Šodien būs pirmizrāde, bet no rītdienas, 13. novembra, Rīgas un Latvijas reģionu kinoteātros skatāma dokumentālā filma “Ceļš nekad nebeidzas”. Tas ir stāsts par leģendāro Latvijas alpīnistu Teodoru Ķirsi, viņa komandas biedriem un par Latvijas alpīnisma ceļu uz augstākajām pasaules virsotnēm.
Teodors Ķirsis savā sportā ir tas pats, kas Helmuts Balderis un Sergejs Žoltoks hokejā vai Valdis Valters un Kristaps Porziņģis basketbolā - neapšaubāmi spoža izcilība, zvaigzne, kas nav aizmirsta šobaltdien, lai gan viņš gāja bojā vēl 2003. gadā.
1995. gada 14. maijā Teodors Ķirsis kopā ar Imantu Zaulu kā pirmie Latvijas alpīnisti sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu (8848 m).
Līdz 2002. gadam Ķirsis kopā ar Imantu Zaulu bija sasniedzis visu kontinentu augstākās virsotnes, izpildot alpīnisma pasaulē prestižo “Seven Summits” programmu.
Filmas veidotājiem ir izdevies radīt stāstu, balstoties uz “diviem maisiem”, kas ir paša Teodora Ķirša dienasgrāmatas un safilmēts materiāls par ekspedīcijām, kas līdz šim nav bijis publiskots. Senākie filmējumi ir vēl no padomju laikiem, tie veikti ar 16 mm kameru, tomēr pat tajos kalnu ainavas paveras visā krāšņumā.
Redzam arī cilvēkus - pašu Teodori Ķirsi, viņa komandas biedrus dažādās ekspedīcijās, kurās piedalījušies tāpat leģendāri alpīnisti - Imants Zauls, Ilgvars Pauls, Juris Ulmanis, Pēteris Kūlis un citi. Šos divus maisus ar materiāliem filmas autoram un režisoram Viktoram Budam iedevusi Teodora Ķirša jaunākā meita Kārena.
“Nra.lv” video, kurā Kristīne Kravcova intervē Viktoru Budu, skatiet šeit.
Teodora Ķirša vecākā meita Evija Ķirse kopā ar tēvu gāja bojā 2003. gada 9. decembrī, mēģinot sasniegt Kuka kalna virsotni Jaunzēlandē. Tās augstums 3754 metri ir mazs, ja salīdzina ar Kaukāzu vai Himalajiem, taču tā tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām pasaulē nestabilo laikapstākļu dēļ. Kopā ar tēvu un meitu bojā gāja ekspedīcijas biedri Ilmārs Bernāns un Aivars Prošenkovs. Filmā redzam viņus neilgi pirms traģēdijas. izskatās, ka viņiem nav sliktu priekšnojautu.
Pat ja filma būtu tikai kāpšanas procesa un kalnu ainavu fiksējums, tā būtu gana interesanta, taču Viktoram Budam ir izdevies radīt pievienoto vērtību - atrast Teodora Ķirša dienasgrāmatās citātus, kas redzamajam piešķir vairāk dimensiju. Turklāt nozīmīga ir arī fona mūzika, kas nav iepriekš dzirdēta - to sacerējuši divi komponisti, kas vēl nav šos savus darbus publiskojuši.
Filmas “Ceļš nekad nebeidzas” stāsts nav akla jūsmošana par Teodoru Ķirsi, bet parāda arī viņa rakstura negludās šķautnes - filmas gaitā varam noprast, ka viņš dažreiz pieņēmis ne visai taisnīgus, voluntārus lēmumus, pirms pēdējā kāpšanas posma atstājot nometnē un liedzot uzkāpt virsotnē dažiem savas komandas biedriem. Iespējams, tas bija saistīts ar kādiem racionāliem apsvērumiem, ka visiem nepietiks resursu? Tāpat redzam kompromisu koķetēriju ar sponsoriem.
Lai kā tur nebūtu, filma ir stāsts par cilvēku, kam piemīt arī trūkumi, ne dievekli. Viens spilgts teiciens no Teodora Ķirša ir tāds, ka alpīnistam nepieciešama godkāre. Tas it kā ir ciniski un nepareizi, taču bez godkāres alpīnists laikam nevar būt alpīnists.
Kalnos kāpšana ir fenomenāli populāra Latvijā. Jābrīnās par to cilvēku skaitu, kas mērāms daudzos simtos, kuri, kā jau latviešiem tas raksturīgi, pulcējas dažādās grupās un tīmekļa burbuļos, savā starpā konkurējot un apkarojot citam citu. Kas šos cilvēkus dzen, kāpēc ir tāda atkarība (kalnu vilinājums, kalnu valdzinājums)? Kalni, pat ja tas ir tikai kalnu tūrisms, piemēram, iešana apkārt Monblānam, ir mežonīgi dārgs prieks. Vēl nesalīdzināmi dārgākas izmaksas ir alpīnismam, ja runa ir par pasaules augstākajām virsotnēm virs 7000 metriem un Himalajiem.
Bet nauda vien vēl nav viss atturošais. Kalnos kāpēju žargonā ir tādi stāsti, kā “šodien tikām no dzeltenās jakas līdz zaļajiem zābakiem”. Tas nozīmē ceļa gabalu starp pirms gadu desmitiem bojā gājušu alpīnistu līķiem, kurus joprojām nav izdevies aizvākt.
Augstkalnu retinātajā gaisā, kur tikpat kā nav skābekļa un atmosfēras spiediena izmaiņu rezultātā pat fiziski visspēcīgākos kāpējus piepeši var piemeklēt nāve - kāpj, kāpj, aizmieg un nepamostas. Un tad vēl saules īpaši niknā iedarbība, stindzinošs aukstums, risks paslīdēt un krist, pievilt var arī ekipējums. Cilvēks, kas varbūt Latvijā ir daudz sasniedzis, ir turīgs un augstā postenī, kalnu priekšā kļūst maziņš kā kukainis - kalni ir naidīga vide.
Un tomēr cilvēki kāpj. Kāpēc?
Par to ir filma “Ceļš nekad nebeidzas”. Skatīsimies!
