Šis nejēdzīgais gads radošo nozaru pārstāvju iecerēm pārvilcis kā ar zobenu pār kaklu vai ar sirpi pāri kādai citai vietai – tostarp mūziķiem. Nenotiek koncerti, nenotiek korporatīvās ballītes utt., u.t.jpr., kas liek mūziķiem gausties par dzīvībai bīstamu uzstāšanās trūkumu organismā. Taču daži radoši atrod radošus veidus, kā šo trūkumu kompensēt.
Pagājušās nedēļas nogalē sociālos tīklus sašūpoja Olga Rajecka, kas tajos ievietoja nelielu fragmentu no savas uzstāšanās cilvēkiem Purvciemā, kādā daudzdzīvokļu māju pagalmā Nīcgales ielā. Olga bija koši ģērbusies un stāvēja pie izpušķotas eglītes, dziedāja “Apvij rokas” un māja ar roku saviem klausītājiem, bet šo uzdziedāšanu par uzstāšanos ļāva saukt skaņu pults, mikrofons un apskaņošanas iekārta, kas padarīja šo pasākumu par nelielu koncertiņu. “Es esmu ielas mūziķis šobrīd, nedrīkstu dziedāt nekur, arī baznīcās. Gribēju un uzmundrināju cilvēkus Purvciemā pie daudzstāvu mājām. Ja mūsu valdība to nevar šajā grūtajā laikā, es to varu un jūtos gandarīta. Protams, atbrauca 2 policijas ekipāžas, lai arī ar namu vecākajiem viss bija saskaņots ‒ tāda aktivitāte no policijas sen nebija manīta. Viss beidzās labi, cilvēki bija balkonos, uz ielas atnāca daži ar bērnu ratiņiem un dzīvniekiem. Tādu sajūsmu no logiem un balkoniem sen neesmu izjutusi. Paldies, mana mīļā TAUTA!” vēlāk sociālajos tīklos rakstīja Olga. No 6. decembra vakara līdz 8. decembra pēcpusdienai tikai “Facebook” vietnē vien šis video tika pārsūtīts citiem jeb “nošērots” 7,7 tūkstošus reižu, tas saņēma 7,1 tūkstoti atzīmīšu “patīk” un 670 pozitīvus komentārus. Pašai prieks un pārējiem.
Saprotams, ka Olga par šo uzstāšanos neprasīja naudu - viņa vienkārši demonstrēja savu pilsonisko nostāju šajos grūtajos laikos. Tāpat skaidrs, ka gaidīt kaut kādus uzmundrinājumus no valdības ir lieki - neko vairāk par “ziepes, divi metri” no viņiem nesadzirdēsi, un varbūt labi vien, ka tā, jo, ja tiek mēģināts izdabūt pār lūpām kaut ko citu, tad labākajā gadījumā sanāk bēdīgi slavenā premjera Krišjāņa Kariņa Pirmās adventes vakara uzruna, bet sliktākajā gadījumā - prezidenta Egila Levita kapeņu stāstiņi. Lai gan nemaz nevajadzētu daudz: daudzmiljonu pētniecības projektu vietā par to, kas ir kovids un vai to rakstīt ar visiem lielajiem vai tomēr mazajiem burtiem, varētu atvēlēt līdzekļus sabiedriskās televīzijas jeb LTV un to interneta platformu, varbūt arī komercmediju, satura uzlabošanai - ar vienu “Koncertu Z studijā” un vēl dažiem projektiņiem ir stipri par maz. Kā intervijā “Neatkarīgajai” izteicās režisors Kārlis Anitens: “Varbūt lai valdītāji nāk klajā ar ierosinājumiem ‒ ko darīt, lai vismaz kaut kas sirdī paliktu? Katru vakaru un katru rītu uzklausīt pamācības, ka jāmazgā rokas? Katru dienu uzzināt, cik ir inficējušies ar kovidu? Tad varbūt tomēr atrodiet kādu iespēju, lai cilvēkos iesētu vismaz nedaudz gaismas?” Tā ir, ja televīzijas piedāvātu kaut ko interesantu, daudz vieglāk būtu noturēt cilvēkus mājās; ja tā piedāvā tikai Jāņa Skuteļa seriālu, tad tā vien prasās doties pie čomiem pasēdēt pie alus kausa.
Labi, valdību kā radošus nespējniekus, kuriem “varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām”, svītrojam - ko savā un pēc koncertdzīves izslāpušo labā varētu darīt paši mūziķi? Kā to pierādīja Rajeckas gadījums, ja padomā, tad iespēja gan atradīsies. Kad pavasarī latvju zemi skāra pirmais kovidvilnis, kā svaiga avota ūdens no tuksneša zemes izlauzās autokoncerti - diezgan dīvains veidojums, tomēr labāk tā nekā nekas. Lielā Atslābuma laikā jeb vasarā mūziķi visai kūtri izmantoja iespējas rīkot koncertus, lai gan distancēšanās ierobežojumi tos pieļāva relatīvi plašos mērogos. No festivāliem: “Enkurfests”, “Zobens un Lemess”, “Ezīšfests”, “Nemiera fests”, tas gandrīz arī viss, arī brīvdabas pasākumi tika rīkoti mazās devās, lai gan atkal - iespējas bija. Rudenim tuvojoties, dzima vēl kāds interesants koncertveidojums - uzstāšanās uz ūdens, klausītājiem esot laivās. Arī nav slikti.
Protams, šobrīd klimatisko apstākļu un arī kovidsērgas šaušalīgo apjomu dēļ tas viss ir neiespējami, tātad jāskata citas iespējas. Pašlaik cerīgākie izskatās interneta tiešsaistes koncerti. Piemēram, pāris svētdienas tādi tiek translēti no Mazās ģildes (šo svētdien, 13. decembrī, koncertuzvedums bērniem “Ziemas fejas stāsti” ar Ilonas Bageles un citu pazīstamu mūziķu piedalīšanos), pagājušajā nedēļā krietni nepieradinātāks koncerts skanēja no kultūras pils “Ziemeļblāzma”, kur “Radio NABA” piedāvāja ārkārtīgi interesanto lieluzvedumu “Pasaka par Skalbi” u.tml. Protams, tam visam nepieciešami atbalstītāji ar uztūkušu naudas zuteni kabatā, bet varbūt ne? Varbūt šādu tiešraižu koncertu apmaksai no studiju vai aizklapēto klubu telpām pietiktu ar klausītāju samestajiem ziedojumiem, bet varbūt tiesības tiem pieslēgties varētu notirgot par simbolisku maksu, ļaujot to veikt tikai ar personalizētiem kodiem? Pie tam šādi koncerti būtu pievilcīgi arī tiem latvju bāleliņiem, kuri šobrīd uzturas svešās ‒ vai nu jau savās ‒ zemēs. Protams, pagaidām tie visi ir tikai murgi bez reāla pamata, taču kaut kādai izejai ir jābūt - ja jau muzikanti vēlas uzstāties klausītājiem (un viņi to vēlas), bet klausītāji dzirdēt muzikantus (abpusēji). Koncertdzīve nevar tikai sēdēt mājās, mazgāt rokas un gaidīt vakcīnu.
