri abi ir cieši saistīti ar radošo industriju un darbu kultūrā, radās darba procesā. «Sākotnēji vēlējāmies, lai mūsu bērniem būtu lauku mīluļi, bet, kad vīra būvētā kūtiņa izdevās neparasti omulīga un sākotnēji iecerētais, bet vēl nepabeigtais blakus esošais šķūnis - skatuvisks, radās doma par maza mēroga muzikālajiem vakariem pie mums un uzbūvējās «Aitu kūts skatuve». Cilvēki jau izrāda interesi, arī mākslinieki ir ļoti atsaucīgi, un mēs priecājamies, ka šajā ierobežojumu un atcelto pasākumu laikā ar savu artavu kaut nedaudz spēsim «remdēt slāpes» pēc kultūras notikumiem,» saka Jolanta, atklājot, ka «Aitu kūts skatuves» kalendārs ir diezgan piepildīts jau līdz jūlija vidum: tuvojoties Jāņiem, tur viesosies jauniešu folkloras kopa «Banga» un folkloras kopa «Delve», 20. jūnijā viņi paši vadīs ielīgošanu, mācot Līgo dziesmas un Jāņu tradīcijas, bet jūlijā tur gatavojas uzstāties arī Katrīna Dimanta ar grupu un dziesminiece Evelīna Krama.

Ar pārdomām par dzīvi

Ar izdejotu Goda soli un nodziedātu pretskauģu dziesmu, ar nozāģētu kastaņzaru un lidojumu cauri mūzikai «Aitu kūts skatuve» tika atklāta 31. maijā, bet pirmajā atvērtajā koncertā muzicēs dziesminieks Ēriks Loks.

«Ar «Aitu kūts skatuves» saimnieci Jolantu, kura muzicē senās mūzikas ansamblī «Musica Fresca», mums izveidojās sadarbība 2018. gadā, kad viņa piedalījās manis rīkotajā Ovīšu akustiskajā koncertā [Ovīšu bākā, Ventspils novada Tārgales pagasta Ovīšos]. Uzzinājis, ka ir tapusi jauna dabas skatuve, tā mani kā dziesminieku uzrunāja, un es ar lielu prieku izmantošu iespēju tur uzstāties,» saka Ēriks Loks, atklājot, ka tas būs koncerts saruna, kurā dziesmas mīsies ar viņa pārdomām par dzīvi un šo laiku, kuru viņš pavadījis bez skatuves. «Nekas ekstra jauns nebūs - dziedāšu gan savas dziesmas, kas pie manis atnākušas caur dažādiem emocionāliem dzīves brīžiem, gan citu autoru dziesmu kaverversijas - tādas, kurās esmu atradis to emociju gammu, kas ievibrē arī manī.»

SAIMNIEKI. «Aitu kūts skatuves» saimnieki Māris un Jolanta Čeiči, kuri abi ir cieši saistīti ar radošo industriju un darbu kultūrā, priecājas, ka šajā ierobežojumu un atcelto pasākumu laikā ar savu artavu kaut nedaudz spēs remdēt slāpes pēc kultūras notikumiem / Publicitātes foto

Par indiāņu svēto vīru

Emocijas, kas viņā ievibrē šai savādajā #paliecmājās laikā, liek aizdomāties par to, cik ļoti šo pasauli mēs, cilvēki, esam «sačakarējuši». Ēriks Loks stāsta: viņš tagad lasa pazīstamā amerikāņu rakstnieka Džona G. Neiharta [1881-1973l] iedvesmojošo stāstu «Runā Melnais Briedis», ko viņam uzdāvināja dēls - par indiāņu svēto vīru, kurš savas dzīves laikā panāca parastam cilvēkam gandrīz nesasniedzamu apziņas atmošanās līmeni, un visu viņa būtību caurstrāvo viedums un gudrība, kas sniedzas ārpus šīs pasaules robežām. Un tas viņam liek skaudri apjaust, cik graujoši Rietumu civilizācija izturas pret dabas resursiem.

«Šodien īpaši daudz tiek runāts par Rietumu patērētāju kultūru, kas mudina pirkt un pirkt, un pirkt, vajag vai nevajag. Un visu nosaka tikai peļņa - ja varam nopelnīt, visu pārējo var pieciest?... Pandēmijas laikā palasīju arī Hemingveju, un vienu no viņa stāstiem, neatceros nosaukumu, pat nevarēju izlasīt līdz galam. Tas ir autobiogrāfisks stāsts, kurā autors apraksta, kā viņš dodas medībās uz Āfriku un šauj tāpēc, ka... iet degunradzis un - es šauju, un viņš nokrīt... Jā, es arī uzturā lietoju gaļu, bet tu šauj tikai tāpēc, ka tev ir ierocis un tu vari viņam trāpīt?!... «What The Fuck?!» Kādēļ?» Ēriks Loks mēģina saprast.

«Ir cilvēki, kuri uzskata, ka ar šo pandēmiju mūs tagad «čakarē», un tā varētu arī domāt, ja vien pazīstami cilvēki spēka gados nebūtu šīs slimības dēļ devušies mūžības ceļos. Kurš tad to var pateikt, kā ir patiesībā?...

Bet jebkurā gadījumā es domāju, ka šis viss mums ir tieši par to. Un visā šai kontekstā «Aitu kūts skatuve», kas pašos pamatos atbalsta zaļo dzīvesveidu un reizē sasaucas ar to, ko jau piecus gadus daru arī civilizācijas neskartajos Ovīšos, rīkojot akustiskos koncertus, man liek domāt, ka ir tapusi vēl viena jauka vieta,» nosaka dziesminieks.

Ļoti smagi salauza kāju

Mūziķis atzīstas, ka viņš nav no tiem, kurš «baigi fano» par šī laika iespēju apstāties un padomāt par savu dzīvi. «Skaisti jau skan, bet es par to paironizēju: varam jau pasēdēt, bet - padomāt, kā nomaksāt elektrības rēķinu, jo vismaz pilsētas apstākļos bez elektrības mūsdienās nevar izdzīvot, un skaitītājs turpina griezties. Manā gadījumā šis laiks finansiāli ir pietiekami sarežģīts, jo, gluži tāpat kā daudziem man līdzīgiem, arī man ir atteikts dīkstāves pabalsts. Es negribu sūdzēties, jo visi ir dzīvi un paēduši, bet - šis laiks atkal atgādina, ka ne mēs paši esam savas dzīves noteicēji.»

Un šai sakarā Ēriks Loks atsauc atmiņā notikumus pirms astoņiem vai deviņiem gadiem, kad, slēpojot kalnos Itālijā, kāds slēpotājs neveiksmīgi uzskrēja virsū, un viņš ļoti smagi salauza kāju. «Es visu mūžu esmu aktīvi sportojis un uzskatu, ka man ir sportista rūdījums, kas dažādās situācijās vienmēr ir devis gribasspēku saņemties. Bet tajā brīdī, kad biju «nopļauts» un gulēju sniegā kā nomesta lupata un pats vairs nevarēju neko, es sapratu, ka ir spēki, kas ir pārāki par manu gribasspēku un vēlmi piecelties un iet. Un šodien, manuprāt, situācija ir diezgan līdzīga.»

2 metru attālumā no dziesmas

Bet stāsts par Ovīšu akustiskajiem koncertiem senākajā Latvijas bākā aizsākās 2016. gadā, kad, dodoties uz «Elijas namu» Lūžņā, kur notiek meditāciju kursi, Ērikam bija brīvs laiks un viņš nolēma iebraukt pa ceļam esošajos Ovīšos. «Piebraucu pie bākas, stāvēju un skatījos vaļā muti - tik forša vieta pilnīgā «nekurienē»... Tur satiku bākas uzraudzi Ivetu un - vārds pa vārdam, līdz radās ideja, ka varētu tur uztaisīt koncertu. Bākā ir izcila akustika,» stāsta populārais dziesminieks, piebilstot, ka pirmais koncerts praktiski nemaz netika reklamēts, bet uz to atbrauca ap četrdesmit cilvēku.

«Mūsu mērķis nebija savākt divus tūkstošus cilvēku ar divlitrīgajiem aliņiem, tāpēc arī nākamos koncertus īpaši nereklamējām. To slava ceļoja no mutes mutē, un jau pēdējos divus gadus visi gribētāji - to bija jau ap trīssimt - bākā vairs vienkārši netika iekšā. Tāpēc taisījām to divās kārtās - iekšpusē bija vairāk klasiskas ievirzes koncerts, bet ārā pie bākas, kur vietu skaits neierobežots - dziesminieku stilā,» stāsta šī muzikālā foruma idejas autors un organizators. Viņš uzsver, ka šīs vietas īpašo atmosfēru nodrošina tas, ka tur nevar nokļūt, garām ejot. Tur ir jāgrib nonākt. Vēl tur ir slikts mobilā telefona pārklājums, apzināti netiek uzstādītas bufetes, un tuvākie veikali ir 30 kilometru attālumā - Ventspilī un Mazirbē. Bet līdz šim visiem, kuri bijuši uz šiem koncertiem, tur ir paticis.

«Bet sakarā ar to, kas patlaban notiek pasaulē, un ne mazākā mērā sakarā ar to, kas patlaban nenotiek pasaulē, man jāziņo, ka muzikālais forums «Ovīšu akustiskais koncerts», kas šogad tika plānots sestdienā, 18. jūlijā, oficiāli tiek atcelts. Tiesa gan, pats es būšu kaut kur Ovīšu bākas tuvumā, spēlēšu ģitāru un dziedāšu dziesmas. Ja nu kāds šīs zemes ceļinieks pavisam nejaušas sakritības rezultātā tajā dienā ap pulksten četriem pēcpusdienā būs divu metru attālumā no dziesmas, ir mīļi aicināts uz mirkli piestāt, paklausīties un tad atkal turpināt iet... Iespējams, skanošajā burvībā piebiedrosies daži mani muzikālie domubiedri,» atklāj Ēriks Loks, novēlot, lai miers un distance ir ar mums visiem!

Lasāmgabali

Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”

Svarīgākais