Gandrīz ceturtā daļa vēlētāju Eiropā pašlaik atbalsta galēji labējās partijas, rakstīja “The Guardian” šā gada jūnijā. Kas ir šīs partijas, ko tās grib un dara? Par to šis “nra.lv” galēji labējo partiju apskats. Vairāk nekā 150 politologu veikta analīze liecina, ka to vēlētāju īpatsvars, kuri atbalsta šādas partijas, kopš 1995. gada ir pieaudzis gandrīz piecas reizes.
Politikas zinātnieki un domnīcas, piemēram, Eiropas Politikas centrs, šo kustību raksturo ne tikai kā konservatīvu politiku, bet arī kā antidemokrātisku, populistisku izaicinājumu plurālismam un sociālajam progresam. Politologu 31 valstī veikts kopīgs pētījums atklāja, ka galēji labējo balsu daļa valsts vēlēšanās ir pārsniegusi 23%, ko izraisījusi kultūras atsvešinātība, nevis vienkārši ekonomiskas grūtības. Vēlētāju atbalsts ir cieši saistīts ar nacionālās identitātes bažām un skepsi pret politiskajām elites aprindām. Tādas organizācijas kā Eiropas Progresīvo pētījumu fonds norāda, ka galvenās konservatīvās partijas pieņem stingru galēji labējo retoriku imigrācijas jautājumā, taču ar to tās nespēj atgūt vēlētājus un tā vietā populārākas un “normālas” kļūst ekstrēmākas un autoritāras idejas.
Žurnālā “Politico” publicētais pētījums, liecina, ka tādas digitālās platformas kā “TikTok” un “Instagram” paātrina radikalizāciju jaunāko demogrāfisko grupu vidū, kuras atbalsta liberālo demokrātiju mazāk nekā vecākās paaudzes.
Galēji labējā politika ir politisko uzskatu spektrs, kas atrodas tālāk pa labi nekā tradicionālais konservatīvisms. To parasti raksturo ultranacionālisms, natīvisms, autoritārisms, kā arī stingra iebildumu paušana pret imigrāciju, multikulturālismu un liberālo demokrātiju.
Galēji labējās un nacionālistiskās partijas Eiropā gūst ievērojamus panākumus un ietekmi valstu politikā, piemēram, “Alternatīva Vācijai” (AfD) Vācijā, kurai pieaug atbalsts reģionālajās vēlēšanās, kā arī partijas Itālijā, Ungārijā, Slovākijā, Čehijā un Somijā, kas piedalās, ir vadījušas vai vada valdības.
AfD ir guvusi ievērojamu atbalstu federālajās zemēs, piemēram, Saksijā-Anhaltē. 2026. gada 6. septembra Saksijas-Anhaltes landtāga vēlēšanās ieguva pirmo vietu ar 43,8% balsu, taču neieguva absolūto vairākumu. 6. oktobrī par landtāga priekšsēdētāju tika ievēlēts AfD pārstāvis Tobiass Raušs, kurš saņēma arī citu partiju (iespējams, CDU) deputātu atbalstu.
Tomēr situācija šajā federālajā zemē joprojām ir neskaidra - AfD kandidāts Ulrihs Zīgmunds tiecas kļūt par premjerministru, bet citas partijas saglabā nostāju nesadarboties ar AfD. Pastāv iespēja, ka tiks veidota mazākuma valdība vai arī tiks rīkotas ārkārtas vēlēšanas.
AfD ir potenciāls iegūt daudz mandātu arī citās federālajās zemēs, jo īpaši tajās, kas kādreiz bija Vācijas Demokrātiskā republika (VDR). Lai gan Vācija jau kopš 1989. gada ir vienota valsts, kādreizējās VDR vēlētāju domāšana un simpātijas pret politiskajiem spēkiem stipri atšķiras no citām Vācijas zemēm. Saksija-Anhalte ir salīdzinoši depresīvāka ekonomiski, iedzīvotājos ir neapmierinātība un īgnums pret politisko eliti Berlīnē, bet AfD sola vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām.
2012. gadā Džordža Meloni līdzdibināja partiju "Itālijas brāļi" (“Fratelli d'Italia”), kuras saknes it kā meklējamas pēckara neofašistiskajās kustībās. Sākotnēji šī partija vēlēšanās guva vien niecīgu vēlētāju atbalstu (ap 2-4%). Taču vēlāk ir izrādījies, ka Meloni un “Itālijas brāļi” ir iepriekš Itālijā nepieredzēts “veiksmes stāsts”.
Meloni ir spējusi panākt iekšpolitisko stabilitāti valstī, kurā valdības vēsturiski ir spējušas noturēties ne ilgāk kā gadu. Viņas vadītā koalīcija ir kļuvusi par vienu no visilgāk pie varas bijušajām valdībām Itālijas pēckara vēsturē. 2022. gada rudenī Meloni vadītā labējā koalīcija pārliecinoši uzvarēja parlamenta vēlēšanās, un tā paša gada 22. oktobrī viņa deva premjerministres zvērestu. Viņa pozicionēja sevi kā stingru tradicionālo ģimenes vērtību aizstāvi, iestājās pret nelegālo imigrāciju un kritizēja Briseles birokrātiju. Politikas vērotāji tolaik lēsa, ka Meloni valdības mūžs būs labi ja daži mēneši, taču viņa joprojām ir pie varas.
Par spīti sākotnējām Eiropas partneru bažām par viņas radikāli labējiem uzskatiem, Meloni premjeres amatā ir pierādījusi sevi kā pragmatisku līderi: ar Eiropas Savienības (ES) fondu palīdzību viņas valdībai ir izdevies stimulēt stabilu Itālijas ekonomikas attīstību. Starptautiskajā arēnā Meloni ir skaidri apliecinājusi uzticību NATO un sniegusi stingru atbalstu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Viņa ir mērķtiecīgi norobežojusies no vēsturiskā fašisma mantojuma un sevi prezentē kā modernu, konservatīvu politiķi.
Viktors Orbāns uzsāka jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad piedalījās labējā spārna “Fidesz” (Jauno demokrātu savienība) partijas dibināšanā 1988. gadā. No 1998. līdz 2002. gadam viņš vadīja Ungārijas valdību. 2010. gada parlamenta vēlēšanās “Fidesz” un Kristīgo demokrātu tautas partijas apvienība ieguva 52,73% vēlētāju atbalstu, kas deva apvienībai vairākumu parlamentā. Orbāns 16 gadus vadīja Ungārijas valdību.
Pēc 2022. gada Krievijas uzbrukuma Ukrainai viņš bloķēja finansiālo un militāro palīdzību Ukrainai un sankciju piemērošanu pret Krieviju. Taču 2026. gada parlamenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijas partija “Tisza” ar Pēteru Maģāru priekšgalā, un Orbānam nācās atzīt zaudējumu.
Taču kā vispār tāds Orbāns varēja tik ilgi turēties pie varas?
Viņš tautai daudz ko solīja un dažkārt arī deva sociālajā jomā. Viņš manipulēja ar ungāru vēsturiskajām sāpēm un sāpītēm par saspiesto pašreizējo Ungārijas teritoriju pēc Austroungārijas impērijas krišanas un par daudziem simtiem tūkstošu ungāru, kuri dzīvo apkārtējās valstīs. Viņš kultivēja ungāru īgnumu pret ukraiņiem, jo Ukrainā dzīvo liela ungāru diaspora, kura “tiek ierauta karā pret Krieviju”. Viņš visvisādi laizījās klāt Putinam un Kremlim, lai netiktu apturētas piegādes pa naftas vadu “Družba” uz Ungāriju, lai varētu dabūt naftu un gāzi par zemu cenu un pārdot to tālāk dārgāk. Un manipulēja ar savas valsts ļaužu apdalītības sajūtu, ka Ungārijai nav izejas pie jūras un tāpēc tā paliek bārene bez ostām un energoresursu piegādēm.
Taču visiem stāstiem kādreiz pienāk beigas, un pašlaik ir liels jautājums, vai pašreizējā jaunā vara nestimulēs Orbāna un viņa līdzgaitnieku kriminālvajāšanas.
Jaunā Maģāra vara ir mainījusi agrāko kursu un ir paudusi pilnīgu solidaritāti ar Ukrainu, nosodījusi Krievijas agresiju, taču nevar nerēķināties ar dziļi iesīkstējušām fobijām, kas daļā ungāru ir pret ukraiņiem. Līdzīgi kā Orbāns, arī Maģārs stingri iestājas pret Ungārijas ieroču un militārās tehnikas sūtīšanu Ukrainai. Viņš uzsver, ka palīdzība tiks sniegta tikai ar diplomātiskiem un humānajiem līdzekļiem. Maģārs neatbalsta Ukrainas paātrinātu vai sasteigtu uzņemšanu ES, uzskatot, ka šis jautājums nākotnē būtu jāizlemj referendumā un valstij ir jāizpilda visi standarti.
Marina Lepēna ir Žana Marī Lepēna jaunākā meita. Viņas tēvs ilgus gadus bija galēji labējo spēku līderis Francijā. 1972. gadā viņš dibināja partiju "Nacionālā fronte". Lepēns pazīstams par eiroskeptisko un pret imigrāciju vērsto nostāju - viņš pat tika tiesāts par ksenofobiskiem un homofobiskiem izteikumiem, mēdza publiski noliegt holokaustu.
Nākamās Francijas prezidenta vēlēšanas notiks 2027. gadā: pirmā kārta paredzēta 18. aprīlī, bet otrā kārta - 2. maijā. Lepēnas izredzes uzvarēt gaidāmajās prezidenta vēlēšanās pašlaik tiek vērtētas kā ļoti augstas, un viņa stabili ieņem favorītes pozīciju. Tam par pamatu ir gan juridiski pavērsieni, gan labvēlīgi sabiedriskās domas aptauju dati.
Līdz pat nesenam laikam Lepēnas dalība vēlēšanās bija apdraudēta saistībā ar apsūdzībām Eiropas Parlamenta līdzekļu izšķērdēšanā. Tomēr Parīzes apelācijas tiesa samazināja viņai sākotnēji piespriesto politiskās darbības aizliegumu. Tiesa lēma, ka viņai jānēsā elektroniskā uzraudzības aproce, taču Lepēna ir pārsūdzējusi šo lēmumu Francijas Augstākajā tiesā (Court of Cassation). Kamēr lieta tiek izskatīta, sprieduma izpilde ir apturēta, kas viņai ļauj pilnvērtīgi un juridiski likumīgi startēt vēlēšanu kampaņā.
Pašreizējais Francijas prezidents Emanuels Makrons ir lielās sprukās un tiek dēvēts par “klibo pīli”. Sestdien Parīzē un citās valsts pilsētās notika mežonīgi grautiņi. Francija tāpēc nesabruks, taču tas liecina par Makrona vājumu. Tas lej ūdeni uz Lepēnas dzirnavām.
Par to ir satraukti politiķi citur Eiropā. Nevar zināt, kā viņa uzvedīsies attiecībā pret Ukrainu, ja kļūs par Francijas prezidenti. Viņas līdzšinējie izteikumi ir kā latviešu “nēnujā” - esot gatava tikties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, bet Francijai neesot iespēju sniegt finansiālu atbalstu, kas izmaksā sešus miljardus eiro gadā; Francija turpināšot sniegt militāro atbalstu, bet tas laikam būšot aprīkojuma veidā.
Zināms, ka Lepēna savulaik ir jūsmojusi par Putinu, "Nacionālā fronte" 2014. gadā saņēmusi 9,4 miljonu eiro aizdevumu no Krievijas-Čehijas bankas, kas tika izmantots reģionālajās vēlēšanās 2015. gadā. Tomēr tie bija mazliet citi laiki, un tolaik Krievija vēl nebija sākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Pēc tā Lepēnas un viņas partijas saiknes ar Krieviju esot stipri mazinājušās. Tāpēc vēl nevar teikt “hop” un nav droši zināms, vai Lepēna Ukrainas jautājumā kļūs par “otru Orbānu” vai par “otru Meloni”. Un vēl jau nav bijušas prezidenta vēlēšanas, līdz kurām vēl viss kas var notikt.
Pie galēji labējām ir tradīcija pieskaitīt arī Nīderlandes “Brīvības partiju” (“Partij voor de Vrijheid” ( PVV)). Partijas dibinātājs, līderis un vienīgais oficiāli reģistrētais biedrs ir Gērts Vilderss. PVV galvenie politiskie jautājumi ir migrācija un islāma kritika. Partija ir ierosinājusi aizliegt Korānu un slēgt visas mošejas Nīderlandē. PVV ir eiroskeptiska un līdz pat 2024. gadam atbalstīja izstāšanos no ES.
Partija tika dibināta 2006. gadā, un tai panākumi mijās ar zaudējumiem, bet 2023. gada vispārējās vēlēšanās partija ieguva 37 vietas un kļuva par lielāko partiju Pārstāvju palātā. Pēc vēlēšanām tā pirmo reizi piedalījās valdībā kā Dika Shofa kabineta dalībniece. 2025. gadā partija izstājās no koalīcijas un sekojošajās vēlēšanās zaudēja 11 vietas. Nevar teikt, ka pašlaik šai partijai būtu noteicoša loma valstī, taču nākamībā viss vēl var atgadīties...
Kaut kas līdzīgs ir arī ar Austrijas “Brīvības partiju” (“Freiheitliche Partei Österreichs”, FPÖ), kas tiek saukta par galēji labēju, nacionālkonservatīvu un labēji populistisku politisko partiju. Tās vadītājs kopš 2021. gada ir Herberts Kikls. Partija uzvarēja 2024. gada septembra parlamenta vēlēšanās, iegūstot visvairāk vietu Nacionālajā padomē, taču tai neizdevās izveidot valdošo koalīciju.
Pagātnē FPÖ vairākkārt ir bijusi valdības koalīcijās - gan ar sociāldemokrātiem (SPÖ) 1983. gadā, gan ar konservatīvo Tautas partiju (ÖVP) 2000. un 2017. gadā.
Pēc uzvaras 2024. gada vēlēšanās Austrijas prezidents un citas partijas sākotnēji atteicās uzticēt valdības veidošanu Herbertam Kiklam, bet vēlāk tomēr sākās koalīcijas veidošanas sarunas ar Tautas partiju.
Šīs partijas vēsturē bija spilgts politiķis Jergs Haiders (dzimis 1950. gada 26. janvārī, miris 2008. gada 11. oktobrī), kurš no 1986. līdz 2000. gadam vadīja FPÖ un divus periodus bija Karintijas landtāga gubernators.
Austrieši viņa uzstāšanās klausījās vaļā mutēm - viņš bija virtuozs orators. Bet gāja bojā autoavārijā.
“Brīvības partija” stingri iestājas par Austrijas "absolūtu neitralitāti", pieprasa pret Krieviju vērsto sankciju atcelšanu un pretojas jebkādam ES finansiālajam atbalstam Ukrainai
Pie galēji labējām, nacionālistiskām (vai galēji kreisām) partijām, kas turklāt kūtri atbalsta vai ir klaji naidīgas pret Ukrainu, pieskaitāmas arī partijas citviet Eiropā.
Vācijas BSW (Zāras Vāgenknehtas alianse) ir kreisa partija, kas ir izveidojusi izteikti prokrievisku platformu, iestājoties pret sankcijām un militāro palīdzību Kijivai.
Slovākijas premjera Roberta Fico vadītā partija “Smer” - SDP pēc nokļūšanas pie varas pārtrauca valsts militāro palīdzību Ukrainai no valsts rezervēm un regulāri kritizē ES sankciju politiku pret Krieviju.
Bulgārijas “Atdzimšana” ir izteikti prokrieviska nacionālistu partija, kas organizē protestus pret palīdzību Ukrainai un pat parakstījusi sadarbības memorandu ar Vladimira Putina partiju "Vienotā Krievija".
Bijušā Moldovas prezidenta Igora Dodona vadītā sociālistu partija un tās sabiedrotie atklāti iestājas par stratēģisko attiecību atjaunošanu ar Maskavu un pilnīgu atteikšanos no proeiropeiskā kursa.
Eiropā jo daudz ļaužu ir dusmīgi uz savas valsts politiskajām elitēm, un, protams, Putina Kremlis skatās, kur ir kāds vājāks punkts, kurā pieliet eļļu, lai iekšpolitiskās pretrunas padarītu niknākas. Trako Francijas grautiņu cēloņi sestdien bija tālu no Krievijas vai Ukrainas, taču nav izslēgts, ka arī Krievijas specdienesti pacentās ar naudu vai padomu piepalīdzēt, lai situācija kļūtu baisāka.
Galēji labējie un tāpat galēji kreisie spēki Eiropā ir paradoksālā kārtā visvairāk pakļauti riskam būt ievilktiem atkarībā no Krievijas, lai gan verbāli tie mēdz deklarēt visu veidu ksenofobiju, ieskaitot arī rusofobiju.
Tuvojoties Latvijai, kļūst aizvien grūtāk ielikt plauktiņos partiju profilus, kas Rietumeiropā nepārprotami būtu pieskaitāmas “galēji labējām” vai “galēji kreisām” - ja kādas pazīmes saskan ar citu valstu kolēģiem, tad citas atkal nesaskan.
Lietuvas “Nemunas ausma” (Nemuno Aušra ) bieži tiek saukta par labēja populisma politisko partiju. 2023. gadā to dibināja Remigijs Žemaitaitis. Partija ieguva 20 vietas 2024. gada Seima vēlēšanās un no 2024. gada rudens līdz šā gada vasarai bija valdošajā koalīcijā. Tomēr šķiet, ka nopietni runāt par šīs partijas “labējo” vai “centrisko” politiku nevar - drīzāk tie ir politiķi, kuriem patīk skandalēties, “huligānpartija”.
Galvenā galēji labējā politiskā partija Igaunijā ir Igaunijas Konservatīvā tautas partija (EKRE), kuru vada Martins Helme. Citu nacionālistisku partiju - "Igaunijas nacionālisti un konservatīvie" (ERK) - arī izveidoja bijušie EKRE biedri.
Katras valsts uz iekšpusi vērstais nacionālistisko partiju nacionālisms un ne vienmēr skaidrā platforma ekonomikas jautājumos traucē izveidot nacionālistu “internacionāli”, tomēr Eiropas Parlamentā ir izveidota grupa “Patriots for Europe”, kas ir trešā lielākā politiskā grupa Eiropas Parlamentā, ko vada Džordans Bardella. Tajā ir labēji noskaņotas partijas no dažādām Eiropas valstīm. Grupā ir iekļautas ievērojamas labēji noskaņotas partijas no visas Eiropas, piemēram, Francijas “Nacionālā apvienība”, “Fidesz” no Ungārijas, “Lega” no Itālijas, “ANO 2011” no Čehijas, “Brīvības partija” no Austrijas, “Brīvības partija” no Nīderlandes un “Vox” no Spānijas. Papildus dalībdelegāciju vidū ir “Vlaams Belang” (Beļģija), “Chega” (Portugāle), “Nacionālā kustība” (Polija), Dānijas Tautas partija (Dānija), EKRE (Igaunija), “Saprāta balss” (Grieķija), Kristīgi demokrātiskā tautas partija (Ungārija). Šajā grupā darbojas arī Vilis Krištopans, kurš pārstāv partiju “Latvija pirmajā vietā”.
Tiesa gan, partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers ir daudzkārt dievojies, solījies un apgalvojis, ka Ukrainu atbalsta.
Tikmēr Latvijas Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” - “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (NA), kurai pēc nosaukuma it kā piederētos būt šajā kompānijā, ir pavisam citā grupā - Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle darbojas eiroparlamenta Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā (ECR).
NA vienmēr ir strikti atbalstījusi Ukrainu. NA ir pret nelegālo imigrāciju un pret nekontrolētu legālo imigrāciju, bet ir centusies nebūt klaji rasistiska un nav eiroskeptiska. Bija laiks, kad NA vērotāji no ārzemēm ieskaitīja galēji labējo partiju spektrā, taču tā nav taisnība - jā, NA ir nacionālkonservatīva partija, taču nav galēji labēja.
Nesalīdzināmi ekstrēmāks ir, piemēram, “Suverēnā vara”/Apvienība “Jaunlatvieši” politiķis Rūdolfs Brēmanis, kura leksikā sastopami “kūpinātie”, lai apzīmētu cilvēkus ar tumšāku ādas krāsu, un kurš neatšķir sikhus no musulmaņiem, kas ir diezgan viegls uzdevums, ja ir kaut mazliet zināšanu vēsturē un ģeogrāfijā.
Tikmēr “Suverēnās varas” līdere Jūlija Stepaņenko tā arī nav spējusi skaidri atbildēt, kam pieder Krima.
